Jānis Grasis: Par “Citadeles” lēto pārdošanu lielākā atbildība ir ekonomikas ministriem 4
Jau pagājušā gada decembrī Latvijas Republikas Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija publiskoja savu galaziņojumu par valstij piederošo 75% bankas “Citadele” akciju pārdošanas procesa virzību. Nupat arī Valsts kontrole sabiedrībai atklāja savu revīzijas ziņojumu “Vai akciju sabiedrības “Citadele banka” valstij piederošo kapitāla daļu pārdošanas process ir bijis tāds, lai valsts iegūtu maksimāli iespējamo līdzekļu apjomu?”. Gan Saeimas, gan Valsts kontroles veiktā izpēte nepārsteidz: valstij piederošās akcijas tika pārdotas ārvalstu investoriem par sviestmaizi. Valsts zaudējumi ir mērāmi desmitos miljonu eiro; nav nozīmes pat strīdēties, vai tie bija 20 vai 75 miljoni eiro. Tās ir Latvijas mērogiem milzīgas summas, kas noderētu kaut vai pussabrukušo ceļu remontēšanai.
Kā jau Latvijas politiskajā elitē ierasts, vainīgo atkal nav. Speciāli Garantijas līgumi atbrīvo no atbildības Privatizācijas aģentūras (PA) valdes locekļus; turklāt, tuvojoties pārdošanas procesa finālam, PA valdes locekļi paši atkāpās no amata, saprotot, ka pārdošanas procesa fināls būs neveiksmīgs. Lēmumu pārdot bankas “Citadele” akcijas pieņēma Ministru kabinets. Bet par politiskiem lēmumiem neviens ministrs nenes materiālo atbildību.
Kāpēc notika tas, kas notika? Ar Eiropas Komisiju saskaņotais valsts atbalsta izbeigšanas termiņš bankā “Citadele” bija 2014. gada 31. decembris, savukārt ar pārdošanas saistošā piedāvājuma iesniegšanas termiņš bija 2014. gada 30. septembris. Visas bankas “Citadele” pārdošanas procesā iesaistītās puses – gan iestādes (Finanšu ministrija, Ekonomikas ministrija, Ministru kabinets), gan Privatizācijas aģentūra, gan konsultanti bija labi informēti par šiem termiņiem. Ministru kabinets pieņēma lēmumu sākt pārdošanas procesu jau 2011. gada 17. maijā, tad pēc pusgada tika nolemts to atlikt, pārdošanu atlika arī 2012. gada 6. novembrī. Tikai 2013. gada 17. decembrī (!) tika pieņemts lēmums par pārdošanas procesa atsākšanu. Tas ir nepiedodami vēlu. Banka nav piparbodīte, un tik īsā termiņā nevar kvalitatīvi pārdot bankas akcijas. Beigu beigās valdība nonāca laika trūkumā un ķīlnieka lomā: tā palika tikai ar vienu bankas akciju gribētāju, un strauji tuvojās ar Eiropas Komisiju saskaņotais pārdošanas gala datums. Tādējādi pārdošanas cenu jau sāka diktēt vienīgais pircējs, kurš bankas akcijas iegādājās par sviestmaizi. Manā skatījumā, visvairāk morālā atbildība par notikušo ir jāuzņemas ekonomikas ministriem, kas bija amatā no 2011. līdz 2013. gadam.
Ko darīt, lai nākotnē šādas lietas neatkārtotos? Ministru kabinets var dot stratēģiju, vadlīnijas un uzdevumus pārdošanas organizatoram, bet pašai valdībai nav jānodarbojas ar pārdošanu un gala cenas noteikšanu. Pilnīgi pareiza ir Valsts kontroles norāde, ka Privatizācijas aģentūra konkrētajā gadījumā darbojās kā vidutājs starp piesaistītajiem konsultantiem un dokumentu iesniedzēju Ministru kabinetā – Ekonomikas ministriju. Par pārdošanas rezultātiem ir jāatbild Privatizācijas aģentūras valdei, nebaidoties paredzēt viņiem noteiktus procentus no darījuma summas veiksmīgas pārdošanas, gadījumā ja izpildīti valdības noteiktie uzdevumi.
