“Kā izlauzties no rāmja.” Saruna ar Noru Ikstenu 0
Svētdien, 13. oktobrī, kad rakstniece NORA IKSTENA svinēs dzimšanas dienu, kopā ar lasītājiem grāmatu namā “Valters un Rapa” tiks atvērtas divas jaunas viņas grāmatas – kopā ar mākslinieku Aivaru Vilipsonu tapušie stāsti “Suņa dzīve”, kā arī stāstu un eseju izlase “Mīlestība”.
Nora Ikstena tikko atgriezusies no ilga un tāla ceļojuma līdzi romāna “Mātes piens” tulkojumiem un, kaut arī jaunu tulkojumu atvēršana dažādās valstīs un valodās turpinās, nolēmusi kādu laiku palikt mājās, lai var rasties jauni darbi.
Ir noslēdzies garš un ilgs ceļojums kopā ar romānu “Mātes piens”, vispirms uz Vāciju, tad Japānu…
N. Ikstena: Jā, tagad kopumā ir 25 valstis, kurās grāmata vai nu jau ir iznākusi, vai arī tūlīt iznāks. Protams, Japāna bija man personīgi augstākais punkts, japāņu lasītāju interese un attieksme, tas, kā viņi šo grāmatu ir pieņēmuši, ir neaprakstāma.
Esmu tikko ielidojusi no Japānas (sarunājamies ar rakstnieci 8. oktobrī, viņa atgriezusies mājās naktī. – L. K.-Š.), un tā sajūta ir tiešām fantastiska, kad grāmata iznāk tik tālā zemē, runāt ar cilvēkiem, kuri, protams, zina gan par Otro pasaules karu, gan arī ir informēti par padomju okupāciju un pārējiem notikumiem, tomēr viņu pieredze ir ļoti atšķirīga. Tokijas universitātē bija diskusija ar studentiem un citiem interesentiem, pēc tam autogrāfu rinda divu stundu garumā lielākajā Tokijas grāmatu veikalā.
Tad jau redzēsim, kā grāmatai ies Vācijā un Horvātijā, arī Ukrainā nupat atvēra tulkojumu, priekšā vēl Zviedrijas un Polijas izdevums, bet tagad esmu nolēmusi, ka vismaz pusgadu padzīvošu mājās.
Lai varētu tapt kas jauns?
Jā. Domāju, mūsdienu rakstniekam priekšstādīt savas grāmatas pasaulē ir pats grūtākais, jo īsti neiet kopā ar to, ka nepieciešams būt vienam un rakstīt, tam vajadzīga mierīga atmosfēra. Bet viss, kas tiek darīts, ir uz labu, un apliecina to, par ko esam tik ļoti cīnījušies, – ka latviešu literatūra tomēr var iziet pasaulē.
Nerunāju tikai par savu grāmatu, jo ļoti, ļoti daudzi latviešu rakstnieki tagad gan piedalās brīnišķīgos festivālos, gan iznāk viņu darbu tulkojumi.
Tas ir kopīgs sasniegums, pateicoties tam, ka beidzot ir bijis valsts atbalsts.
Paldies Dievam, ka tas turpināsies, jo ir ļoti būtiski atbalstīt latviešu literatūru.
Mūsu rakstnieki to ir pelnījuši, jo kopš neatkarības iegūšanas bijuši tādā pabērna lomā, izgājuši cauri ļoti smagām cīņām, pat uztverti kā dienaszagļi. Tā nav, jo rakstniecība, tāpat kā sociālā sfēra vai jebkura kultūras joma vispirms prasa lielus ieguldījumus.
Vienmēr, kad iznāk latviešu autoru tulkojumi tālākās zemēs, kur, kā pati sacījāt, cilvēku vēsturiskā pieredze ir ļoti atšķirīga, jautāju, vai ir kāds īpašs, atšķirīgs jautājumu loks, ko lasītāji tiekoties uzdod.
Domāju, ka grāmatas stāsts dod vispārcilvēcisku ieguldījumu, tas nav tikai par padomju laiku, bet pašā pamatā – par mātes un meitas attiecībām.
Es neteiktu, ka ir kādi īpaši jautājumu loki, ko citās zemēs grib zināt, bet man arī daudzviet bijis mazliet šokējoši, ka cilvēki tik maz zina par visu, kas reāli noticis tajā laikā, kad piedzīvojām padomju režīmu, par to, kāda bija dzīve “aiz aizkara”.
No vienas puses, nav tik būtiska grāmatas apkārtējā realitāte, un, no otras puses, ir ļoti būtiski, jo tagad uzņemtas tādas filmas kā “Melānijas hronika” vai “Bille”, kas paver citādu skatu uz neseno vēsturi, un arī caur literatūru varam atvērt durvis uz šo pasauli.
Savā ziņā tomēr ir svarīga, un, es domāju, citu zemju lasītājiem arī interesanta tieši šī mūsu vēsturiskā pieredze, ko viņi piedzīvo caur “Mātes pienu”. Vai arī citās valstīs lasītāji izjūt romāna tēmu sasaukšanos ar šodienas izjūtu?
Par to man tieši tagad cilvēki jautāja arī Japānā un Ukrainā, arī viņiem, man šķiet, ir sajūta, ka šī grāmata nav tikai par pagātni, bet arī par tagadni. Mēs labi zinām, kas notika Gruzijā 2008. gadā vai Krimā 2014. gadā. Tas notika mūsu visu acu priekšā, un, neraugoties uz to, ka pagājis gandrīz pusgadsimts, kopš dzīvojam neatkarīgā valstī, joprojām ir sajūta, ka var notikt jebkas.
Ar to es nedomāju, ka dzīvojam, gaidot, ka notiks kaut kas slikts, bet gan izjūtot, ka tas, par ko rakstījām sērijā “Mēs. Latvija. XX gadsimts”, nav tikai pagātne. Tā ir arī tagadne.
“Mātes piens” iekļaujas sieviešu literatūras kanonā – ne tajā nievājošajā nozīmē, kā mēdz piesaukt dāmu romānus, bet drīzāk tajā, kurā vēsture atdzīvojas, sievietes acīm skatīta. Jau nosaukums par to atgādina, jo pirmo dzīvības ēdienu bērnam tiešām var sniegt tikai māte, sieviete…
Īsā atbilde būtu, ka mātes pienu, lai izdzīvotu, saņem kā zēni, tā meitenes, tādā ziņā tā ir universāla parādība, kuru es nevaru nošķirt un nošķirot.
Protams, rakstu no sievietes pozīcijas, jo esmu piedzimusi kā sieviete, bet nedomāju, ka romāns skar tikai sieviešu sirdis.
To varēja redzēt gan Japānā, gan arī Ukrainā, kas tradicionāli ir ļoti vīrišķīga zeme, lasītāji romānu nelasa no sievietes vai vīrieša skatpunkta – ir universālas lietas, kas vieno.
Tāpat šajā grāmatā nav nekādu norāžu uz to, ka tā ir īpaša cīņa par sievietes tiesībām – nē, tā ir cīņa par cilvēka tiesībām, un tieši tas ir būtiskais, tas ir stāsts, kā cilvēks nespēj sadzīvot ar nebrīvību. Vienalga, vai viņš būtu vīrietis vai sieviete, viņš cīnās par savām tiesībām. Un, pat ja romāna galvenā varone nespēj izcīnīt līdz galam, viņa tomēr dod cerības, ka cīņa ir iespējama.
Mūs visu laiku grib ielikt aplokos, krātiņos vai rāmīšos, bet šī grāmata ir tieši par to, kā izlauzties no rāmja –
vienalga, vai tā ir cīņa par savu identitāti, tiesībām runāt par to savā valodā, būt brīvam, runāt to, ko sirds saka, vai darīt to, ko tavs talants tev devis, nevis ko tādu, ko tev uzspiež no ārpuses.
Taču romāna varoņi ir spiesti darīt to, ko uzspiež apstākļi, viņi ir ielikti šaurā bezizejā. Kā jums šķiet, kādēļ vieni šādos apstākļos sabrūk, bet citi atrod spēku – vai varbūt elastību – izdzīvot, atrod brīvību iekšienē, pat ja dzīvo nebrīvē?
Jā, tie bija cilvēki šaurā bezizejā, bet es domāju, ka tā daudzi jūtas visur, ne tikai pie mums un ne tikai padomju laikos. Svarīgi, ka cilvēki ar to cīnās; pateikt, ka izeja tomēr ir. To arī redzēju pasaulē – ka cilvēki nedomā tikai par ikdienas lietām, par izdzīvošanu, bet globālāk – par saviem un pasaules likteņiem, jo esam vienā laivā, nav atsevišķu stāstu, viss ir diezgan vienkopus.
Varbūt kādreiz izliekamies spēcīgāki, stiprāki, nekā esam.
Ļoti bieži, diskutējot par grāmatu, esmu sajutusi, ka cilvēki īstenībā ir ļoti trausli, viņi vienkārši cīnās par savu esamību, būšanu šajā pasaulē. Arī Japānā redzēju nenormālo darba intensitātes tempu, kurā cilvēki dzīvo, cenšoties saglabāt savu patību un identitāti. Tā ir ikdienas cīņa par sevi.
Nav tāda stipro vīriešu vai stipro sieviešu stāsta. Ir stāsts par to, ka cīnāmies, esam godīgi pret sevi, bet neko nezinām, kas ar mums notiks rīt vai parīt. Tā ir tā iekšējā spēka apziņa, ka dzīvojam šodien un tagad un cenšamies tikt ar šo dzīvi galā. Un brīžos, kad tas izdodas, tas ir panākums, tad arī ir sajūta, ka vari iet tālāk un darīt kaut ko vairāk. Tā ir būtiskā sajūta – nav tā, ka tev kāds no āra kaut ko dod.
Visas sērijas “Mēs. XX gadsimts” grāmatas dažādos veidos parāda cilvēka iekšējo cīņu ar sevi, lai kādā laikā viņam bijis lemts piedzimt. Protams, varam iztēloties, kā mēs dzīvotu citos apstākļos, citā dzīvē, bet ir tikai tā, kas mums dota.
Šajā dzīvē, kas mums dota, svētdien tiks atvērtas divas jaunas grāmatas…
Jā, tā ir. Viena ir kopā ar Aivaru Vilipsonu uzrakstītā “Suņa dzīve”. Man liekas jauki, kad ir pusgadsimts aiz muguras, paskatīties uz cilvēka dzīvi no cita skatpunkta, tāpēc būs stāsti par suņiem – tas ir pavisam cits redzes leņķis, mazliet relaksēts, skaists. Atgādina, ka neesam nekāda pasaules naba, ka līdzās mums uz pasaules dzīvo vēl citi daudzi dzīvi radījumi, kuri, iespējams, saprot daudz vairāk, nekā domājam.
Un, kad reizēm saka – “suņa dzīve”, ar to domājot sliktu dzīvi, man šķiet, sunim visumā ir daudz jaukāka dzīve, nekā mums reizēm var likties (smejas).
Izlase “Mīlestība” ir mana dāvana sev pašai dzimšanas dienā.
Nav jau tik daudz lietu šajā pasaulē, kas būtu tik būtiskas kā piedzimšana, mīlestība un aiziešana. Mīlestība pastāv, un pat tad, ja tajā nācies cilvēciski vilties, tā ir pati labākā lieta, kas eksistē. Katrs no mums, kurš to piedzīvojis, zina, ka tā dod spārnus un spēku dzīvot.
Es arī negribēju nekādas publiskas sumināšanas, man liekas, tas ir jauks veids, kā rakstniekam atzīmēt dzimšanas dienu – grāmatu veikalā, kopā ar draugiem un lasītājiem, kuri saprot, par ko runājam, nevis saka formālas apsveikuma runas. Un, burtiski pirmo dienu esot mājās no Japānas, ir piepacelta sajūta par to, cik labi mana grāmata pieņemta tālā zemē ar citām tradīcijām, citu kultūru, bet vienlaikus tā ir sajūta, ka robežu nav. Tās veidojam mēs paši, īstenībā jau visi cilvēki jūt un domā vienādi. Vajag runāt vienkāršos vārdos, lai pateiktu to, ko tiešām jūtam, nevis izrādīties pasaulei, kādi mēs gribētu izskatīties uz žurnālu vākiem…
