Valmiera otro reizi pēc kārtas saņēmusi “Trīs zvaigžņu balvu” kā gada pašvaldība sportā 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Valmiera otro reizi pēc kārtas saņēmusi “Trīs zvaigžņu balvu” kā gada pašvaldība sportā, un tās attīstītajā sporta infrastruktūrā spožā pērle ir 2021. gadā atklātā vieglatlētikas manēža.
Otrās mājas
Sācies posms, kad Valmierā vieglatlētikas sacensības notiek ik nedēļas nogali – no novada atklātā čempionāta līdz Baltijas mēroga mačiem. Jāņa Daliņa stadiona vadītājai Megijai Stalbergai ideju ir pārpārēm, tostarp plāns nākamajā ziemā sarīkot komercmačus, bet gaidāmajā vasarā sporta karaliene, iespējams, iesoļos centrā – pilsētas svētkos sacentīsies kārtslēcēji un tāllēcēji. Stalberga agrāk trenējās garajās distancēs pie Raita Ravinska, kurš janvārī saņēma “Trīs zvaigžņu balvu” kā labākais jaunatnes treneris. Vēlāk viņa izmācījās Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Var just – cilvēks īstajā vietā.
Klausoties Megijas iecerēs, izdošanos vēl šķēpmetēji Patriks Gailums un Anete Kociņa, kuri pēc treniņa veic staipīšanās vingrinājumus. Viņi ir gandarīti par treniņu iespējām Valmieras manēžā. “Te ir praktiski viss nepieciešamais pilnvērtīgam darbam. Nav īsti kur piesieties. Dzīvošana, ēšana fantastiska, ir kur skriet, mest un lēkt – kā pie cilvēkiem,” novērtē Kociņa.
“Latvijā šī noteikti ir labākā vieglatlētikas manēža, par Baltiju grūti teikt, daudzās neesmu bijis. Te mēs izdarām galveno darbu, Rīgā savelkam kopā un pēc divām trim nedēļām atkal braucam uz Valmieru. Pagājušajā gadā mums te bija piecas nometnes, šī ir sestā, līdz ar to gadā pusotru vai divus mēnešus dzīvojam Valmierā,” rēķina Gailums.
Dusmīgā Rīga
Milzīga priekšrocība tieši šķēpmetējiem – vienā manēžas galā ir sektors pīķa lidināšanai. No olimpiskā sporta centra Rīgā sporta karaliene pamazām izzūd, galvaspilsētā vieglatlētikas būvju pieejamība un attieksme ir katastrofāla – Daugavas stadionā viņi uz futbola laukuma zāliena basām kājām nedrīkst uzkāpt, par šķēpa mešanu pat nerunājot. Kas ir jocīgi, ja salīdzina ar to, kāds ir laukuma stāvoklis pēc futbola komandas treniņa. “Ironiski, ka Daugavas stadions ir vieglatlētikai, bet mēs uz zāliena nedrīkstam kāpt,” secina Kociņa. “Kad Guntis Zālītis bija Latvijas Vieglatlētikas savienības un arī Daugavas stadiona vadītājs, trenere Valentīna Eiduka viņam dažreiz uzzvanīja: Gunti, šodien varam uz zālītes uzkāpt? Labi, jūs varat. Tad mums divas reizes sezonā bija mazas privilēģijas.”
Kamēr Rīgā no kabinetiem teju vai ar binokļiem seko katrai vieglatlētu darbībai, Valmierā viņus labprāt uzņem gan ziemā, gan vasarā. Satikšanās brīdī pusdienlaikā šķēpmetēji ir vienīgie visā hallē, bet jau pēc dažām stundām sāks mudžēt no sportistiem – gan hallē, gan spēka zonā, ko vada divkārtējā olimpiskā čempiona BMX riteņbraukšanā Māra Štromberga māsa Ilze Štromberga. Kopš manēžas atklāšanas Valmierā vairāk bērnu izvēlas trenēties vieglatlētikā. Ik pa reizei atbraucot arī grupas no citām pilsētām. Stadiona vadība strādā, lai biežāk sporta stundas varētu sarīkot vietējās skolas, kas gan nav viegli attāluma dēļ. Tuvākā skola – 700 metru, citas tālāk, jāorganizē transports, sarežģīti savienot ar pārējo mācību grafiku.
Pavārs lutina
Pagājušajā gadā Valmierā notika 13 ziemas un desmit vasaras vieglatlētikas sacensības, paralēli treniņu nometnes vieglatlētiem un vēl citiem sporta veidiem. “Te ir pabijuši ļoti daudzu sporta veidu pārstāvji un pagaidām visi bijuši sajūsmā, nav bijis, ka ar nepatiku aizbrauc. Šogad ceļam latiņu vēl augstāk,” Megijai Stalbergai azotē nopietni trumpji.
Manēžā ir arī 30 viesnīcas numuriņi ar 100 gultasvietām, bet var papildināt ar vēl 25. Sacensību dienās viss ir aizņemts, arī skolēnu brīvlaikos pilns. Uzkāp uz otro stāvu un jau esi savā gultā, turpat aiz sienas – kafejnīca. Par ēdināšanu šķēpmetēji sajūsmā, slavējot pavāru Andreju Lismani, kurš agrāk bija peldētājs, šobrīd paralēli arī peldēšanas treneris. Ja uz vietas ir mazāk sportistu, viņš pavaicā individuāli, ko gribēsiet ēst, lutinot pēc pilnas programmas. “Es brokastīs visbiežāk pasūtu biezpiena plāceņus un karstmaizes, katru vakaru ņemu grieķu salātus,” saka Patriks Gailums. Šādā piedāvājuma izvēlē putrai tiek mests līkums. To var arī mājās pagatavot.
Valmierā trenējušies lietuvieši, igauņi, somi, pavasarī pieteikušies ierasties holandieši. “Gribam katru gadu piesaistīt vairāk vieglatlētu grupu no citām valstīm un mēģināt atrast cepumu, kāpēc atbraukt uz šejieni, kāpēc mēs esam citādi. Ir ne tikai viesnīca un bāze, varam piesaistīt fizioterapeitus, ir saunas, cenšamies attīstīt atjaunošanās iespējas – aukstais ūdens, procedūras kājām. Te var visu izdarīt un nekur citur nav jāiet,” uzskata Stalberga. “Somu trenerim ļoti patika, ka ir arī mežs ar takām – ir piecas skriešanas takas, ko var variēt ar treniņu procesu. Jāiet uz āru, jo vieglatlētikas bāzu Baltijā un Eiropā ir ļoti daudz. Kad izstāstījām par cenām un piedāvājumu Kauņas vieglatlētiem, viņi uzreiz mainīja plānus un arī brauks uz Valmieru. Skrejceliņā ir treniņu procesam draudzīgs segums, sprinteriem patīk virāžas, no kurām viegli izskriet ārā un kājas “nelauž ārā”.”
Vēl viens sīkums, un tomēr patīkami – stadionā ir Megijas atgādāta jaudīga tumba, ko sportisti ērti var saslēgt ar mobilo tālruni un uzlikt savu dziesmu listi. Šķēpmetējiem repertuārā arī Saule, kas ir aroda brāļa Krišjāņa Suntaža skatuves vārds.
Madaras sapnis
“Februāra vidū uz trīs nedēļām dosimies uz Portugāli, tad trīs nedēļas mājās un vēl mēnesis Portugālē,” plānoto grafiku ieskicē Latvijas pagājušā gada labākais vieglatlēts Patriks Gailums. Līdz šim darbs ritējis pēc plāna. Kad jautāju, cik tālu vasarā gribētu mest, Anete atstāsta treniņu biedrenes Madaras Palameikas sapni – tajā Patriks šķēpu raida 90 metrus, ir ļoti priecīgs, bet konkurents sasniedz 100 metrus. “Es būtu apmierināts ar šādu scenāriju,” viņš pasmejas. Iepriekšējā sezonā astoņos mačos pārsniedza 80 metru robežu, personisko rekordu paceļot līdz 83,65 metriem. “Ir labs atskaites punkts, ejam uz to, lai mestu vēl tālāk,” 24 gadus vecais šķēpmetējs cer progresēt.
Anetei Kociņai iepriekšējā sezona elkoņa traumas dēļ faktiski izkrita – tikai vieni mači maijā (sasniedzot 60 metrus!). “Treniņu process ļoti pamainījās, bija sajūta, ka par maz izdarām, taču fiziskie rādītāji liecināja, ka kļūstu spēcīgāka. Nometnē Portugālē pirms sezonas daudz metām, taču ceļa problēmu dēļ nevarēju mest no pilnā ieskrējiena, tikai no maziem solīšiem. Pirmajos mačos no pilnā ieskrējiena jau trešajā metienā sajutu sāpes elkonī. Nešķita, ka būs tik traki, bet bija ieplēsta saite. Šobrīd cenšamies labot, lai nepieļautu kļūdas. Patrikam bijusi līdzīga trauma, viņš saka, ka bez sāpēm neiztikt. Jācenšas pareizāk mest, un viss būs kārtībā. Fiziskajos treniņos varu darboties ar pilnu jaudu,” tā Anete.
Valmieras sporta infrastruktūras medus traukā darvas karote ir saistībā ar renovētā Jāņa Daliņa stadiona futbola laukumu, kurā nevar aizvadīt pat Eirokausu kvalifikācijas pirmās kārtas spēles. Valmieras olimpiskā centra (VOC) valdes priekšsēdētājs Artis Jansons teic, ka problēmas atrisinātas, taču paliek viens un vienlaikus lielākais šķērslis, proti, mākslīgā apgaismojuma trūkums. Tā novēršanai nepieciešamas vairāku miljonu eiro lielas investīcijas, ko pašvaldība viena nespēs pacelt.
Bankrots nedraud
Artis Jansons, VOC valdes priekšsēdētājs: “Sporta kompleksu apkurinām ar gāzi un maksājam apmēram tikpat, cik pirms gada. Esam taupīgāki, varbūt nav tik silts – kādu grādu zemāka temperatūra, te tagad ir 16. Ledus hallei augusta, septembra rēķini bija milzīgi – trīs reizes lielāki nekā 2021. gadā, tad bija panika, jo 40 tūkstošu eiro vietā atnāca 120 tūkstoši, šķita, ka būs jāslēdz ciet, bet tagad ir tādas izmaksas, ka var strādāt. Protams, mums nācās celt cenu klientiem, bet ne drastiski – par 10, 20 procentiem. Pieaug jau ne tikai apkures un elektrības rēķini, bet visi. Mūsu uzdevums ir, lai katrs sporta komplekss spēj pats sevi uzturēt – nomaksāt algas, nodokļus un rēķinus. Pagaidām nav plāna būvēt vēl kaut ko, tagad mērķis ir strādāt uz kvalitāti, lai varētu šos sporta kompleksus piepildīt ar lieliskiem treneriem un citiem speciālistiem. Ēka pati par sevi neko nedod, lai būtu rezultāts, nepieciešami spēcīgi kadri.”
Valmieras atbalsts sportam 2022. gadā
* Mācību – treniņu nodrošināšana Jāņa Daliņa stadionā un vieglatlētikas manēžā, Valmieras Olimpiskajā centrā un peldbaseinā, Māra Štromberga BMX trasē “Valmiera” – 970 tūkstoši eiro.
* Valmieras augstākā līmeņa sporta spēļu komandām – 365 tūkstoši eiro, pārējām novada sporta organizācijām – 260 tūkstoši.
* Sporta pasākumu organizēšana – 335 tūkstoši.
* Sporta infrastruktūras un inventāra iegāde – 140 tūkstoši eiro.
