Visi Bībeles muzeja krājumā esošie Nāves jūras rokrakstu fragmenti ir viltojums. Kā viltotāji apmānīja ekspertus? 0
Vašingtonā izvietotā Bībeles muzeja lielākais dārgums – Nāves jūras tīstokļu fragmenti – izrādījies moderno laiku viltojums, raksta “National Geographic”.
Tīstokļi tiek glabāti ceturtajā stāvā kā lielākais muzeja dārgums, jo tika uzskatīti par daļu no senākajiem Bībeles tekstu pierakstiem.
Piektdien, 13. martā, noskaidrojās, ka visi 16 muzejā saglabātie Nāves jūras tīstokļi ir mūsdienu viltojums – tiesa, tik izcils, ka apmānīja gan neatkarīgos kolekcionārus, muzeja dibinātāju un arī vairākus mūsdienu izcilākos Bībeles pētniekus.
Muzejs patiesību atklāja akadēmiskā konferencē, norādot, ka kļuvis par krāpšanas upuri.
Vairāk nekā 200 lappušu garā atzinumā mākslas viltojumu pētniece Kolete Lola apraksta savas izmeklēšanas gaitu un rezultātu. Viņa norāda – kaut gan tīstokļi nepārprotami rakstīti uz antīkas ādas, tinte izgatavota mūsdienās, pielāgojot, lai tā izskatītos kā īstajos Nāves jūras tīstokļos izmantotā.
Pētījums nemet šaubu ēnu uz tiem 100 000 īstajiem Nāves jūras tīstokļu fragmentiem, kas glabājas īpašā Izraēlas muzeja spārnā. Taču pētījums liek apšaubīt tos aptuveni 70 “Nāves jūras tīstokļu” fragmentus, kas parādījušies tirgū pēc 2002. gada.
Pat pirms pētījuma daļa ekspertu bija izteikusi aizdomas par to īstumu – jau 218. gadā pieci rokraksti tika atzīti par viltotiem un izņemti no ekspozīcijas. Tieši tas muzejam lika iesniegt pārbaudei arī pārējos rokrakstus.
Un tomēr: kā viltotājiem izdevās apmānīt vadošos Bībeles ekspertus?
Pirmais, kas radīja aizdomas Lolas komandai, – viņiem iesniegtie fragmenti bija uz nepareiza materiāla. Īstie Nāves jūras tīstokļi rakstīti uz plāna pergamenta, kamēr pētāmie – uz ādas, kas ir biezāks, nelīdzenāks materiāls.
Kā iepriekšējie eksperti to nebija pamanījuši? Kolete Lola skaidro, – pati āda neapšaubāmi ir antīka, turklāt viltotāji nepārprotami labi zinājuši īsto Nāves jūras vīstokļu izskatu, tādēļ piesūcinājuši ādu ar dzintarkrāsas šķidrumu – līmi, kas, ticams, iegūta no dzīvnieku ādām.
Šāda apstrāde ne tikai izlīdzināja materiālu – īstajiem Nāves jūras rokrakstiem virsma gadsimtu gaitā, ādas virskārtā esošajam kolagēnam dabiski pārveidojoties želatīnā, ieguvusi it kā ar līmi noziestu izskatu.
Taču pats galvenais pierādījums, – rūpīga pārbaude ar mikroskopa palīdzību atklāja, ka
tinte un āda, uz kuras tā uzklāta, nav viena vecuma.
Trauslā, nelīdzenā virsma neļāva arī līdzeni uzrakstīt, radot ekspertiem priekšstatu, ka to darījuši neapmācīti rakstveži.
Lai panāktu vēl lielāku ticamību, materiāli apstrādāti ar Kumrānas apvidum raksturīgiem putekļiem.
Taču ir kāda noslēpuma daļa, kas vēl nav atrisināta, un proti, – no kurienes viltojumi nākuši, kas ir to izcelsmes iniciators.
Īstie Nāves jūras rokraksti tika atrasti tuksnesī 1947. gadā.
50. gados Betlēmē dzīvojošs tirgotājs Halils Iskanders Šanins, labāk pazīstams kā Kando, daudzus fragmentus, ko ieguva no vietējiem beduīniem, pārdeva uz Eiropu un ASV.
Taču 70. gados jaunā UNESCO konvencija par kultūras vērtībām un Izraēlas likums par senlietām ierobežoja to tirdzniecību ārzemēs. Mūsdienās kolekcionāri iegādājas izsolēs fragmentus, kas vēl palikuši tirgū no 50. un 60. gadiem.
Taču 21. gadsimta sākumā sāka uzrasties iepriekš nezināmi Nāves jūras rokrakstu fragmenti, un desmit gadus vēlāk to skaits bija pieaudzis jau līdz aptuveni 70.
Bībeles muzeja dibinātājs Stīvs Grīns izdeva veselu bagātību, lai nopirktu muzejam 16 šādus fragmentus.
“National Geographic” neizdevās sazināties ar diviem no trim antīko lietu tirgotājiem, no kuriem Grīns ieguva viltotos tīstokļu fragmentus. Trešais, grāmatu kolekcionārs Maikls Šārps, žurnālam pauda savu šoku un neticību, ka ticis apmuļķots.
Daļa no viltotajiem fragmentiem iegādāti tieši no Kando vecākā dēla un darba turpinātāja Viljama Kando, kurš noliedz, ka būtu pārdevis viltojumus.
Taču, kā norāda “National Geographic”, viltotie rokrakstu fragmenti uzdod vēl svarīgāku jautājumu, un proti: vai vēl joprojām arī vadošajos pasaules muzejos turpinās nelegāla senlietu aprite?
