“Bijušās partijas “KPV LV” atlikušie biedri Valsts prezidentam varētu pateikties par nodrošinātu dzīvi.” Egila Līcīša feļetons 13
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš par organizācijas “Par cilvēcīgu Latviju” atstāšanu paziņojusi sirdsmīļā Ramona Petraviča, pārveidotajā partijā nav palicis neviens parlamenta deputāts no sākotnējā frakcijas “KPV LV” ietvara. Kaimiņa sekotāji kā sprīdīši nāca uz Saeimu, lai cīnītos ar valstī notiekošām nekārtībām, viņu programma bija stipri caurumaina un daudziem biedriem ārstējošais ārsts nekādā gadījumā neieteiktu nodarboties ar politiku, tomēr atsaucība masās bija liela, līdzskrējēji un bļāvēji nodrošināja sarakstam gandrīz uzvaru vēlēšanās.
Bijusī labklājības ministre un seksa zvaigzne dosies zvejot vēlētāju balsis, kur dziļāks. Ramonīte bija pēdējā no 16 Kaimiņa partijas biedriem, kura saistījās ar krāsmatās kūpošo, nulle komā piecu procentu aptaujāto atbalstīto veidojumu. Pārējie, sākot no Ministru prezidenta amata kandidāta Alda Gobzema un “KPV LV” tēva – dibinātāja kinoaktiera Artusa, sen izslēgti, izstājušies, aizbizojuši uz citu kompāniju.
Ja visas reiz vadošās figūras ir prom, rodas loģisks jautājums – kurš apsaimnieko 643 tūkstošus eiro, ko saskaņā ar 13. Saeimas vēlēšanu rezultātiem ik gadu no valsts budžeta jāsaņem toreiz tautā iemīļotajiem “KPV LV”?
Atbilde ir, ka ar naudu rīkojas adresē akadēmiķa Keldiša ielā Rīgā, Pļavniekos reģistrētā “Par cilvēcīgu Latviju” (“PCL”) biroja ļaudis – Saeimas deputāts Māris Možvillo (par parlamentāri kļuvis, kad mandātu nolika Linda Liepiņa), bij. KNAB priekšnieks Vilnītis, bij. Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs Miezainis.
Ēka Pļavnieku iedzīvotājiem pazīstama – bijusī peldu iestāde ar krievu pirti un bāru atpūtas vakaru sarīkojumiem. Možvillo ir jautras dabas vīrs, mīl padzīt vellu, stāsta, ka “Cilvēcīgā Latvija” vēl uzņem papildspēkus, bet, protams, deputāta kungam rādās biedru miriādes, dalībnieku okeāns. Reiz varenais spēks stagnējis, tad izkurtējis, deģenerējies, atrofējies, līdz, tā teikt, atmetis pedāļus. Tā bija paredzams, ka steigā noformētais “nevainīgo jēriņu” 13. Saeimas priekšvēlēšanu projekts pēc neilga laika kļūs par svaigas, tikai mazliet bojātas gaļas laupījumu nobriedušākiem, rūdītākiem parlamenta “vilkiem”.
Tomēr caurkritusi, praktiski neeksistējoša partija joprojām dzīvo ar nesaprātīgu peļņu, tai ļauts pamatīgi uzblīst, spīdēt un laistīties no treknuma.
Kādreizējais partijas zīmoga glabātājs Artuss atceras, kā, atvēris kontu pēc pirmā pārskaitījuma, gandrīz apsēdies garām krēslam – kā, tas viss no budžeta mums, nevis nespējnieku vai bērnu namam?
Tagad gigantiskie ienākumi liek iztēloties ainu, ka Keldiša ielas ofisā galdi ir pilni ēdieniem, dzērieniem un Havanas cigāru izsmēķiem. Kur citur lai tērē 640 tūkstošus eiro – referātu, eseju sagatavošanai, zinātnisku konferenču rīkošanai, partijas jaunatnes organizācijai un pārstāvjiem reģionos? Tā visa nav – piebildīšu, nav nevienas Latvijas partijas saimniecībā.
Jautājums, vai par septiņkāršotu valsts finansiālo atbalstu partijām nevarētu nopirkt Latvijas trūkumcietējiem siltas zīmola ziemas drēbes, importa ražojuma pižikus un zaķausaines? Vai prātīgāk nav mest naudu pa Saeimas logiem ārā uz ielas nekā dalīt politiķiem? Problēma kļūst masīva un visaptveroša – kurš atbildīgs par daudzmiljonu maltīti četru gadu garumā, kura, bagātīgi samaksāta no nodokļu maksātāju līdzekļiem, beigusies ar pārēšanos?
Pirmais atbildīgais ir dārgais draugs prezidents – “dārgais” vārda tiešā nozīmē –, kura atbalsts novedis pie 2,5 miljonu izsaimniekošanas “KPV LV”, pie 3,2 miljonu tērēšanas pretvalstiskajai “Saskaņai” un pārējiem politiskās darbības simulantiem. Levita kungs sabiedrības acu priekšā zīmēja pastorālas ainas ar gaišo spēku nākotnes sapņojumiem, mirdzošiem demokrātijas ideāliem, nenogurstošiem pūliņiem valsts un pilsoņu labā, līdz attapās, novēlies uz zemes.
Valsts galva lētticīgi bija izfantazierējis, ka nobučos vardi un tā pārvērtīsies par princesi!
Brīnumi nepiepildījās, palika vecā mīkla, partijas turpina grimt netīrībā un zaņķī.
Tagad Rīgas pils saimnieks ieraudzījis ērmību, ka Možvillo pārvietojas tikpat kā braucot par zaķi ar sabiedrisko transportu, kā bezbiļetnieks. Levits kasa pauri. Būšot jāpiedāvā “kritēriju siets”, lai aizšķērsotu valsts finansējuma piešķiršanu jampampā, pļumpapā viendienītēm partijām. Vārna vārnai acī neknābj, jūtams, parlamentā partneri koleģiāli vēlas iezārkot šādu ideju – ja nu pašiem līdzīgs biedru atplūdums!
Bet nu arī cilvēki, kam amats būt par tirgus plača klaigātājiem, uzoduši īzī pīzī iespēju tikt pie valsts naudas četru gadu periodā, sabūvējuši urīnterapijas piekritēju, tējas sēnes dzērēju, odiozu progresīvo partijas, gatavi salidot kā zilās mušas, lai ieceļotu nākamās Saeimas labi apmaksātā komfortā.
Ar tādiem Augstā nama locekļiem iebrauksim tik dziļi purvā, ka bail iedomāties. Bet atlikušiem “PCL” pieciem, desmit biedriem, kad kārtējoreiz kontā ieripos apaļa summiņa, derētu prezidentam tīri cilvēcīgi pateikties par nodrošinātu dzīvi – uzdāvināt zelta pulksteņķēdi vai ko tādu.
