Visgrūtākā pāreja 0
Jūlija Cēzara laikā Rubikona bija robežupe starp viņa pārvaldīto provinci un Itāliju. Mūsdienu Latvijā tā ir ilgā laikā sakrātā un no ārpuses nemitīgi kurinātā neuzticības un līdz ar to arī neiecietības upe, kuras krastos mēs dzīvojam pēc dalījuma – latvieši un krieviski runājošie.
Tikt viņā krastā ar izlīgumam pastieptu roku nozīmē uzveikt visgrūtāko pāreju savā dzīvē. Īstenībā mēs taču to darām (vai arī nedarām) gandrīz ik dienu, nonākot saspīlētās attiecībās gan ģimenē, kur visi runā vienā valodā, gan darba vietās ar dažādu tautību cilvēkiem. Atzīsim godīgi – nevienā gadījumā tas nav viegli.
Taču ir reizes, kad šī pāreja jāuzveic daudz plašākā, visas tautas un valsts un nu jau arī planētas mērogā, un tad neizbēgami ir jānonāk pie jautājuma, ko nozīmē – piedot. Esmu daudz par to domājusi, līdz beidzot atbildi atradu kāda garīdznieka teiktajā. Piedot nenozīmē aizmirst. Piedot nozīmē – neķerties otram pie rīkles. Pašreizējā situācijā verbālajā satiksmē vieniem ir jāspēj sev aizliegt vārdu “okupants”, otriem – “fašists”. Nu kāds gan okupants var būt tikko piedzimis bērns un kā par fašistu drīkst saukt cilvēku, kas grib savā valstī runāt šīs valsts valodā?
Pagājušā gadsimta nodarījumi nav aizmirstami, par tiem ir jāstāsta bērniem un bērnu bērniem, tomēr mēs nedrīkstam rīkoties kā tādi Monteki un Kapuleti, kuri nākamajām paaudzēm mantojumā atstāj vienīgi naidu. Tieši to vēlas daudzi ģeopolitikas veidotāji un tam netiek žēloti līdzekļi.
Ir grūti runāt par sabiedrības politisko briedumu, ja mēs sev par postu identificējamies ar atsevišķiem politiķiem, neiedziļinoties viņu politiskajos mērķos. Tik bieži ir kauns klausīties pašmāju politiķu šļupstos, kuri nespēj runāt par ģeopolitiskajām lietām valodā, kādā par Krievijas mērķiem Latvijā runā, piemēram, Valērija Novodvorska.
Es neceru, ka pašreizējo politiķu paaudze beigs skandēt frāzes un kaut ko arī darīs ne tikai nepilsoņu, bet vispirms pilsoņu integrācijas jautājumā. Politikā ir jānāk jauniem cilvēkiem ar spirgtu garu un asu prātu. Referenduma naktī labā griba uzlabot situāciju valstī bija jūtama tieši tajā debašu daļā, kurā piedalījās sabiedrības pārstāvji. Nākamo cēlienu ar politiķiem varēja arī neklausīties – pa visām vīlēm nāca laukā siles naids un nespēja nolikt malā ambīcijas.
Patiešām, ar valodas referendumu nekas nav beidzies, daudz kas tikai sāksies. Arī mēģinājumi pretnostatīt šeit dzīvojošās tautības, ne velti biedrs Lindermans sola turpināt cīņu. Vai tiešām krieviski runājošajai sabiedrības daļai nav “piegriezušies” viņu dīvainie vadoņi? Vismaz viens no valodas referenduma ieguvumiem varētu būt (kā tas jau ir izskanējis) jauna, ik gadu 18. februārī priecīgi svinama Valsts valodas diena kā Latvijas teritorijā dzīvojošo tautu vienotāja un valstiskuma stiprinātāja.
