Visgrūtāk Sibīrijā bija mātēm 1
“Mēs, tasejevieši, kopš astoņdesmito gadu beigām regulāri 14. jūnijā tiekamies, parunājam par laiku, kad gājām skolā,” stāsta Dedzis Andrejs Broders.
“Bijušie tasejevieši” ir tie Latvijas cilvēki, kuri 1941. gada deportācijās nonāca Krasnojarskas apgabala Tasejevā. Dedzis Andrejs, izsūtīts kā trīsgadīgs bērns, tagad saka – ļoti tālu aizgājis tas laiks, atmiņā tie grūtumi aizplīvurojušies… Laikam prāts tos noglabājis dziļi, dziļi. Turklāt, kā jau bērns, izsūtīto dzīves traģiskumu uztvēris citādi nekā pieaugušie. Toreiz mazajam Dedzim bijušas īsas atmiņas no labākas dzīves: “Atcerējos, kāds man Rīgā bija rotaļu automobilis ar pedāļiem, ar kuru varēju braukāt… Bet tur, Sibīrijā, daudz netrūka, ka es vispār būtu gājis bojā no bada laikā, kamēr mamma bija slimnīcā. Tas man dzīvē bija kā nulles punkts… Visgrūtākais bija kara laiks, pēc tam sāka klāties drusku labāk. Atceros, kā gāju lasīt sasalušus kartupeļus uz ielas, kas kādam braucot izkrituši. D. A. Broders teic – visgrūtāk bijis mammai, “viņai vajadzēja ne tikai savu dzīvību, bet arī manu dzīvību izvilkt”.
1941. gada 14. jūnijā, kad Dzirnavu ielas dzīvoklī ieradās deportētāji, mājās bija tikai mamma Irma. Uz jautājumu, kur vīrs, atbildēja, ka aizbraucis makšķerēt. Arī dēls Dedzis bija paņemts līdzi uz Baltezeru. Taču radinieki paziņoja tēvam, ka mamma aizvesta uz ešelonu, un Kārlis ar dēlēnu devās meklēt dzīvesbiedri.
“Tēvs mammu atrada, nodeva viņai mani,” stāsta D. A. Broders.
“Mamma atdeva viņam koferi ar manām drēbītēm, jo domāja – galā jau satiksies. Man atmiņā palicis, kā divi nelieli karavīri paņēma tēvu un aizveda. Tā bija pēdējā reize, kad tēvu redzēju, jo 1942. gada 18. maijā viņu nošāva, kā bija formulēts lietā, “par kontrrevolucionāru darbību…””
Brodera tēva “lietā” apsūdzību parakstījis kāds leitnants Beketovs, un Baltezera mājā pēc kara beigām dzīvojis tieši tāda paša uzvārda “īpašnieks.”
Lasot D. A. Brodera atmiņas, ko uzticējis fondam “Sibīrijas bērni”, sirds sažņaudzas, iztēlojoties piecgadīgu bērnu badā: “Tas varēja būt 1943. gads, kad mammai kājām uzmetās roze un viņu aizveda uz slimnīcu. Dzīvojām vienā istabā ar poļu ģimeni – māti un diviem bērniem. Viņi vārīja sēnalu tumi, gulēju kaktā.
Kad mamma atbrauca, biju pilnīgi vienaldzīgs. Tad kaut kā mani nogādāja pie Neitālu ģimenes. Vīrs strādāja par dzirnavnieku. Neko nedrīkstēja ņemt, bet varēja kaut ko saslaucīt. Viņi kaut kā atlabināja mani no bada.”
Mamma Irma pēc atgriešanās no Sibīrijas nodzīvoja dzimtenē neilgu laiku, un 1958. gadā dēls apglabāja viņu Meža kapos tēva dzimtas kapavietā.
Par izsūtīšanas laiku D. A. Broders ir stāstījis gan bērniem Jutai un Mārcim, gan mazbērniem, jo šīs dzimtas vēstures lappuses viņiem noteikti jāzina.
Viņš atceras, ka vienīgi padomju laika kadru anketās šo to no biogrāfijas mēģinājis tā kā izlaist, tā kā noklusēt, piebilstot – “bet tie, kam šīs anketas vajadzēja, visu jau tāpat zināja”.
Ilgus gadus D. A. Broders strādāja par konstruktoru kūdras rūpniecības pārvaldes projektēšanas un konstruēšanas birojā. Tagad viņš Autotransporta direkcijā ir starptautisko autopārvadājumu koordinācijas daļas vadītājas vietnieks.
Dedzis Andrejs ir ilggadējs “Latvijas Avīzes”, “Mājas Viesa” un “Praktiskā Latvieša” lasītājs. Dienā, kad tiekamies, “LA” ir publicēts raksts par Krievijas Federācijas polittehnologa Modesta Koļerova kārtējiem apvainojumiem Latvijai. Pajautāju, kā D. A. Broders vērtē šādu Krievijas attieksmes izpausmi pret Latviju. Sarunu biedrs spriež: “Viņiem laikam tas ir vajadzīgs – uzturēt tādu spriedzes noskaņojumu, jo viņi, Baltiju lielā mērā uzskatījuši par Krievijas guberņu, negrib atdot pozīcijas. Tāpēc arī “piektā kolonna” te vajadzīga.”
14. jūnijā Dedzis Andrejs Broders kā arvien ies pie Brīvības pieminekļa, lai pieminētu savus vecākus. Viņš ir ziedojis Likteņdārzam ar vēlējumu, lai tur piemiņas sienā tiktu ierakstīti tēva un mammas vārdi.