Visgardāk smejas tas, kas smīdina. “Prozas lasījumi 2016”. 0
Šā gada Prozas lasījumu ārzemju viesi salīdzināja festivālu ar reibinošu vīnu, draudzīgu sarunu un arī ar istabu, kurā ir daudz dažādu logu uz pasaulēm. Visi apzīmējumi der, īpaši tāpēc, ka ne katrā valstī notiek tieši prozai veltīti lasījumi nedēļas garumā. Kopā ar trim ieskaņas pasākumiem aktīvu prozas klausītāju uzmanībai no 3. līdz 11. decembrim tika piedāvāti 53 jauni stāsti un romānu fragmenti. Tie bija reibinoši un baudāmi lasījumi, kas neiztika bez radošiem pārsteigumiem un latviešu prozas likumsakarībām.
Iepriekšējo gadu lasījumu kontekstā diezgan negaidīts ir galveno balvu piešķīrums. Nu jau atzīta proziste Daina Tabūna par skolas laiku stāstu “Pēdējais sols” dosies radošajā atvaļinājumā uz rakstnieku rezidenci Splitā, Horvātijā, savukārt mākslas un tekstu grupas “Orbīta” dalībnieks Sergejs Timofejevs par konspiroloģisko stāstu “Dzeltenie taustiņi” baudīs radošu brīdi Baltijas rakstnieku un tulkotāju centrā Visbijā. Abiem radošās balvas būs noderīgas – ne īsti debitanti, tomēr joprojām rakstniecības enerģijas pilni, viņi spēj sagādāt lasītājiem sirsnīgus tekstus – baudījumu un oriģinalitāti. Interesanti, ka atšķirībā no 2014. un 2015. gada lasījumu laureātiem abi stāsti ir humoristiski, tie neatskatās nedz uz sociālo realitāti šodien, nedz balstās uz kādu nacionāli nozīmīgu vēstures brīdi pagātnē. Vēl vairāk – S. Timofejeva stāsts valodiski pieder krievu literatūrai (tika piedāvāts tulkojums), lai gan vēsta par identitātes meklējumiem Latvijā – galvenais varonis iedomājas, ka viņa vecais radioaparāts ir medijs spiegošanai un viņš pats – kādas valsts aģents. D. Tabūnas stāsts turpināja viņas tik viegli atdzīvināto dzimumu attiecību tēmu, kas jo īpaši komiska ir tad, kad projicēta uz pamatskolas puiku un meiteņu pasauli – teicamniece nokļūst vienā solā ar “maigo huligānu”. Arī žurnāla “Domuzīme” piešķirtās balvas apliecina, ka humors jaunākajā latviešu literatūrā pretojas vēsturiskām tēmām (vai otrādi): Anete Konste tika apbalvota par pamfletisko “Plikpauris”, kura prototips ir Imants Parādnieks; Andris Akmentiņš lasīja par dzejnieka gara cildināšanu kapličā; Ilmārs Šlāpins prezentēja topošo romānu “Deniņi” – par jaunību Jelgavā 80. gados; Krišjānis Zeļģis nolasīja sava skopā ārzemju vectēva portretu. Acīmredzot tā ir ne tikai žūrijas, bet arī latviešu prozas izvēle šodien – kamēr sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” top lielie darbi, mazās, taču ne mazāk meistarību prasošās formās uzplaukst komēdijas žanrs. Domājams, ka sabiedrībā tas iezīmē zināmu nogurumu problēmu priekšā.
Ne mazāku iespaidu uz lasītājiem atstāja arī deviņi latviešu topošo romānu fragmenti, kas, izņemot varbūt proziskai meditācijai līdzīgo Ilzes Jansones “Vīru lietas”, skar noteiktu pagātnes periodu un cilvēkus tajā. Jau nākamgad mūs sagaida bagātīga raža ar pazīstamiem varoņiem – Inga Žolude raksta turpinājumu “Siltai zemei”, Māra Zālīte prezentēja skaudras epizodes no topošās “Piecu pirkstu” otrās daļas. Īpaši iespaidīgs fragments bija izvēlēts Andrai Manfeldei, kas raksta romānu par Karostas cietumu, – maz ticams, ka plašais rusicismu un žargona slānis militāristu runā tiks atstāts, tomēr tieši tas piešķir viņas prozai lielisku faktūru. Ārkārtīgu reāliju skarbums, kas mijas ar humoru (īstenībā rets savienojums šajos lasījumos), bija jūtams Arno Jundzes nule kā sarakstītajā romānā par 90. gadu sadzīves epizodēm Latvijā – jācer, ka plašais varoņu klāsts ļaus saglabāt romānam veselumu.
Sociālais stāsts – šoreiz rets un īpaši skarbs: Janas Egles “Parāds” ne pa jokam satricināja Prozas brokastis ar spontānā aborta tēmu, bet Kurzemes prozas lasījumu uzvarētāja Linda Skranda uzrakstīja stāstu, izmantojot automātiskā atbildētāja – sociālās palīdzības tālruņa – “tēlu”. Spēcīgs pieteikums, diemžēl tikai alternatīvās žūrijas novērtēts.
Lasījumu pārsteigumu klāstā – dzejnieku proza. Sākotnēji šķita, ka eksperiments ir drastisks, tomēr lasījumi izvērtās ārkārtīgi sirsnīgi, jo dzejnieku talanta pamatā ir personiska pārdzīvojuma fiksācija – tēlainas, tuvas un saprotamas bērnības un jau labi iepazīto attiecību atmiņas. Arī šeit aizraujošākais stāsts apvienoja ieskatu Latvijas 60. gados ar traģikomiskiem smiekliem – Inese Zandere lasīja par bērnībā uz militāristu mašīnām mestajiem akmentiņiem (noziegums un “sods”). Taču tīkami personiskajā ģimenes vēsturē gremdējās arī Ingmāra Balode, Krišjānis Zeļģis, Anna Auziņa un Inga Gaile. Proziski nesarežģīts, taču silts noslēgums Prozas lasījumu maratonam.
Ko gaidīt nākamgad? Radošās enerģijas nezūdamības likums liecina, ka proza neapsīks arī 2017. gadā. Iespējams, varēsim dzirdēt to autoru stāstus, kas pašlaik raksta romānus. Jo īpaši gaidītas būs debijas – pašreizējais prozas līmenis norāda, ka tīrradņi ir atrodami arī labā pārbaudītu vērtību augsnē.
