Viselegantākā ASV pirmā lēdija – Žaklīna Kenedija 0
ASV prezidenta Džona Kenedija sieva Žaklīna iegājusi vēsturē kā izsmalcinātas pirmās lēdijas paraugs, kam centušās līdzināties daudzas, bet tikai retā spējusi sasniegt viņas līmeni. Džekijai nācies pārdzīvot vairākas traģēdijas, vīru un bērnu nāvi, bet vismaz ārēji viņa centās neizrādīt nekādas vājuma pazīmes.
28. jūlijā viņai būtu 90 gadu jubileja.
Amerikāņiem pēc atsvabināšanās no Lielbritānijas impērijas nav bijis savas aristokrātijas, bet vismaz XX gadsimtā šo nišu centās aizpildīt Kenediju dzimta, kas ieguva milzīgu ietekmi gan politikā, gan sabiedriskās domas veidošanā. Žaklīna Kenedija savulaik bija ne mazāk populāra un apbrīnota, kā vēlāk kļuva britu princese Diāna un viņas vedekla Keita. ASV veiktās aptaujas liecina, ka Žaklīna joprojām ir viena no visvairāk apbrīnotajām sievietēm Amerikas vēsturē, turklāt viņas ietekme uz stila un modes pasauli sniedzās tālu aiz ASV robežām.
Žaklīna, ko amerikāņi saīsināti dēvē par Džekiju, nāca pasaulē 1929. gada 28. jūlijā Ņujorkā. Viņas tēvs Džons Buvjē bija turīgs baņķieris, māte Dženeta varēja atļauties nestrādāt un veltīt visu uzmanību bērnu audzināšanai (Džekijai bija arī četrus gadus jaunāka māsa Kerolaina, kas šogad februārī aizgāja mūžībā 85 gadu vecumā). Kā jau daudzi amerikāņi, Džekija cēlusies no daudznacionālas dzimtas, jo viņā ritēja franču, īru, angļu un skotu imigrantu asinis.
Laikabiedri atceras, ka Džekijas tēvs dievinājis savu mazo princesi, tādēļ jau no agras bērnības viņa bija apveltīta ar augstu pašapziņu.
Skolā viņa izcēlusies ar labām sekmēm, bet sliktu uzvedību, dažkārt pat izraidīta no klases, jo skolotājiem šķitis, ka meitēnu apsēdis pats nelabais. Džekijas māte gan iebilda, ka meitene vienkārši spēj atrisināt visus uzdevumus ātrāk par klasesbiedriem, tādēļ viņai kļuvis garlaicīgi.
Baltais zvirbulis
Džekija bērnībā nebija pārāk sabiedriska, viņai patika doties izjādē ar zirgu vai iegrimt grāmatu pasaulē: “Džungļu grāmata”, “Robina Huda piedzīvojumi”, “Vējiem līdzi” u. c. Teicamās literatūras un valodu zināšanas viņai noderēja mūža otrā pusē, kad Džekija pēc abu vīru nāves strādāja par literāro redaktori.
Pusaudzes vecumā Džekijai nācās pārdzīvot vecāku šķiršanos, jo tēvs bija pārāk aizrāvies ar grādīgo dzērienu baudīšanu un sieviešu aplidošanu. Laulības šķiršana, turklāt vēl katoļu ģimenē, tolaik bija liels retums, tādēļ Džekija savu vienaudžu vidū kļuva par balto zvirbuli.
Pēc vidusskolas pabeigšanas viņa iestājās augstskolā un 1951. gadā absolvēja Džordža Vašingtona universitāti ar specializāciju franču literatūrā. Džekija vienmēr ir mīlējusi Eiropas, it īpaši Francijas, kultūru un tradīcijas.
Pēc augstskolas Džekija uzvarēja modes žurnāla “Vogue” konkursā un ieguva tiesības pusgadu pastrādāt žurnāla redakcijā Parīzē.
Tiesa gan, no turienes viņa atgriezās agrāk, nekā plānots, jo kolēģi viņai ieteica steigšus parūpēties par privātās dzīves sakārtošanu, lai 22 gadus vecā jaunkundze nepaliktu vecmeitās.
Amerikā pirmais nopietnais Džekijas darbs bija laikrakstā “Washington Times Herald”, kur viņai bija uzticēts veidot ielu intervijas ar pilsētā satiktiem cilvēkiem. Vēlāk viņa tika arī pie nopietnākiem uzdevumiem, piemēram, 1953. gada vasarā devās uz Lielbritāniju, lai atspoguļotu karalienes Elizabetes II kronēšanas ceremoniju.
Laba partija
Džekija tolaik jau bija iepazinusies ar jauno, daudzsološo politiķi Džonu Kenediju, kurš Otrā pasaules kara laikā bija dienējis armijā, bet pēc kara ievēlēts par ASV parlamenta deputātu. Kenedijs gan nebija pirmais Džekijas izredzētais, jo pirms tam viņa neilgu laiku bija saderinājusies ar baņķieri Džonu Hastedu, bet šīs attiecības ātri vien izjuka. Džekija savām draudzenēm atzina, ka jauneklis esot pārāk “garlaicīgs un nenobriedis”, turklāt viņam esot mazāk naudas, nekā cerēts.
Džons Kenedijs bija daudz labāka partija: no turīgas ģimenes, labi izglītots, apveltīts ar pievilcīgu izskatu un humora izjūtu. Džonam un Džekijai bija daudz kopīga: abi auguši katoļu ģimenē, aizrāvušies ar literatūru, jaunībā paspējuši apskatīt pasauli. Mīlas romāns bija straujš un kaislīgs: 1953. gada jūnijā pāris paziņoja par saderināšanos, bet septembrī iestūrēja laulības ostā.
Džons tolaik jau bija ievēlēts par ASV senatoru, bet privātās dzīves jomā jauno pāri vajāja neveiksmes: Džekija pārcieta spontāno abortu, bet 1956. gadā viņas meitiņa Arabella piedzima nedzīva.
Pie pirmā mantinieka Kenediju pāris tika 1957. gada novembrī, kad viņiem piedzima meita Kerolaina.
Džons Kenedijs strauji kļuva par ASV politikas uzlecošo zvaigzni un 1960. gadā nolēma kandidēt uz ASV prezidenta posteni. Džekija viņu atbalstīja priekšvēlēšanu kampaņā, nereti piedalījās aģitācijas pasākumos, kur izpelnījās publikas atsaucību. 1960. gada novembris Kenediju pārim bija ļoti veiksmīgs, jo vispirms Džons uzvarēja ASV prezidenta vēlēšanās, bet pēc pāris nedēļām Džekija laida pasaulē dēlu Džonu Kenediju junioru.
Kenediju šovs
Kenediji kļuva par Baltā nama saimniekiem, un Džekija ar lielu entuziasmu ķērās pie pirmās lēdijas pienākumu pildīšanas. Par savu prioritāti viņa izvirzīja Baltā nama atjaunošanu, piepildot slaveno ēku ar augsta līmeņa mākslas darbiem un vēsturiskiem priekšmetiem. Džekija arīdzan ļāva plašākai publikai pirmoreiz ieskatīties Baltā nama ikdienā, kas tika atspoguļota televīzijas filmā. Jauneklīgais un vienmēr elegantais Kenediju pāris bija kā radīts televīzijas laikmeta uzplaukumam, kas uz visiem laikiem mainīja priekšstatu, kā jāizskatās un kā jāuzvedas politiķim.
Džekija tika pasludināta par modes ikonu, kuras stilu centās atdarināt miljoniem sieviešu gan Amerikā, gan citur pasaulē.
Vienkārši, eleganti kostīmi un cepurītes, krāšņas šalles, lielas saulesbrilles, nevainojama frizūra: Džekija vienmēr izskatījās, kā tikko izkāpusi no modes žurnālu lappusēm. Džekija sākumā deva priekšroku franču modes namu “Chanel” un “Givenchy” ražojumiem, taču laika gaitā vairāk sāka izvēlēties amerikāņu ražojumus, jo raizējās, ka pretējā gadījumā viņu apsūdzēs patriotisma trūkumā. Pirmās lēdijas statusā Džekija sabija nepilnus trīs gadus, bet šajā laikā paspēja uzmirdzēt arī uz starptautiskās skatuves, jo bieži devās ārvalstu vizītēs: uz Eiropu, Āziju, Latīņameriku. Šeit lieliski noderēja viņas svešvalodu zināšanas, jo Francijā viņa brīvi sarunājās franču valodā, bet Latīņamerikas zemēs demonstrēja savas spāņu valodas iemaņas.
Džekija ļoti rūpējās par sava publiskā tēla spodrināšanu: piemēram, lai gan viņa bija kaislīga smēķētāja, kas varēja izkūpināt pat paciņu dienā, presē nekad neparādījās fotogrāfijas, kurās Džekija būtu redzama ar cigareti rokās, jo Baltā nama fotogrāfiem bija aizliegts iemūžināt šādus kadrus. “Kenediji bija paši sava šova scenārija autori, režisori un galvenās zvaigznes,” secina vēsturnieks Maikls Hogans, kurš sarakstījis grāmatu par Kenedijiem.
Brunču mednieks
Lai gan amerikāņu atmiņā Kenedijs palicis kā sparīgs un enerģisks prezidents, priekšzīmīgs ģimenes tēvs, tomēr patiesā situācija, kas tika slēpta Baltā nama aizkulisēs, bija daudz sarežģītāka. Pēc kara laikā gūtiem ievainojumiem Kenedijs mocījās ar hroniskām muguras sāpēm, tādēļ lietoja spēcīgus medikamentus.
No plašākas sabiedrības tas tika slēpts, tāpat kā prezidenta vētrainā uzdzīve. Laika gaitā atklātībā parādījās arvien vairāk faktu, kas liecināja, ka Kenedijs bijis nelabojams brunču mednieks, kurš nav laidis garām nevienu iespēju ievilkt gultā kādu pievilcīgu sievieti. Slavenākā dēka viņam bija ar kinozvaigzni Merilinu Monro, taču bija arī daudzas citas.
Džekijai tas bija apnicis, un viņa prātoja par laulības šķiršanu, bet māte un māsa viņu atrunājušas no šīs domas.
Džekijas tēva piemērs jau bija parādījis, ka bagātiem un vareniem vīriešiem ir grūti pretoties kārdinājumiem; tolaik valdīja uzskats, ka sievietei ir jāpiever acis uz vīra sānsoļiem. Tiesa gan, Vašingtonā klīda runas, ka arī pašai Džekijai ir gana liela seksuālā apetīte un viņa nereti atriebusies vīram, pārguļot ar citiem vīriešiem. Džekijas iespējamo mīļāko vidū minēti Holivudas aktieri Vorens Bītijs, Pols Ņūmens, Marlons Brando, dziedātājs Frenks Sinatra un pat Džona brālis Roberts Kenedijs.
Marlons Brando savās atmiņās rakstīja, ka reiz, jau pēc Džona nāves, Džekija viņu uzaicinājusi pie sevis uz mājām. “Viņa gaidīja, ka es mēģināšu ievilkt viņu gultā. Kad izlikos nemanām mājienus, viņa ņēma lietu savās rokās un vaicāja: “Varbūt vēlies palikt pa nakti?” Es atbildēju: “Man jau sāka šķist, ka tu nemaz nepiedāvāsi.””
1963. gada vasarā krīzē nonākušo Kenediju laulību skāra jauna traģēdija: augustā pasaulē nāca viņu dēls Patriks, taču puisēns bija piedzimis priekšlaikus un ar nepilnīgi attīstītām plaušām, tādēļ nomira jau divas dienas pēc dzemdībām. Džekijai tas bija milzīgs trieciens, viņa ieslīga depresijā, bet māsa viņu iepazīstināja ar grieķu miljonāru Aristoteli Onasi, kurš aicināja doties kruīza braucienā ar jahtu pa Egejas jūru, lai aizmirstu par visām nelaimēm. Džekijas vīrs nebija sajūsmā par šādu priekšlikumu, tomēr viņa nolēma pieņemt grieķu bagātnieka piedāvājumu.
Atraitne 34 gadu vecumā
Rudenī viņa atgriezās ASV un piekrita pavadīt vīru politiskā braucienā uz Teksasas štatu. 1963. gada 22. novembrī Dalasas pilsētā notika XX gadsimta skaļākā slepkavība, kas iemūžināta hronikas kadros: prezidenta limuzīns cēli izbrauc no līkuma, Kenedijs līksmi māj ar roku cilvēku pūlim, bet pēkšņi šo idilli pārtrauc šāvienu troksnis.
No prezidenta galvas izšļācas sarkana asiņu un smadzeņu putra, un rozā kostīmiņā tērptā Džekija izmisīgi sauc pēc palīdzības, ko slepenā dienesta aģenti tā arī nespēja sniegt.
Smagi ievainotais prezidents steigšus tika nogādāts slimnīcā, taču ārstiem neizdevās glābt viņa dzīvību.
“Es nezinu, kā Dievs varēja man viņu atņemt. Ja vien man būtu bijusi kaut viena minūte, lai atvadītos no viņa. Tas bija tik grūti, man nebija iespējas atvadīties,” vēlāk savam garīdzniekam stāstīja Džekija, kas 34 gadu vecumā bija kļuvusi par atraitni.
Par prezidenta Kenedija slepkavību ir radītas neskaitāmas sazvērestības teorijas, kas apšauba izmeklēšanas oficiālo versiju, saskaņā ar kuru Lī Hārvijs Osvalds bija vienīgais šāvējs. Taču pati Džekija par to nekad nav izteikusies, jo galu galā neviena no versijām nespētu atdzīvināt viņas vīru. Viņa vēl ilgi mocījās ar vainas apziņu, ka liktenīgajā dienā varēja darīt ko citādi, varbūt izvēlēties citu maršrutu, kas būtu glābis Džona dzīvību.
Lai mazinātu Džekijas ciešanas, ASV prezidents Lindons Džonsons, kurš šajā amatā nomainīja Kenediju, piedāvāja viņai iespēju kļūt par ASV vēstnieci Francijā vai kādā citā valstī, taču viņa noraidīja šo piedāvājumu un izvēlējās dzīvot klusāk, nost no sabiedrības acīm.
Grieķa piedāvājums
Kenediju klans kārtējo melno dienu piedzīvoja 1968. gada jūnijā, kad atentātā tika nogalināts Džona brālis Roberts Kenedijs, kurš tolaik arī kandidēja uz ASV prezidenta posteni. Džekija sāka baiļoties par savu un bērnu dzīvību. “Ja viņi nogalina Kenedijus, tad arī mani bērni ir briesmās. Es gribu tikt prom no šīs valsts.” Džekijai talkā nāca vecais paziņa Aristotelis Onasis, kurš viņai izteica laulību piedāvājumu.
Lai gan Onasis bija 23 gadus vecāks par Džekiju, viņa piekrita laulībām, jo ticēja, ka Grieķijā viņai būs drošāk un mierīgāk.
Protams, svarīgs faktors bija arī tas, ka Onasim bija daudz naudas, tādēļ Džekija un viņas bērni varēja atļauties baudīt greznu dzīvi. Nevarētu teikt, ka šī laulība bija skaista un laimīga, taču Džekija un Onasis palika kopā līdz 1975. gadam, kad viņš aizgāja mūžībā.
Džekija jau otrreiz bija kļuvusi par atraitni, viņa nolēma atgriezties ASV, kur apmetās uz dzīvi Ņujorkā. Viņa izmantoja savas zināšanas, lai strādātu par redaktori grāmatu izdevniecībās. 1993. gada nogalē medību laikā viņa nokrita no zirga un tika nogādāta slimnīcā, kur ārsti ievēroja arī iekaisušus limfmezglus. Džekijai tika atklāts limfas vēzis, kas strauji izplatījās, nelīdzēja arī ķīmijterapija.
Džekija aizgāja mūžībā 1994. gada 19. maijā 64 gadu vecumā. “Viņai līdzās bija draugi, ģimene un viņas grāmatas; cilvēki un lietas, ko viņa mīlēja,” paziņojumā presei pavēstīja Džekijas dēls Džons Kenedijs juniors, kurš pēc dažiem gadiem pats gāja bojā aviokatastrofā 38 gadu vecumā. Džekija ir apbedīta Ārlingtonas kapsētā blakus vīram un bērniem.
