– Kādā intervijā tu saki, ka gadījumā, ja nāksies aiziet no politikas, žurnālistikā neatgriezīsies, bet rakstīsi grāmatas. 12
– Jā, iespējams, es reiz uzrakstīšu grāmatu par savu darbu politikā. Ja nebūtu kļuvusi par Saeimas vadītāju, mana grāmata varbūt nebūtu tik interesanta.
– Nacionālisms un patriotisms – kāda, tavuprāt, ir galvenā atšķirība?
– Katram ir savs skatupunkts, un manējais ir tuvs Kārļa Skalbes teiktajam: “Nacionālais nav nekas cits kā cilvēcīgais, kam katra tauta atradusi savus īpatnējus vārdus” un “Kas nav cilvēcīgi, tas nav arī nacionāli”. Skalbe tā būtu teicis arī šodien. Mūsdienu globalizētajā Eiropā, kur lielākā daļa ir nacionālas valstis, nacionālisms ir veids, kā valstis aizsargā savu īpatnību – valodu, kultūru, identitāti. Nacionālas valsts pamati, rūpes par valodu, kultūru, identitāti, piemēram, Francijā tiek uztvertas kā kaut kas pašsaprotams. Latvijā par to diskutē… Latviešiem ir pilnas tiesības likt latvisko par savas valsts kultūrzīmi.
Patriotismu, mīlestību uz savu valsti rada zināšanas un kultūra. Nācijas pilnvērtīga dzīve bez kultūras nemaz nav iedomājama. Jo mēs dzīvojam kultūrā, kultūrā mēs sevi īstenojam, apzināmies kā valsts daļu. Man sāp, ka latviešu valodai mūsu valstī vēl joprojām nav ierādīta pienācīgā loma, valsts amatpersonas Latvijas iedzīvotājus uzrunā arī citās valodās.
– Kā šodienas pasaulē izdzīvo nacionālā ideja?
– Satversmes ievadā skaidri tika pateikts, ka latvieši izcīnīja savu valstisko neatkarību. Ir maz tautu, kam tas ir izdevies – dzīvot savā valstī. Nekad neviens nav spējis latviešiem atņemt to Latviju, kas ir pastāvējusi sapņos, sirdīs, domās. Tomēr mums pašiem ir skaidrāk jāapzinās un citiem jāliek saprast, ka brīvība nav visatļautība un ka demokrātijai arī ir robežas. Tieši pretēji – demokrātiska valsts nedrīkst būt bezpalīdzīga, gļēva, tai ir pienākums gādāt par to, lai valsts pamati netiktu apdraudēti vai pat grauti.
Laiku pa laikam izskan apgalvojumi, ka Latvijas valsts mums tika atdota atpakaļ tāpat vien, bet tā nebija. Tiem, kas atceras tos laikus, ir zināms, cik riskantas Latvijai ir bijušas situācijas, cik daudz cilvēku barikāžu laikā bija Vecrīgā, kad kūpēja ugunskuri. Mēs ar kursabiedreni arī bijām turpat. Atceros, cik stindzinoša sajūta visus pārņēma, kad pāri cilvēkiem vēlās ziņa, ka šurp brauc tanki. Vīri mums lika iet prom, bet mēs negājām, palikām turpat. Skumji kļūst, kad nākas dzirdēt izteikumus, ka Latvijas valsts mums nemaz nav nepieciešama, ka tā it kā nav izdevusies, nav vajadzīga un ka tā būtu atmetama. Tas nozīmē, ka ir cilvēki, kam šāda ideja šķiet atbalstāma un kas ir gatavi noliegt valsti. Kangara gars nevienā tautā nekad nebūs miris. Viens ir runāt par neizdarītām lietām, bet pavisam kas cits – nievāt savu valsti vispār, runāt par to sliktu. Valsts var pastāvēt tik ilgi, kamēr tauta vēlas tās pastāvēšanu jeb, citiem vārdiem, kamēr tās valstsgriba ir stingra. Tā ir politiska griba – pastāvēt kā valstsnācijai ar savu valodu, kultūru, vēsturisko atmiņu un gribēt savu nacionālo valsti. Un mūsu atbildība pret iepriekšējām paaudzēm.
