– Sievietes politiķes dzīvi apgrūtina arī nemitīgās rūpes par izskatu un ģērbšanās stilu. Vai tev tas nešķiet apgrūtinoši? 12
– Sievietēm daudz jādomā par savu izskatu. Ar šo profesijas iezīmi jārēķinās, tam jābūt gatavai. Latvijas politikā valda lietišķais stils, kuru dažas politiķes savieno ar mākslinieciskām ievirzēm. Man patīk, kā, piemēram, savu ģērbšanās stilu veido Inguna Rībena. Stils atklāj viņas māksliniecisko skatījumu uz pasauli. Vaira Vīķe-Freiberga Latvijas politiķēm ģērbšanās latiņu ir uzstādījusi augstu. Viņa vienmēr pratusi atrast īstos akcentus savam tērpam.
– Tavi kolēģi ir izteikušies, ka tu esi cilvēks, kas daudz strādā. Cituprāt, tas jau robežojoties ar darbaholismu. Vai piekrīti šai domai?
– Ja man dota liela iespēja, es negribu to izniekot. Jā, gadās, ka mana darbadiena beidzas ap pusnakti un nākamā sākas ap pusastoņiem rītā. Katrā jaunā amatā ir daudz jāmācās un jābūt gatavam to darbu darīt no sirds. Neesmu nekad mācējusi dzīvot tā viegli, nevaru aiziet mājās, ja darbs ir pusdarīts vai nepadarīts. Tad naktī man nenāk miegs, jādomā par darbu. Sirdsmiers man iestājas tikai tad, ja visi dienas darbi ir padarīti un zinu, kādi ir rītdienas pienākumi.
– Vienīgi ģimene varētu iebilst, ja mamma tik daudz strādā…
– Mana ģimene pie tā ir pieradusi. Meitai Regīnai Annai jau 16 gadi, viņa mani saprot. Meita pati interesējas par politiku un ar interesi vēro, ko un kā es daru. Mūsdienu jauniešiem ir daudz plašāks skats uz politiskajiem notikumiem nekā mums savulaik. Es labprāt ar viņiem diskutēju un vēroju, cik asi viņi reaģē uz notikumiem. Mūsu laikā jau nebija politikas, tā bija okupācijas vara, ar kuru nācās sadzīvot.
Es uzskatu, ka skolām jaunieši ne tikai jāizglīto, bet arī jāaudzina. Līdzīgi kā Dzintara Soduma grāmatā “Savai valstij audzināts”. Tāpēc, manuprāt, skolās jāievieš valstiskās audzināšanas programma, kas Valstiskās audzināšanas apakškomisijā Raivja Dzintara vadībā ir izstrādāta. Šodienas skolas ir ļoti dažādas – ir skolas, kur skolotāji un skolēni no sirds svin Latvijas dzimšanas dienu, un ir skolas, kur to nedara. Man tas šķiet kā pārsteigums – kā gan valsts skola var ignorēt 18. novembri? Kaut kas tāds laikam iespējams tikai Latvijā…
– Mēdz teikt, ka politikā cilvēki iestieg kā mušas medū. Vai tevi nebaida atgriešanās skarbajā dzīves realitātē?
– Es ļoti skaidri apzinos, ka amatā esmu uz noteiktu laiku, nevis uz mūžu. Dažkārt politiķi mēdz piemirst, ka kāds darbs vai amats viņiem dots tikai uz laiku. Tad dažs labs sajauc savu personu ar amata statusu… Kad jāaiziet no politikas, viņi izskatās kā zaudējuši sevi. Var jau piepūsties kā balons, bet kas notiek, ja tādā uzpūstā gaisa balonā dzīve iedur mazu asu adatiņu…
