– Ar ko bija raksturīgi tavi pirmie darba gadi žurnālistikā? 12
– Toreiz nebija tik augstu barjeru starp cilvēkiem, varējām vieglāk tikt klāt visaugstākajiem priekšniekiem. Varēja piezvanīt un apjautāties: “Kas jums tur notiek? Pastāsti man!” Visi augstākie priekšnieki pagodināja žurnālistus ar izsmeļošām atbildēm. Mums sāpēja sirds par vienām un tām pašām lietām, un mēs visi strādājām, neskaitot stundas un nežēlojot spēkus. Šodien visur priekšā ir preses sekretāri, un cilvēciskie kontakti vairs nav tik atklāti un sirsnīgi. Attiecības ir lietišķākas, formālākas. Toreiz zemessargi mani ielūdza uz saviem svētkiem. Vēl šovasar, satiekot labus paziņas no zemessardzes rindām, saņēmu visaugstāko ordeni, ko vien kāds man varētu piešķirt: buču uz vaiga un siltu apkampienu.
– Kuri politiķi tev ir autoritātes?
– No katra var kaut ko mācīties, apbrīnot. Bet pat vistalantīgākie politiķi ir tikai cilvēki, un politiķos ir cēlas domas par valsti un ir cilvēciskas vājības.
Viena no manām mīļākajām grāmatām politiskās biogrāfijas žanrā ir Džona Kīnija stāsts par Vāclavu Havelu “Politiskā traģēdija sešos cēlienos”. Havels bija ļoti spilgta personība. Apbrīnoju Havela cilvēciskumu, to, cik atklāti autors attēlojis viņa disidenta, literāta, politiķa ceļu. Ja cilvēks veic lielus darbus, tas nenozīmē, ka viņam nav cilvēcisku vājību.
