– Vai kāds no daudzajiem piederīgajiem devies peļņā uz ārvalstīm? 12
– Daļa no maniem radiniekiem ir izmantojuši iespēju padzīvot ārzemēs un tur strādāt. Šobrīd gan visi ir atpakaļ Latvijā. Mana tuvākā māsīca Anita ārzemēs nopelnīja naudu studijām Latvijas augstskolā. Viņa konsekventi gāja uz mērķi, un par to es viņu ļoti cienu. Ja Latvijā nevar atrast darbu, tad jādodas peļņā uz ārzemēm, bet jāatceras, ka nekur pasaulē nebūs otras Latvijas.
– Tu reiz studēji filoloģiju…
– Jā, es sāku studēt Latvijas Universitātē filologos, mācījos uz četri un pieci, kas tolaik bija augstākās atzīmes. Man studijas vedās viegli, bet kādā brīdī kļuva garlaicīgi… Tāpēc meklēju un atradu darbu – “Latvijas kuģniecībā” veicu administratīvus un tehniskus pienākumus, palīdzēju organizēt kuģu remontus. Tas bija deviņdesmito gadu sākums, kad daudzi bija bez darba, tāpēc priecājos, ka man tas bija. Ar labām svešvalodu zināšanām varēju veikt savus pienākumus par samērā labu samaksu, lai gan alga man dzīvē nekad nav bijusi svarīgākais motivējošais faktors. Varēju turpināt, bet pēc gada sapratu: man vajag kaut ko tādu īpašu, lai es varētu atvērt kabineta durvis un iziet lielajā dzīvē! Tobrīd radās iespēja izmēģināt spēkus žurnālistikā, un pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem es kā žurnāliste nonācu “Latvijas Avīzē”.
– Kas visspilgtāk palicis atmiņā no darba gadiem “Latvijas Avīzē”?
