– Jūs tikāt audzināti lielā mīlestībā. Vai bija arī kādi principi, noteikumi? 12
– Mūsu ģimenē nekad nebija ne rāšanos, ne skandālu. Mums tika ļauta brīva vaļa attīstīties, un ierobežojumi bija saprātīgi. Ja gribējām, varējām dzenāt bumbu pagalmā, ja gribējām – lasījām grāmatas. Bet bija jāmācās, un katram bija savi pienākumi, kas jāveic. Vasarās devāmies uz Alūksnes pusi, kur dzīvo mana mātesmāsa Dainas tante. Tur mums, pilsētas mūros augušiem, pavērās lauku plašumi, svaigais gaiss, tur bija māsīcas un brālēni. Pašsaprotami šķita lauku darbi – siens bija jāvāc, jāsadzen govis kūtī un jāslauc tās. Dainas tante strādāja kolhoza fermā, un mēs viņai gājām palīgā. Katram latvietim saknes ir laukos, arī man.
– Vai tas nozīmē aizmugures un drošības sajūtu cauri dzīvei?
– Jā, šo sajūtu spēj radīt kupla ģimene. Ģimenē mēs iemācāmies veidot attiecības ar līdzcilvēkiem. Esmu vecākais bērns ģimenē, un, kā dažkārt smejos, manī laikam līdz mūža galam paliks vecākās māsas sindroms. Manam jaunākajam brālim pāri 30 un viņš pie rokas uz skolu ved savu dēliņu. Bet, kad mēs ar brāli ejam pāri ielai, es neviļus tveru viņu aiz rokas kā bērnībā… Nevaru no tā atradināties!
Arī pret kolēģiem man dažkārt ieslēdzas vecākās māsas sindroms, kad nemitīgi atgādinu, piekodinu neaizmirst to un to, un to. Kad attopos – vai, ko es atkal daru! – tad viņiem atvainojos un paskaidroju, ka tas ir mans vecākās māsas sindroms, no kura netieku vaļā. Tāda es esmu, saku pašsaprotamas lietas un, ejot pāri kādai nedrošai vietai, kādai robežai, ķeru aiz rokas. Laikam zemapziņā par savu pienākumu uzskatu visus droši pārvest pāri ielai. Raksturs tā veidojies, iespējams, tāpēc, ka pusaudžu gados vecāki mani atstāja mājās par aukli pārējiem. Cepu visiem kotletes, vārīju zupas, putras. Dažkārt sāku bažīties, vai bumbas būkšķi pret sienu pārāk nemierīgus nedara kaimiņus. Tad parasti nāca viltīgs lūgums: “Uztaisi taču saldo! Tad mēs vairs tā neblēņosimies…”
Kopš tā laika piena ķīselis, biezpiena krēms vai mannas putra ar ogu mērci ir kā simbols bērnībai. Kad pie manis atbrauc brāļi un māsas nu jau ar savām ģimenēm, es pagatavoju saldo ēdienu un mēs jūtamies atkal kā toreiz, bērnībā. Šodien latviešu sieviešu dzīves ritms ir daudz straujāks un saldos ēdienus nav laika tik bieži pagatavot… Tie paliek svētdienām. Un latviešu sievietes, kas ir ļoti skaistas, gudras, čaklas un izturīgas, savas ģimenes cenšas lutināt, kā vien spēj.
