Foto – Karīna Miezāja

– Kur un kādā ģimenē nāci pasaulē? 12


– Esmu dzimusi Rīgā piecu bērnu ģimenē. Lai arī rocība nebija plaša, vecāki vienmēr rūpējās, lai mums netrūktu grāmatu un tiktu apmierinātas visas mūsu vēlmes izglītoties. Man apmaksāja svešvalodu kursus, lai gan Padomju Savienībā svešvalodas tika uzskatītas par lieku greznību, jo bija maz iespēju tās lietot. Vecāki manu izglītošanos vienmēr atbalstīja, un par to viņiem vislielākais paldies. Tēvs ir ar spēcīgu eksakto domāšanu. Ja man matemātikā kaut kas nebija skaidrs, viņš – viens un divi! – palīdzēja atrisināt jebkuru uzdevumu.

Reklāma
Reklāma
7 pārtikas produkti, kurus nevajadzētu bieži ēst. Tie ļoti var kaitēt zarnām
RAKSTA REDAKTORS
“Ārsts atnāk ar kafiju, bez steigas…” Paciente dusmīga, kāpēc “Veselības centrs 4” atļaujas necienīt cilvēku laiku
TV24
“Es neticu šādām sakritībām!” Slaidiņam aizdomas raisa ASV prezidenta Baidena pēkšņie lēmumi par Ukrainu un Trampa klusēšana
Lasīt citas ziņas

Tēvs nāk no Latgales, no lielas un kuplas dzimtas. Pēc 1941. gada 14. jūnija deportācijas mans vectēvs no tēva puses kā aizsargu priekšnieks tika nošauts, bet vecāmāte ar trim bērniem iesēdināta lopu vagonā un aizvesta uz Sibīriju. Bērni bija cits par citu jaunāki, vismazākais vēl bija pie krūts. Tur viņi izgāja visus Sibīrijas moku ceļus. Esmu klausījusies vecmāmiņas stāstos un sapratusi, ko nozīmē vakariņās sadalīt vienu maizes doniņu vai pāris kartupeļus tā, lai visiem pietiktu. Bijuši brīži, kad vajadzēja izšķirties, vai šo nožēlojamo eksistenci turpināt vai padarīt sev galu. Viņa drosmīgi turpināja dzīvot. Tad kopā ar bērniem slepus atgriezās Latvijā, un atkal visi tika sagūstīti un izsūtīti vēlreiz. Brauciens uz Sibīriju bija jāpiedzīvo divreiz. Manai dzimtai šis posms bija smags. Represēto zīmogs bija uzspiests uz mūžu. Pēc atgriešanās padomju “Orvela valstībā” viņi kā politiski represētie tika uzmanīti un ierobežoti savā brīvībā līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai.

Mana vecmāmiņa bija vienkārša latviešu sieviete, kuras iekšējo spēku nespēja salauzt nekādi ārējie apstākļi. Varu tikai pazemīgi noliekt galvu viņas priekšā. Viņa bija tā, kas mums, bērniem, klusām mācīja “Dievs, svētī Latviju” un Ziemassvētkos – “Jūs, bērniņi…”.

CITI ŠOBRĪD LASA
Kad biju bērns, jau tad jutu, cik ļoti man paveicies ar vecmāmiņu, lai gan vēl nesapratu, cik daudz dažkārt dzīve prasa no cilvēka. No viņas nācis arī milzīgs radošais gars – mums, mazbērniem, bija viņas adītas zeķes, cimdi, jakas un pat mētelīši! No mežģīņu atgriezumiem mums uz Ziemassvētkiem tika šūdinātas skaistas kleitas. Viņa iemācīja, ka ar pacietību un radošumu no nekā var radīt skaistas lietas. Liela daļa latviešu sieviešu ir tieši tādas – ar garīgu spēku apveltītas, radošas, pacietīgas, sirsnīgas. Vecmāmiņa bija mūsu visu labais gars. Un, lai gan viņa no dzīves aizgāja jau sen, man viņas ļoti pietrūkst.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.