“Institūcijām nevajadzētu tik daudz kritizēt Bruknas kopienu, bet ar to sadarboties.” Psihoterapeite par “darba terapiju” un bērnu audzināšanas problēmām 8
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zaiga Blaua, sertificēta ārste psihoterapeite, savos 40 darba gados ir uzkrājusi bagātīgu pieredzi, tostarp arī, kā palīdzēt bērniem, jauniešiem un viņu vecākiem, ja ģimenē ir radušās nepārvaramas audzināšanas problēmas.
Tām parasti plašāka uzmanība sabiedrībā tiek pievērsta tikai tad, ja gaismā nāk kāds nepatīkams gadījums – vai nu fiziska vardarbība, vai aizdomas, kā tas nesen bija saistībā ar priestera Andreja Mediņa vadīto Bruknas muižas kopienu, par pārāk smagu darba terapiju un citiem valsts institūciju skatījumā bērnu tiesību pārkāpumiem.
Vai psihiatri, narkologi, psihoterapeiti arī lieto tādu jēdzienu kā “darba terapija”?
Z. Blaua: Darba terapijas sākotnējā izcelsme ir koncentrācijas nometnes, kur uz ieejas vārtiem bija rakstīts “Arbeit macht frei” (“Darbs dara brīvu”).
Padomju laikā, piemēram, psihiatrijas ārstniecības iestādēs bija darba terapijas nodaļa, kur pacientu ārstēšanā izmantoja viņu iesaistīšanu dažādos darbos – viņi līmēja aploksnes, kastītes, brauca uz zivju fabriku, kur vēra reņģes uz iesmiņiem…
Es negribētu saistīt jēdzienu “darba terapija” ar rehabilitāciju. Mūsdienās ir pazīstama ergoterapija, kuras uzdevums ir veicināt indivīda fizisko un profesionālo prasmju attīstību.
Bet vai tad to nevar saukt par darba terapiju, ja problemātiskam pusaudzim liek, piemēram, izravēt biešu vagu un tikai pēc tam viņš drīkst doties pusdienās?
Saprātīgās robežās var izmantot arī šādu pieeju, bet tam jānotiek nevis piespiedu kārtā, bet savstarpēji vienojoties, ka līdz pusdienlaikam paveiksim tādu vai citu darbu.
Ja darba apjoms ir liels un bērns vai jaunietis fiziski to nespēj paveikt, tad gan tas nav normāli, ka viņam tādēļ nedod ēst. To es sauktu par spīdzināšanu.
Gadījumos, kad ir sarežģīta publika, kurā ir daudz grūti audzināmo pusaudžu, tomēr jābūt kādām institūcijām, kas uzrauga, kā viņi tiek nodarbināti.
Kā rāda citu valstu pieredze, pārsvarā tās ir nevalstiskās organizācijas, kurām vajadzētu raudzīties, lai bērni un pusaudži netiktu izmantoti ļaunprātīgi.
Ja tas notiek, tad par to vajadzētu ziņot atbildīgajām valsts institūcijām. Konflikti jau vienmēr rodas, tostarp arī vēlme apsūdzēt cilvēkus, kas cenšas rīkoties, labu nodomu vadīti.
Bet institūcijas ar savu birokrātisko pieeju nereti spēj iznīcināt labus nodomus un idejas…
Tāpēc jau ir sabiedriskās organizācijas, kuras nav ieliktas tik striktos birokrātiskos rāmjos. Tiesa, gadās, ka šīs organizācijas pārāk plaši izvērš savu darbību un par to saņem pārmetumus no valsts struktūrām.
Ja ir vairāki šādi uzraudzītāji un attiecīgās rehabilitācijas iestādes vadība zina, ka viņi nāks pārbaudīt, tad bērnu un jauniešu nodarbinātāji droši vien nerīkotos tik skarbi – viņi mazliet pierautos un atrastu vidusceļu.
Ir izdota ļoti laba grāmata trijos sējumos – Daiva Pelzera “Bērns, kuru nesauc vārdā”; “Zēns, kas izdzīvoja” un “Vīrietis vārdā Deivs”. Tajā ir fantastiski aprakstīts, kas notiek ar bērnu, kas bērnībā pakļauts vardarbībai un atstāšanai novārtā.
Bet sākums visam ir ģimene. Diemžēl mums netrūkst tā sauktās robežstāvokļa personību ģimenes, kurās bērns automātiski tiek audzināts par robežstāvokļa personību. Jau no dzimšanas brīža tiek iesaistītas bāriņtiesas un dažādi palīgi, lai psiholoģiski un tīri praktiski mācītu, kā kurā brīdī vecākiem un bērnam rīkoties.
Vecākiem, kas nāk no robežstāvokļa ģimenēm, nereti ir negatīva pieredze ar saviem vecākiem, un faktiski šī pieredze tiek pārnesta no paaudzes uz paaudzi. Ir pietiekami daudz gadījumu, kad cilvēkam, kurš cietis autoavārijā vai kā citādi bojājis smadzenes, rodas mentāli traucējumi un viņš vairs nav spējīgs adekvāti audzināt savu bērnu.
Ja bērnam, kas audzis robežstāvokļa personību ģimenē, tomēr izdodas iegūt izglītību, uzlabot savu materiālo stāvokli, tik un tā viņam bieži velkas līdzi varmācīgās bērnības ēna.
Produktīvāk būtu palīdzēt ģimenei, ne tikai pašam bērnam.
Tiek izmantotas dažādas terapijas metodes, koriģējošās atbalsta grupas, lai viņu integrētu sabiedrībā un lai viņš nebūtu atšķirīgs no pārējiem bērniem.
Šādiem bērniem tiek mācīta arī impulsu kontrole jeb tas, kā tikt galā ar stresu. Jo bērns vecāks, jo sarežģītāka ir iejaukšanās. Ja šādā veidā bērnu rehabilitē jau no bērnības, viņš var izaugt par ļoti normālu cilvēku.
Katram bērnam ir nepieciešamas, profesionālā valodā runājot, objekta attiecības, lai viņam būtu kāds cilvēks, kas viņu mīl, ar ko aprunāties no sirds, kurš viņu saprot un rāda savu pozitīvo dzīves piemēru, kā sevi sakopt, izmazgāt drēbes, pagatavot ēdienu… Tas viņam ir paraugs gan ētiskā, gan profesionālā ziņā.
Ir ļoti svarīgi, lai bērnam vai jaunietim, ja viņš nokļūst rehabilitācijas iestādē, būtu šāds kurators, kurš spētu atbildēt uz dažādiem viņa jautājumiem. Bet šīs attiecības nedrīkstētu būt īslaicīgas. Protams, būtu ideāli, ja draudzība ar šo pozitīvo cilvēku, kas jaunieti atved atpakaļ normālajā dzīvē, saglabātos ilgstoši.
Nenoliedzami rodas jautājums – bet kā atjaunot cieņu pret vecākiem? Tādos gadījumos ir jāskatās, vai tur vispār ir ko cienīt.
Priesteris Mediņš daudziem pusaudžiem un pieaugušajiem esot šāds pozitīvais objekts, īpašais cilvēks, no kura viņi mācās, bet tagad, izrādās, tās mācību metodes esot par daudz skarbas un asas…
Pusaudzis, kurš uzsūcis kultūru, kas valdījusi viņa mājā, apkārtējā vidē, normālu izturēšanos pret viņu var uzskatīt par vājuma pazīmi. Viņam lūdz kaut ko izdarīt, bet viņš nāk pretī ar apvainojumiem un agresiju. Viena no audzināšanas metodēm ir parādīt bērnam no malas, kā izskatās, ka pretī viņa rupjībām otrs cilvēks atbild ar to pašu. Bet arī šajā ziņā pieaugušajiem tomēr ir jākontrolē sevi, lai neaizietu par tālu.
Neesmu Bruknā bijusi un Mediņu nepazīstu, tāpēc neko daudz nevarēšu komentēt, vien to, ko esmu lasījusi publikācijās.
Tas, ka jaunieši izaudzē sev pārtiku, ka uztur kārtībā savas mājas, šo to remontē, tas ir pilnīgi normāli.
Tiesa, darba stundām jābūt atbilstošām viņu spēkiem. Tas, ka ir disciplīna, pienākums, ka visi dara kopīgus darbus, tas nekādā ziņā nav slikti.
Novērojumi liecinot, ka ģimenes vērtība ir transformējusies un daudziem vecākiem ir grūtības ar autoritātes saglabāšanu savu atvašu priekšā, tādu uzskatu paziņojumā pauduši arī Romas katoļu baznīcas bīskapi. Te jau nav runa tikai par jūsu dēvētajām robežstāvokļa ģimenēm, bet arī normālām ģimenēm. Mediņš to saka savā valodā: “Tizlie vecāki, kuri nespēj tikt galā ar saviem mazajiem pirdieniem.” Kādi iemesli šādai nespējai?
Visbiežāk tas ir uzmanības trūkums pret saviem bērniem. Vecāki ir ļoti aizņemti darbā, bērns aug savā vaļā vai pie vecvecākiem, kuri atļauj darīt visu, kas vien viņam ienāk prātā.
Ja māte un tēvs nevelta pietiekami daudz laika bērnam līdz pat skolas vecumam, tad tās attiecības neatjaunojas.
Vai nu bērns aug bērnudārzā, vai vecmāmiņas ģimenē. Aizejot no bērnudārza, viņš audzinātāju vairs nesatiek. Vecmāmiņa nomirst, un paliek tukša vieta. Māte aizbrauc, piemēram, uz Īriju un savus bērnus atstāj Latvijā, aprobežojoties tikai ar naudas sūtīšanu.
Kādas ir galvenās problēmas, kāpēc jaunieti vai bērnu atved pie jums?
Tās galvenokārt ir inteliģentas ģimenes, kas nevar izturēt, kā viņu atvase uzvedas – taisa histēriju, kliedz, bļauj… Daļa vecāku ir ļoti nobažījušies, ka bērnam ir depresija, ka viņš var izdarīt pašnāvību, ka viņš lieto kaut kādas vielas…
Kāds tam ir cēlonis, vecāku uzmanības pietrūkst?
Ar šādiem vecākiem un viņu atvasēm runājam krustu šķērsu par dzīvi. Psihoterapeiti jau ir mācīti un trenēti un pēc nejaušiem izteicieniem spēj saprast, kas ir noticis. Cilvēku dzīve jau iet pēc viena scenārija – visiem bērniem ir vajadzīga māte un tēvs, uzmanība, mīlestība.
Ja kādā brīdī tās pietrūkst, ir radies konflikts, bet tas nav atrisināts, tad sākas atsvešināšanās un skaidrs, ka tālāk būs problēmas.
Bērnu impulsu kontrole bieži ir nenobriedusi, dažiem ir iedzimta nespēja tos kontrolēt. Arī tie cilvēki, kas ir pietiekami adekvāti un inteliģenti, mēdz zaudēt savaldīšanos, jo bērns ir neciešams un beigās vēl ņem un aizbēg no mājām.
Netrūkst tādu ģimeņu, kuras priecājas, ka viņu atvases ir pēc iespējas mazāk mājās, ka lielu daļu laika pavada sporta nodarbībās, kādās ārpusstundu mācībās un atrodas visu laiku projām no acīm. Skaidrs, ka šāda nekontaktēšanās ir kļūda, kas vēlāk radīs saskarsmes problēmas.
Jauns, nenobriedis bērns, tiklīdz pamēģina kādu apreibinošu vielu, to pašu alu, ļoti ātri pie šīm vielām pierod, kļūst atkarīgs un veido patoloģiskus attiecību modeļus, kur neatņemama sastāvdaļa ir grūstīšanās, kaušanās…
Visas morālās plaisas pamatā nāk no ģimenes, un vienīgais veids, kā bērnu var normāli izaudzināt, ir ar savu personīgo paraugu. Sākot ar vienkāršām lietām: galda un valodas kultūru, ģimenes vērtībām, tādām kā izglītība, labām attiecībām ģimenē, godīgumu un taisnīgumu…
Vai valsts kaut cik maksā, lai šīs morālās plaisas varētu aizlāpīt, lai tos aizlauztos bērnus un jauniešus varētu dziedināt?
Valsts šajā ziņā ir ļoti tuvredzīga, jo dzīvo no rokas mutē un nedomā par nākotni, kas pienāks ļoti ātri – pēc desmit, piecpadsmit gadiem šādi problēmu bērni jau ir pieauguši un kļūst par nastu sabiedrībai. Lai viņi kļūtu par normāliem cilvēkiem, viņos ir jāiegulda.
Valsts institūcijām nevajadzētu tik daudz kritizēt Bruknas muižā saimniekojošo “Kalna svētību kopienu”, bet ar to sadarboties, ieguldīt naudu, lai tur štatā būtu psihoterapeiti, kas palīdzētu ne tikai ar psihoanalītisko terapiju, bet arī stresa menedžmentu, kā tikt galā ar dusmām, agresiju… Ar vienu šādu vietu ir par maz, tādām būtu jābūt vairākām.
Daudzi jaunieši ir talantīgi rokdarbos, galdniecībā, arī IT tehnoloģijās… Citam ir “zaļie īkšķīši”, un viņi māk audzēt puķes un citus augus. Šīs spējas ir jāattīsta, iemācot amatu, ar kuru var pelnīt naudu.
Jautājums it kā par citu tematu, bet tas tomēr arī ir par cilvēka dabu. Vairākas nedēļas, sekojot līdzi notikumiem Baltkrievijā, pārņem šausmas, redzot, ka jauni cilvēki omona un milicijas vienībās ir kļuvuši par sadistiem. Vai šāda prātam neaptverama pārvērtība iespējama ar cilvēku, kurš audzis normālā ģimenē?
Katra cilvēka personībā mēs novērojam divas atšķirīgas tendences – pozitīvo, dzīvību veicinošo personības daļu un destruktīvo agresīvo daļu. Eros un Thanatos, teiktu psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids. Viena daļa rūpējas, lai cilvēks dzīvotu skaistu un vērtīgu dzīvi, bet otra daļa tiecas to iznīcināt. Mūsu zemapziņā notiek cīņa starp tām.
Tā gan ir tiesa, ka šādi necilvēki tomēr nevar izaugt normālā ģimenē, kur tiek ieaudzinātas pamatvērtības.
Par to raksta mediķi un arī psihologi, bet plaši tas neizskan, ka, piemēram, policistiem, kuri strādā par uzraugiem cietumos un apzināti gājuši, lai par tādiem kļūtu, vai omoniešiem, kuru darbs ir saistīts ar fizisku ietekmēšanu, psihes struktūra ir diezgan līdzīga noziedznieka psihes struktūrai.
Tiklīdz tādiem cilvēkiem dod varu, viņi jūtas nesodāmi, pārkāpj visas robežas – spīdzina un nogalina cilvēkus. Tas ir šausmīgi un vienmēr uzliesmo juku laikos.
Dzīvības izdzēšana ir nekrofilija, kuras cēloņi vēl līdz galam nav izzināti, bet ir skaidrs, ka liela nozīme ir audzināšanai. Bērns, kuram ir savs dzīvnieks vai lelle, par kuru viņš rūpējas, neizaugs par varmāku. Savukārt tas, kuru bērnībā pēra, kuru seksuāli izmantoja, ļoti iespējams, kļūs par varmāku, slepkavu, spīdzinātāju…
Ja viņš piedzīvojis, ka pret viņu nav bijis žēlastības un neviens viņam nav gājis palīgā, tad kāpēc lai viņš tagad kādu žēlotu. Nekrofilija ir pastāvējusi visos laikos blakus pozitīvām lietām.
Nesen Baltkrievijas Rakstnieku savienība bija publicējusi no omona un milicijas vienībām cietušo opozīcijas dalībnieku stāstus, kuros atklājās kādas Karīnas nežēlība pret saviem tautiešiem – viņa mežonīgi sita aizturētos vīriešus.
Šī sieviete droši vien bērnībā vai agrā jaunībā ir cietusi no seksuālās vardarbības un šādā veidā viņa atriebjas saviem pāridarītājiem. Šī pārvirze notiek nevis uz īstajiem pāridarītājiem, bet pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem.
Sabiedrībā ir pietiekami daudz šādu cilvēku, kuru sadisms izpaudīsies, ja vien tam būs piemēroti apstākļi.
