Visas labās un aktuālās idejas ir gaisā. Saruna ar mūziķi Igo. 2
No malas izskatās, ka par šo pasauli Igo viss ir skaidrs, vismaz daļā, kas attiecas uz viņu pašu. Kā savas dzīves režisors saplānojis darāmo gadiem uz priekšu, ar pagājušo – neesot daudz ko ņemties. Taču ik pa laikam der par sevi atgādināt, arī to, ka uz skatuves jau 40 gadus. Esmu piecas minūtes pirms norunātā laika. Igo privātmājas pagalmā sparīgi slauka sausās lapas, izrauj pa kādai nezālei no bruģa un vēl pasūrojas, ka dārzs neesot tik glīts kā parasti. Ko nu vairs, jo pēc dažām nedēļām te jau būšot cits saimnieks. Ābolu un bumbieru ražu vēl paspēšot novākt, vīnogas paliks ienācējiem.
Desmit gadi – viens viņa dzīves pieturas punkts Teikā drīz būs pagātne. Vairāk par gudru spriedelēšanu un prātošanu Igo patīk rādīt savus mākslas darbus – grafiku, apgleznotus traukus, apdrukātus un izšūtus spilvenus, lina tērpus, kokgriezumus –, stāstīt par Jūrkalnes Dabas un atpūtas parku vai padalīties ar jaunām iecerēm. Pie apvāršņa iznirst nākamais dižprojekts – sena kaļķu dedzinātava Zemgalē, Lielupes tuvumā, trīs kilometru attālumā no Mežotnes pils. Kas to redzējis, mute paliekot vaļā…
Ar Igo bijām studiju biedri režisora Anša Epnera vadītajā Latvijas Konservatorijas televīzijas režisoru kursā, tāpēc iztiekam bez “jūsošanas”.
Ar Jūrkalnes parku vien ir par maz, vajag vēl ko grandiozāku?
Vairākus gadus cepļa fotogrāfijas varēja apskatīt internetā – bija izlikts pārdošanai. Ķieģeļu ražošana tur sākta jau hercoga Jēkaba laikā, varbūt pat Rundāles pils ir būvēta no šā cepļa ķieģeļiem. Ļoti daudzi, iespējams, brauca un skatījās, apbrīnoja to vērienu un jaudu, bet ko tu darīsi ar torni, kas ir 31 metra augstumā, un māju, kurai iet cauri diviem stāviem tikpat augsts skurstenis?
Domāju to veidot par mākslas un mūzikas centru, mākslinieku rezidenci un izmantot arī privāti dzīvošanai.
Cik tālu esi ticis?
Esam iztīrījuši skursteni un lifta torni, bet darba būs vēl ļoti daudz apmēram di-viem trim gadiem. Kad tur aizbraucu, pats vēl dzīvoju treilerī.
Ko saka domubiedri?
Tur jau nav ko teikt – visiem mutes vaļā.
Atceros, mūsu kursa vadītājam Ansim Epneram bija savs tornis Mellužos, lai netraucēti nodotos radošam darbam. Nu tev arī būs “celle”, kur nolīst no uzmācīgu žurnālistu acīm.
Tornim piebūvēšu liftu, kas piestās vairākos līmeņos, bet uz skursteņa būs lapene.
Gatavojoties sarunai ar tevi un rakņājoties pa internetu, nejauši uzdūros kādai mācītāja Jura Rubeņa atziņai, ka visas lielās lietas dzīvē viņam ir uzdāvinātas – neviena neesot paša nopelns. Pirms tam paņēmis lapu un visu svarīgāko, kas ar viņu noticis, uzrakstījis. Kā tu teiktu?
Teiktu, ka tiek dāvātas iespējas, kuras katrs vai nu varam pamanīt un izmantot, vai nogulēt. Visas labās un aktuālās idejas ir gaisā, turklāt tās var virmot vienlaikus, un, kurš pirmais noķers un nosauks to vārdā, būs atklājējs un autors.
Rubenis uzrakstīja savus lielos pagātnes notikumus, bet ir vēl viens veids – padomāt Vecgada vakarā par savu nākamo gadu un uzrakstīt trīs vai piecas svarīgas lietas, uz kurām tu iesi. Man ir noticis tā, ka piepildās arī lielie, šķietami ambiciozie un nezin kā realizējamie plāni. Varbūt ne gluži nākamajā gadā, bet svarīgi par tiem domāt un piefiksēt kā dienas darbu plānu. Parasti diezgan agri ceļos, kad vēl nevaru citiem zvanīt un sākt pārrunas, tāpēc taisu sarakstiņu, ko šodien vajag aizsākt, turpināt un kam pielikt punktu.
Pats režisē savu dzīvi – ne velti gribēji izstudēt par režisoru.
Tolaik jutos pārsteigts un lepns, ka esmu iekļuvis 12 cilvēku izlasē no tiem daudziem simtiem, kas pieteicās. Tas bija svarīgs laiks – viss, ko rakstījām, inscenējām, filmējām, man ļoti bieži noderējis un palīdzējis visas dzīves laikā. Ansis (kursa vadītājs Ansis Epners. – I. P.) mūs centās “spridzināt”, rīkoja tikšanās ar cilvēkiem, par kuriem tobrīd sabiedrībā brīvi un atklāti sāka runāt tikai pēc gada vai diviem. Palicis prātā, kā kinostudijā tikāmies ar Eduardu Rozenštrauhu, kuru tai laikā maz kurš zināja. Sēdējām vaļā mutēm un klausījāmies. Vēl atceros, ka izcilu pasaules kino braucām skatīties uz Maskavu, Baltajiem stabiem*!
Tās bija mūsu brīvības mācības stundas laikā, kad vērās vārti uz Latvijas neatkarību.
Mēs jau arī tos vērām.
Kursabiedrene žurnāliste Daina Jāņkalne atceras, kā vilcienā atpakaļceļā no Maskavas, kad kupejā jautrība situsi augstu vilni, tu vienā brīdī esot nozudis augšējā lāvā, lai pēc kāda laika kāptu lejā un nolasītu tekstu slavenajai atmodas dziesmai “… pie Laika” ar stiprajiem vārdiem “Brīvību Tēvzemei pieprasām!”.
Tas ir pilnīgi iespējams, ļoti daudz strādāju pa ceļam, arī naktīs, kaut kas tapa vienā mirklī, daži darbi ievilkās dienām un diennaktīm. Kādreiz izmantoju papīra lapu, bloknotu vai, lai cik banāli izklausītos, pat salveti restorānā, tagad līdzi aipads (planšetdators “iPad”. – I. P.), kurā ātri visu ierakstu.
Kad tev pašam sāka pielēkt brīvības sajūta?
Vienā no provokāciju sērijām, kuras Anša uzdevumā organizējām pie Brīvības pieminekļa, kad Latvijā vēl bija padomju okupācijas laiks. Sapratu, ka to varam, jo esam studenti un filmējam, un mums ir dota iespēja būt brīviem vismaz pāris stundu un radīt dažādas kuriozas situācijas, vērot cilvēku reakciju un to visu nofilmēt.
Tu atceries savu provokāciju?
Tēloju igauni, kas tirgo rotas – rokassprādzes, ķēdītes. Katrai klāt cena – no 5 līdz 20 rubļiem. Pa gabalu izskatījās pārsteidzoši labi, bet, paņemot rokās, bija jāsāk domāt, kas par materiālu. Tā bija folija, no kuras kādās pāris dienās visu biju izgatavojis. Runādams lauzītā krievu valodā, pa vidu iepīdams igauņu teikumus, aicināju pircējus iepazīties ar jaunāko tendenci, kas Igaunijā it kā guvusi plašu ievērību, pat neskatoties uz negaidīto materiāla izvēli… Zināju diezgan daudz igauņu vārdu un varēju pateikt pat veselus teikumus, jo bērnībā visai bieži uzturējos Igaunijas laukos, kur neviens neprata ne krievu, ne latviešu valodu, – jau tad man vajadzēja prast izdzīvot. Provokācijas laikā turpat “Kolonādes” krūmos paslēptā kamera visu ierakstīja – biju nogrimēts, ar ūsām, zem mēteļa – mikrofons, lai tirgošanās izskatītos pārliecinošāk, sarunāju, ka ik pa brīdim vairāki cilvēki izdarīs fiktīvu pirkumu par manu naudu. Uz rindu tas iedarbojās mulsinoši pozitīvi, tiesa, viens otrs šo visu nosauca par milzīgu krāpniecību, labi, ka vēl neiemeta mani ar visu čemodāniņu kanālā, bet bija arī tādi, kas rotas nopirka.
Kur morāle?
Bieži vien ļaujam sevi pārliecināt un iegādājamies kaut ko tādu, par ko pēc kāda laika attopamies – ei, bet kāpēc es to nopirku? Kad ar “Remix” darbojāmies Amerikā, Manhetenā no viena melnādainā nopirku lielu, brīnišķīgu zelta ķēdi, kas pēc pāris dienām izrādījās pilnīgs viltojums. Un nebiju vienīgais, kas to izdarīja, vēl divi trīs no mūsu kompānijas tādu iegādājās.
Uz Ameriku devāties ar lieliem muzikāliem plāniem, tev studijas bija jāpārtrauc, bet atgriezāties bez rezultāta – tā arī nesapratu, kāpēc projekts izčibēja.
Ja tolaik būtu pieņēmuši grupai “Remix” svarīgu vienotības lēmumu, iespējams, mūsu liktenis izveidotos savādāk. Pēc pirmajiem darbiem studijā un sadarbības ar izciliem pasaules līmeņa mūziķiem no amerikāņu puses nāca piedāvājums izdarīt izmaiņas sastāvā. Mēs nepaziņojām, ka šurp atbraucām kā grupa un kā tāda vienoti dosimies projām, tāpēc sastāvs tika koriģēts, lai projekts turpinātos, kas bija sācies, pateicoties arī tam, ka producenti manā balsī saklausīja lielo nākotni. Tās bija grupas “Remix” beigas. Nākamajos ierakstos atkal mainījās gan producenti, gan cilvēki apkārt grupai, un mēs arvien vairāk attālinājāmies no sākotnējās idejas. Jaunajā sastāvā bija cits muzicēšanas stils, vēlmes, attiecības kolektīvā un sekoja loģisks iznākums.
Varbūt šai iecerei vienkārši nebija lemts piepildīties, kā mēdzam sevi mierināt neveiksmes gadījumā?
Tur nav ko mierināt, jāskatās uz pozitīvām lietām, kas no tā bija paņemamas. Man tie bija divi gadi, kuru laikā guvu lielisku dzīves un mūzikas pieredzi profesionālā ziņā.
Cilvēkiem raksturīgi meklēt skaidrojumu, bieži vien iracionālu, kad viņu dzīvē notiek kas slikts, pat dramatisks. Salauž kāju – ā, augstāka vara piespieda apstāties un padomāt… Vai pēc baisās avārijas, kurā tik tikko paliki dzīvs, centies rast skaidrojumu, kāpēc ar tevi tā gadījās?
Tas bija ceļu satiksmes negadījums, kas radās kāda cita neuzmanības un noguruma dēļ. Kad gāju uz apdzīšanu, smagās mašīnas šoferis, pat nepaskatoties spogulī un neparādot pagriezienu, man priekšā veica kreiso pagriezienu. Un tad var domāt, kāpēc Dievs man lika tajā dienā desmitos no rīta ar kaķi un draudzeni braukt uz Rīgu, lai sagatavotos diviem koncertiem Olainē? Kāpēc ļāva šoferim būt uz mirkli neuzmanīgam un šajā ceļa posmā izdzist ceļa trafarējumam, paliekot bez līnijām? Un beigu beigās, kādēļ Dievs lika man piedzimt Latvijā, nevis kaut kur citur? Ko tik nevaram pajautāt!
Tu neko nejautāji.
Drīzāk domāju, kā atgriezīšos un veidošu turpmāko dzīvi. Trenēju atmiņu un prātā izdziedāju visus skaņdarbus, ieskaitot operu “Lāčplēsis” un “Parīzes Dievmātes katedrāle”, saprotot, ka visu atceros un varētu mēģināt atkal kādreiz dziedāt. Pēc četriem mēnešiem, ko biju pavadījis slimnīcā un rehabilitācijas centrā “Vaivari”, devos uz Olaines 1. vidusskolu, lai sniegtu garu koncertu vietā, kur Dievs bija “palīdzējis” nenokļūt (iesmejas). Vēl nevarēju staigāt, mani uznesa uz skatuves, apsēdināja uz augsta krēsla, un es dziedāju.
Tur nu bija jāapraudas.
Iespējams, ka zālē arī kāds raudāja.
Bija svarīgi ar pirmo koncertu būt tieši tur?
Tas ir simbolisms – būt tur, kur esi nolēmis nokļūt. Kaut vai tas notiek pēc četriem mēnešiem. Pēc koncerta Olainē pagāja divas nedēļas, un tikai tad sāku mācīties no jauna staigāt.
Ne pārāk ilgi pēc atlabšanas, kad tikāmies kursa saietā, pastāstīji, ka avārija atņēmusi pusi no redzes un dzirdes, un man likās neiedomājami, ka tu vēl spēj muzicēt uz skatuves. Pašam nebija šaubu par savu varēšanu?
Nebija, tikai cik ātrā posmā spēšu atgūt balss diapazonu. Kamēr četras dienas atrados komā, man tika veiktas dažādas medicīniskas manipulācijas. Labi, ka elpvadā neievietoja mākslīgās elpināšanas aparātu, no tā mani pasargāja dakteris Egils Valeinis, pierunājot pagaidīt vēl kādu laiku, un pēc divām stundām es pamodos.
Ir piemēri, ka slikta redze vai pat aklums netraucē izcili dziedāt, bet ar sliktu dzirdi, kā to var darīt?
Eksperimentēju, lai saprastu, ko varu atļauties darīt un kādā līmenī tas būs. Ja sirdsapziņa saka, ka vari, tad radi savu darbu – dziesmu uz skatuves vai uz papīra ar absolūtu pārliecību, ka galarezultāts iznācis labs, un pasaki to pasaulei – tas esmu es un to daru!
Man ļoti palīdz pieredze, esmu dziedājis gadu desmitiem un zinu, kādam jābūt iznākumam. Mūsdienās spēju dzirdēt uzlabo arī jaunās tehnoloģijas, piemēram, īpašs dzirdes aparāts, kas kā ekvalaizers izlīdzina attiecīgās frekvences.
Ilgāku laiku esi pievērsies mākslai – grafikai, dizainam. Ar mūziku vien nepietiek?
Biju kaut ko pamēģinājis darīt un vienā brīdī Nele Zirnīte (grafiķe. – I. P.) pienāk klāt un saka – esmu redzējusi tavas grafikas, vai negribi pastrādāt kādā citā tehnikā? Aizbraucu pie viņas uz darbnīcu, iepazinos ar iespējām, un tas bija nākamais pakāpiens un pamudinājums. Pēc kāda laika manas grafikas bija izstādītas starp ievērojamu mākslinieku darbiem – par to biju ļoti lepns.
Šogad novembrī vienlaikus ar mākslas izstādi Rīgā, mūzikas namā “Daile”, kuru veltu Latvijas simtgadei, notiks liela personālizstāde ar 50 darbiem Šauļu bibliotēkas mākslas galerijā. Kad lietuviešiem jautāju, kā uzzināja par manu darbošanos, viņi teica – mēs Lietuvā zinām, ka esat labs dziedātājs un arī aktīvi pievērsies mākslai.
Tavu izstāžu sākums bija festivāls “Bildes”?
Pirmos 45 darbus, kurus bija veidojuši Latvijas mūziķi, “Bildēm” savācu un devos ar tām uz Rīgu 1985. gadā, kad sapratu, ka Liepājas un tās apkārtnes iespējas ir izsmeltas. Jau zināju, ka Grodums zīmē, Račam kaut kas top, sāku apjautāties citiem, ko viņi dara. Pats tajā laikā zīmēju, darbojos grafikā. Nosaukuma ideja pieder Kasparam Dimiteram, drīz vien rīkošanu pārņēma Tija Auziņa, un pēc kāda laika festivālā žurnālists pajautāja – vai arī jūs esat kādreiz piedalījies “Bildēs”? Tad es apvainojos.
Liepājas Svētās Trīsvienības katedrāles atjaunošanā vēl darbojies? Biji taču ļoti aktīvs palīgs ziedojumu vākšanā.
Tolaik sadarbībā ar Trīsvienības katedrāles fondu daudz ko izdevās izglābt – baznīcu bija apsēduši ķirmji, kurus ar vācu speciālistu palīdzību un speciālām gāzēm dabūjām ārā, tāpat tolaik tikām galā ar sēni, kas bija iemetusies konstrukcijās. Sadarbība beidzās pirms vairākiem gadiem, un pats interesantākais, ka līdz šim neviens man nebija jautājis, kāpēc tur neko vairs nedaru.
Jo redzēja, ka plosies Jūrkalnē – taisi lielā pļavā parku, ierīko ugunsvietas, būvē konstrukcijas, stādi ābeļdārzu.
Likās, ka Jūrkalne pelnījusi labus muzikālus notikumus, pasaules mūzikas līmeņa festivālu. Varu teikt, ka esmu kaut ko izdarījis – gadu no gada tapa objekti, vācu līdzekļus, apzvanot draugus un paziņas, talkās strādāja pat līdz 600 cilvēkiem.
Tik lieli projekti, ieceres – jādomā, esi veiksmīgs uzņēmējs?
Varu būt veiksmīgs vienu gadu, bet otrā jau nevaru saprast, kur pieļāvu kļūdu. Tāda ir koncertu dzīve Latvijā, ka periodiski piedzīvojam ne tikai finansiāli veiksmīgus projektus. Visu dari pēc labākajām metodēm, liec lietā pieredzi, un pēkšņi tikai viens koncerts no četriem ir izpārdots un nākamos divus trīs gadus tu sedz zaudējumus par trim neveiksmīgajiem. Esmu cilvēks, kas ne tikai izpilda mūziku un saņem ziedus, bet maksā citiem honorārus, nodokļus un visu pārējo.
Tātad pirms koncertiem sirds dreb arī par to, vai būs finansiāli panākumi?
Neskaitāmas reizes uz šo māju esmu skatījies ar domu – vai pēc koncertsērijas tā būs jāpārdod, vai varēšu te tomēr palikt?
Desmit gadus izdevies māju noturēt, varbūt tāpēc, ka darbojies daudzos projektos – arī mākslā, dizainā.
Neuztveru, ka tie ir vairāki projekti – vienkārši tas esmu es.
Kādām acīm tu šodien skaties uz to Igo, kas atmodas laikā bija Zigmara Liepiņa rokoperas Lāčplēsis?
Esmu pagodināts un gandarīts par iespēju dziedāt un būt galvenajā lomā šajā nozīmīgajā uzvedumā. Tā visa ir manas dzīves pieredze, bez katras savas kļūdas un panākuma nespētu darīt to, ar ko nodarbojos šodien.
Mūzika iztur laika pārbaudi?
Tas ir izcils darbs. Vairākas kompozīcijas joprojām iekļauju savā repertuārā, viena no tām ir “Atgriešanās”, kuru 80. gados ierosināju atskaņot “Remix” koncertprogrammā.
“Lāčplēša” pirmajam iestudējumam šogad 30 gadu jubileja, 8. novembrī “Arēnā Rīga” būšot jauns skatuves variants.
Neesmu tur aicināts ne dziedāt, ne skatīties.
Bet gribētos dzirdēt?
Iespējams, jā, bet tas, ko redzēju televīzijā pirms gadiem diviem trim, manī radīja jautājumus, vai cilvēki, kuri iesaistās šādā izrādē, daudz par to ir domājuši, vai viņu žesti, acu skatiens ir pietiekams? Atceroties, ar kādu atdevi šajā uzvedumā mākslinieki darbojās 80. gados, radās daži minējumi par to, cik mērķtiecīgi tas notiek mūsdienās. Jautājumi ir palikuši, bet jaunajam uzveduma kolektīvam novēlu izdošanos.
Un kāda ir tava šodienas brīvības izpratne?
Ņemu iespējas, ko dod dzīve, – turu rokā mikrofonu vai zīmuli un tajā brīdī dzīvoju. Darīšu to tik ilgi, kamēr patiks pašam un cilvēki, kas man blakus, tajā saskatīs ko interesantu. Tā ir mana brīvība, iespēja, un to neviens nevar atņemt.
Blakus tev ir māksliniece un dizainere Gita Straustiņa. Esat domubiedri, kolēģi, draugi?
Gitu uzaicināju uz vienu no Jūrkalnes plenēriem, kur viņa darbojās kā fotomāk-sliniece, tagad viņa manas idejas modelē konkrētam priekšmetam, vai tā būtu servīze, tērps vai kāds cits dizaina darbs. Par personīgām lietām gan negribas runāt.
Proti radīt priekšstatu, ka par dzīvi, vismaz daļā, kas attiecas uz tevi, gandrīz viss ir skaidrs un saprotams. Kā ir patiesībā?
Pilnīgi otrādi. Manuprāt, tieši Ansis mums kursā reizumis citēja ģeniālo frā-zi – jo vairāk tu zini, jo vairāk uzzini, ka nezini. Paplašinot savu zināšanu līniju, saskarsmes punkts ar nezināmo palielinās. Ja neesi slinks, uzdod jautājumus un meklē atbildes, taču apzinies, ka ar katru brīdi, iegūstot vairāk pieredzes un zināšanu, jautājumu kļūs vēl vairāk.
* Maskavas piepilsētā, kuru dēvē par Belije Stolbi (Baltie stabi – latv. val.), kopš 1937. gada atrodas Valsts filmu fonds ar plašu un izcilu pasaules filmu kolekciju.
Igo
Mūziķis un mākslinieks
Dzimis Liepājā.
Viens no populārākajiem Latvijas mūziķiem 80. gados.
Dziedājis grupās “Corpus”, “Līvi”, “Remix”, “Liepājas kvartets”, “Rīga” (ASV).
“Grand Prix” laureāts PSRS jauno dziedātāju konkursā “Jūrmala 86”.
Festivāla “Bildes” radītājs un pirmais rīkotājs.
1990. gadā sāka solokarjeru.
Galveno lomu atveidotājs Z. Liepiņa operās “Lāčplēsis” un “Parīzes Dievmātes katedrāle”.
Kā solists izdevis 14 mūzikas albumus.
Laidis klajā savus dzejoļu krājumus.
Piedalās izstādēs, radījis dizainu priekšmetiem un apģērbu kolekciju sērijai “Igo. Akcents personībai” un citus darbus.
Organizē kultūras sarīkojumus, talkas, labdarības koncertus Jūrkalnē, Kuldīgā un citviet.
Pēdējos gados pievērsies vizuālajai mākslai un dizainam.
Apbalvots ar V pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni un Lielā Jēkaba balvu par tūrisma attīstību Kurzemē.
Divu dēlu – Mikus (36) un Dāvida Vidvuda (24) – tēvs.
Igo “Pirmie 40” uz skatuves
koncertos mūzikas namā “Daile”
• “Uguns” sadarbībā ar komponistu Jāni Strazdu – 21. novembrī 19.00
• “Zeme” sadarbībā ar komponistu Valtu Pūci – 22. novembrī 19.00
• “Ūdens” sadarbībā ar komponistu Mārtiņu Braunu – 23. novembrī 19.00
• “Ieelpots” – 24. novembrī 18.00
• Mūzikas klubs “u.t.t.” pamatsastāvā kopā ar izciliem viesmūziķiem – 24. novembrī 22.00
