Viss beidzies? 0
“Kad notika nelaimes gadījums, Kārlim tikko bija apritējis 19 gadu. Kopš tā laika pagājuši septiņi gadi. Man pa galvu griežas domas un sajūtas, uz kurām nav atbilžu. Vai tiešām viss ir beidzies? Visas dejas izdejotas? Protams, arī Kārlim šādas domas dažreiz uznāk. Tad viņš raud, asaras birst kā pupas, dusmīgs uz mani un visu pasauli, bet šīs emocijas jālaiž ārā. Palīdz sports, ir draugi, un es priecājos par to,” saka Kārļa mamma. Inga vērtē, ka dēls ir garā un apņēmībā stiprs cilvēks. Ģimenes locekļi atbalsta, kā var, bet ir arī citu cilvēku atbalsts. “Reizēm mēs ar savu vēlmi palīdzēt darām tikai sliktu. Dažkārt redzu – Kārlis smaida tikai tāpēc, ka jāsmaida. Bet kopumā viņš ir malacis. Tāda ir dzīve.
Ne visi ir pedantiski attieksmē pret sevi, nav pietiekami uzmanīgi. Daudziem šķiet, ka tas, kas noticis ar citiem – izgulējumi, brūces –, pašam noteikti neatgadīsies. Kārlim pēc sezonas Vācijā nācās ārstēties Biķernieku slimnīcā. Ar savu komandu viņš bija aizbraucis uz sacensībām Francijā, zinot, ka uz dibena ir mazs pušumiņš. Ko tas nozīmē ratiņniekam? Mazā brūcīte pārvērtās par milzīgu izgulējumu,” turpina Inga. Par izgulējumiem zināja tikai Kārlis pats un viņa draudzene. Vajadzēja veikt vairākas operācijas, no Biķernieku slimnīcas puisis atkal nokļuva Vaivaros. “Sešas nedēļas, guļot tikai uz vēdera, ne pa kreisi, ne pa labi. Atkal bija laiks pārdomāt dzīvi, attieksmi pašam pret sevi un pārējiem. Tā bija smaga skola,” vērtē Inga. Viņai pašai arī bijis grūti, jo prom Austrijā. Kaut gan Kārlis jau liels, tomēr – bērns. “Tā sajūta nav pārraujama,” viņa piebilst.
“Bija kaut kāda pumpa, tomēr es spēlēju, jo tas ir mans hobijs,” smago pieredzi ar izgulējumiem atceras Kārlis. Grūti bijis slimnīcā nogulēt uz vēdera vai uz viena sāna. Nav varējis aizmigt. Taču nav ļaunuma bez labuma – Biķernieku slimnīcā viņš ieguvis jaunus paziņas, tagad nereti sazvanoties. Arī Vaivaros parasti ar kādu iepazīstoties – Kārlim patīk socializēties, jo tad nav tik garlaicīgi.
No nevarības uz patstāvību
“Man patīk Vaivaros – tur ir skaista apkārtne, varu pabraukāt ratiņkrēslā. Baudīt dabu, skaistā laikā pagulēt pie jūras, palasīt grāmatu. Kādreiz man nepatika lasīt, bet tagad gan. Ja grāmata interesē, izlasu līdz galam. Lielākoties par sportu un personībām. Arī pie datora daudz laika pavadu – tas man vajadzīgs saziņai ar radiniekiem, paziņām, draugiem. Sakarā ar basketbolu uzradušies ārzemju draugi – amerikāņi, beļģi, angļi…” stāsta sportiskais vīrietis.
Vaivarus Kārlis uzliela. Ārsti neļauj gulēt un neko nedarīt, citādi var iegulēties. Kustība – tā ir dzīvība. Parāda, kā jāvingro, un tad viņš turpina pats.
“Visu daru pats, dzīvoju savā dzīvoklī Tērvetē. Visu varu! Biju pametis skolu, bet mana skolotāja Inta Jansone ļāva atsākt mācības. Pabeidzu Rīgas Pārtikas ražotāju vidusskolu viesnīcas servisa specialitātē. Iemācījos gatavot dažādas pastas, bet ikdienā patērēju daudz gaļas, lai organismam netrūktu proteīnu. Regulāri apmeklēju svaru zāli. Muskuļi ir uzauguši. Esmu dzīvespriecīgs, ko tur vairs gausties.”
Kārlim ir arī audzēknis – runcis Brunis. To dēlam 20 gadu dzimšanas dienā uzdāvināja mamma. “Tas bija pirmais pusgads mājās, un tikko bija sākušās mācības. Es zināju, ka Kārlim vajadzīgs kāds, kurš viņu gaida mājās, par kuru viņam jārūpējas. Tā mūsu ģimenē ienāca Brunis,” atceras Inga. Kad viņa dodas uz Austriju, palīdz draugi, taču arī Kārlis pats brauc uz veikalu pēc pārtikas. Mazgā veļu, tīra dzīvokli un gana savu runci. “Ir cilvēki, kuriem klājas daudz grūtāk. Arī mums iet visādi, bet es nekad nesūdzos. Mēs pa reizei sanākam kopā, mums ir skaisti atvaļinājumi un vasaras,” stāsta Inga.
Griba un spīts pieceļ sēdus
Nonākot ratiņkrēslā, Kārlim sākumā bijis bail iziet sabiedrībā: cilvēki atskatījušies, skatieni vēstījuši – tu esi citāds nekā mēs. “Tagad vairs nav tik traki, ļaudis kļuvuši izglītotāki, arī es tam vairs nepievēršu uzmanību,” stāsta Kārlis. Pēc basketbola spēlēm puiši kopā dodoties uz naktsklubiem, zaļumballēm, kur arī uzdejojot. Jauniegūtie draugi ratiņnieki cits citam atklāj savus dzīvesstāstus.
Kārlis atzīst, ka ar pesimismu tālu netiktu. “Ja būsi mājās četrās sienās, nekas labs nenotiks. Grozies un dari! Var taču apgūt daudz ko jaunu. Iepazīties ar jauniem cilvēkiem, iegūt draugus. Dievam gan ne visai ticu, kaut gan viņš mani negadījuma brīdī it kā pasargāja un deva otru iespēju dzīvot tālāk – citādāk,” spriež basketbolists.
“Es gribētu aizceļot uz Ameriku. Pagaidām braukāju tepat pa Eiropu. Es vēl esmu jauns – tikai 25 gadi. Man ir arī brālis Didzis, kurš ir stāvējis sardzē pie Brīvības pieminekļa gan karstumā, gan salā, bet tā ir jādzīvo! Tagad viņš māca jaunos,” lepojas Kārlis.
Vai puisis izveseļosies? Uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt. “Draugi un paziņas saka – vajag ticēt brīnumam. Mēs ne mirkli neesam pārstājuši ticēt, taču brīnumiem nav noteikta termiņa. Daudz esam darījuši – bijusi arī adatu terapija, reiki, citi veselības uzlabošanas pasākumi. Medicīna varbūt ies uz priekšu. Kad pēc pirmās operācijas runāju ar ārstu, viņš piebilda, ka pēc pusotra gada būs vajadzīga atkārtota operācija, caur vēdera priekšējo sienu stiprinot mugurkaulu ar implantiem. Tad Kārlis varētu vismaz sēdēt. Man bija briesmīgi dzirdēt šos vārdus, bet, redzot, ka dēls sāk stutēties un celties, turklāt ar lielu apņēmību, sapratu, ka viņam ir milzu griba un spīts,” priecājas mamma. Viņa cer, ka kādu dienu Kārļa spītība, medicīna un brīnums viņam palīdzēs nostāties uz kājām.
