Visas atbildes par pacientu šķirošanu vēl nav saņemtas, atklājas diskusijā Bauskā 2
Diskusijā par valsts obligāto veselības apdrošināšanu, kas bija iekļauta Bauskas novada 17. grāmatu svētku programmā, atklājās, ka lielākā daļa klātesošo maz ko zināja, kas viņus sagaida no 2019. gada 1. janvāra.
Tomēr diskusijas noslēgumā tās dalībnieki – Saeimas deputāts un Sabiedrības veselības apakškomisijas priekšsēdētājs Romualds Ražuks (“Jaunā vienotība”), Saeimas deputāte un ģimenes ārste Līga Kozlovska (ZZS), kā arī Veselības ministrijas valsts sekretāra vietniece Daina Mūrmane – Umbraško un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenais speciālists ķirurģijā un Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Haralds Plaudis – klausītāju auditorijai bija viesuši skaidrību par būtiskākajiem veselības apdrošināšanas aspektiem.
Bauskas novada domes priekšsēdētāja vietnieks Voldemārs Čačs interesējās, kādas iespējas nākamgad pacientiem tiks dotas Bauskas slimnīcā, un saņēma puslīdz iepriecinošu atbildi no D. Mūrmanes – Umbraško:
“Esam panākuši vienošanos, ka neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes vairs nebrauks garām Bauskas slimnīcai. Būs noteiktas medicīniskās procedūras, ko varēs veikt Bauskas slimnīcā. Sākot no nākamā gada 1. aprīļa šajā ārstniecības iestādē nedaudz tiks palielināts to pakalpojumu klāsts, kurus apmaksās no valsts budžeta. Šie pakalpojumi galvenokārt saistīti ar hroniski slimo pacientu aprūpi.
No 2019. gada 1. aprīļa stāsies spēkā pieci slimnīcu līmeņi. Starp politiķiem, ministriju un pašvaldību vadītājiem tika panākta vienošanās, tiesa, ar lielu cīņu, ka slimnīcas sadalīs piecos līmeņos. Augstākais līmenis būs universitātes slimnīcām. Bauskas slimnīca būs 1. līmeņa slimnīca, kura varēs nodrošināt hronisko pacientu aprūpi, ja netiks galā ģimenes ārsts.”
H. Plaudis: “Manā izpratnē slimnīcu līmeņošana ir nedaudz komplicēta, jo ir grūti saprast, ko tieši katrā līmenī darīs. Bet raugoties no universitātes slimnīcu perspektīvas, tās tiks atslogotas no relatīvi vienkāršu medicīnisko manipulāciju veikšanas. Piemēram,ja cilvēkam ir apendicīts, tad diezin vai būtu loģiski viņu vest no kādas attālas vietas uz universitātes slimnīcu Rīgā, kur viņam veiktu šo relatīvi vienkāršo operāciju.
Universitāšu slimnīcu uzdevums ir ārstēt visus sarežģītākos pacientus no visas Latvijas, jo attīstīt sarežģītas izmeklēšanas un ārstēšanas metodes pie katra cilvēka mājām ir ārkārtīgi neefektīvi un dārgi un nekur pasaulē tā nenotiek.”
No nākamā gada 1. janvāra stāsies spēkā divi medicīnas pakalpojumu grozi – pilnais grozs tiem, kas maksā sociālās apdrošināšanas iemaksu, bet pamata grozs tiem, kas to nedara. Taču, ja tiks samaksāta brīvprātīgā iemaksa (šogad 1% no minimālās algas 430 eiro, 2019. gadā – 3% no minimālās algas), tad būs iespēja saņemt pilno pakalpojumu grozu. Bet kā ārsti slimnīcā atšķirs, kad nodokļa nemaksātājam beigsies neatliekamā medicīniskā palīdzība, un būs jāpasaka: jums tagad būs plānveida aprūpe no sava personīgā naudas maka?
H. Plaudis: “Šis ir sarežģīts jautājums, un es ceru, ka atbildes būs. Mūs uztrauc tas, cik tad faktiski ir šie neapdrošinātie cilvēki. Vai tie ir 30 000 , kā izskanēja no Veselības ministrijas, vai 300 000, kā uzskata Latvijas Ārstu biedrība. Nereti pēc dzīvības glābšanas vai krīzes situācijas pārvarēšanas ir nepieciešamas citas medicīniskas darbības noteiktā intervālā. Un tad rodas jautājums, vai ārstam ir jābūt tam, kas paziņo: jums ir nepieciešama šī plānveida manipulācija, lai jūs atgūtu savu veselību, bet diemžēl jūs neesat pilnajā pakalpojumu grozā un diemžēl pie mums šo palīdzību nevarēsiet saņemt. Šis ir ļoti būtisks jautājums, uz kuru mums noteikti būs nepieciešamas atbildes.”
Kā slimniekus šķiros ģimenes ārsti?
L. Kozlovska: ” Manā praksē ir reģistrēti 2,5 tūkstoši cilvēku, no kuriem daudzi ir smagi slimi. Es viņiem dodu padomu, kā un kurā vietā meklēt palīdzību. Piemēram, vīrs strādā ārzemēs vai tepat Latvijā, bet sieva, kurai, piemēram, ir 50 gadu, nestrādā un bērni ir lieli, bet viņai vairs nav bezdarbnieka statusa, jo nav bijusi vēlēšanās regulāri iet reģistrēties Nodarbinātības valsts aģentūrā. Šādā gadījumā tomēr kaut kādas neērtības ir jāpacieš un jāreģistrējas bezdarbnieku statusā, jo tad šāda cilvēka veselību valsts apdrošinās automātiski.
Esmu tikusies ar cilvēkiem Latgales novados un pagastos un pārliecinājusies, ka ir viena tiešām jūtīga iedzīvotāju daļa,kuriem nepienākas pilnais pakalpojumu grozs, ja viņi neiemaksās brīvprātīgo iemaksu, un tie ir mikrouzņēmumos strādājošie, par kuriem droši vien būtu jādiskutē politiskajā līmenī. Viņi gan man nereti saka: dakter, es tomēr labāk samaksāšu brīvprātīgo iemaksu (šogad 51,6 eiro, 2019. gadā – 154,8 eiro) un tad jutīšos drošāk.
Ir vēl cita grupa – saimnieciskā darba veicēji. Tās ir jaunu cilvēku ģimenes, kuras uzsākušas mazo uzņēmējdarbību novados un pagastos. Piemēram, gatavo kādus koka izstrādājumus vai šuj un faktiski viņiem nav nekādu sociālo garantiju, bet tajā pašā laikā viņi nodrošina savu iztikšanu. Viņu priekšlikums ir sekojošs: dakter, mēs ļoti gribētu, lai šīs iemaksas būtu kā dalītais maksājums. Šis jautājums ir noteikti apspriežams.
Priecīga ziņa ir tā, ka nākamgad par 10 eiro tiks samazināts līdzmaksājums slimnīcās. Šogad nevarēja apgūt hroniski slimajiem cilvēkiem piešķirtos astoņus miljonus eiro, jo līdzmaksājums ir par augstu. Savā praksē reāli redzu, ka cilvēkam tiek palīdzēts.”
