Visām situācijām derīgā atruna – nav naudas! 0
Kādudien, mīņājoties savā autobusa pieturā, nolēmu beidzot novada centrā Madonā aiziet uz AS “Latvijas valsts ceļi” un noskaidrot man kā lauku iedzīvotājai dažus būtiskus jautājumus – kāpēc vairāk nekā pēc desmit gaidīšanas gadiem autobusu pieturas zīme ir uzlikta tikai vienā ceļa malā, pieturām nav izveidots ceļa paplašinājums un joprojām nav atjaunots kādreiz padomju laikā iekārtotais, bet jau sen salauztais soliņš.
Ar šo autobusu brauc visi vietējie pensionāri. Vēlējos noskaidrot arī, kāpēc par pieturas tuvumā esošo krustojumu ar mazāk nozīmīgu lauku ceļu nebrīdina neviena zīme. Atbilde, kā jau nojautu, izrādījās derīga visām situācijām – nav naudas. Uz maniem vāriem iebildumiem, ka mēs taču esam Eiropas Savienībā, skanēja atbilde – mēs neesam Eiropā, jo esam trešās šķiras valsts. Tas nozīmē, ka pašreizējā lauku pensionāru paaudze šajā dzīvē nepiedzīvos tādu “greznību” kā soliņus autobusa pieturās. Izrādās, zīmes par galvenā ceļa krustojumu ar lauku ceļiem ir nevis valsts ceļu dienesta, bet pagastu pašvaldību ziņā.
Ja visur un vienmēr galvenais arguments arī turpmāk būs vienīgi nauda, tad atzīsim godīgi: mums tās nekad nebūs, jo pietrūks paša galvenā – gribas. Palūkosimies, no kurienes problēmai aug kājas.
Eiropas Komisija grasās iesūdzēt tiesā tās ES dalībvalstis, kas protestē pret algu palielināšanu ES ierēdņiem. Lai kas arī notiktu ar pašu savienību, tās ierēdņi i nedomā solidarizēties ar dalībvalstīm, bet vienīgi paši savā starpā. Līdzīga aina paveras arī šepat Latvijā, kur ir mainījušās neskaitāmas valdības, tomēr īstas strukturālās reformas tā arī nav notikušas.
Ir neskaitāmi šķietami sīkumi, kas summējoties cilvēkiem liek savā valstī justies liekiem. Klausos, kā poliklīnikā, gaidot pieņemšanu pie speciālista, briest sašutums. Jau sen garām pieraksta laiks, bet ārstes nav. Rindā sākas kurnēšana. Beidzot daktere parādās. Kam gan negadās nokavēties! Rindā gan runā, ka tā notiekot bieži. Daktere, ne vārda neteikusi, atslēdz kabineta durvis un pazūd aiz tām. Vai viņa nezina, ka tādās reizēs ir jāatvainojas? Biļešu kontroliere agrā rītā ienāk vilciena vagonā, kurā snauduļo nedaudzi pasažieri, piestāj pie katra un īgni skatās virsū. Nedz “Labrīt!”, nedz “Lūdzu, jūsu biļeti!” Vai viņa neko nav dzirdējusi, ka arī pieklājīga attieksme ietilpst viņas darba pienākumos? Tos pāris teikumus, kas nodibina kontaktu cilvēku starpā, taču nav grūti iemācīties. Bet ir bijuši arī jauki izņēmumi, kad, pateicoties autobusašofera asprātībai, pat galīgie īgņas sāk smaidīt. Mēs īstenībā visu mūžu visdažādākos salikumos esam spiesti cits citu paciest. Arī tad, ja neviens par to nemaksā. Un tieši tad attieksmi nosaka mūsu griba.
