Anda Līce: Negodīgi par simtgades dāvanu saukt pašsaprotamas lietas 23
Jaunais gads iesācies ar sajūtu – esam izsaldēti līdz kaulam. Latvijai pēkšņi uzkritušais aukstums tomēr ir tikai tāda ārēja, reizē ar salu pārejoša lieta, kaulos daudz ciešāk turas kas cits – drebulis no tā, kas notiek pasaulē un tepat, mūsu valstī. Pazemes grūdieni seko cits citam un neko labu nesola. Globālās norises mēs – ierindas pilsoņi – no vienas puses, ietekmēt spējam visai maz, no otras – visas lielās svārstības taču rodas, mazajām summējoties.
Ap katru no mums ir kāda telpa, kurā cilvēks ir brīvs kaut ko darīt vai nedarīt. Viss atkarīgs no pamatiem, kurus mūsos ir ielikusi ģimene ar savu dzīvi, mantotie gēni, vide un mēs paši. Viscaur liekulīgu un netaisnu sistēmu es nespēju mainīt, tomēr varu darīt visu, lai sistēma vismaz nemaina mani. Tā ir mana izvēle un mana cīņa arī tad, kad visapkārt krīt daudzi. Bet tā jau ir saruna par ideāliem un lielo Sapni, bez kura nerodas nekas ievērības cienīgs.
Jādomā, ne viens vien saķer galvu, dzirdot, ka šaurās rocības apstākļos valsts simtgadei paredzēts tērēt gandrīz 60 miljonus eiro, no tiem 32 no valsts budžeta, kamēr Somija savai simtgadei iztiek ar 19 miljoniem eiro. Latvija simtgadi svinēšot piecus gadus. Vai gudrāk nebūtu piecos gados beidzot iemācīties strādāt godprātīgi, lūk, tā gan būtu dāvana savai valstij! Mums vispār ir juceklis ar jēdzienu “dāvana”, ar to tagad visbiežāk saprotam kukuli. Nav godīgi par dāvanu saukt pašsaprotamas lietas, kas tapušas par nodokļu maksātāju naudu. Dāvana ir tikai tas, par ko mēs neprasām atlīdzību.
Es pilnībā atbalstu komponista Jāņa Lūsēna aicinājumu simtgades svinību laikā mūziķiem apbraukāt visus Latvijas nostūrus un koncertēt par brīvu. Radošo cilvēku pienākums pret priekšgājējiem, kuri ar savām asinīm mums izcīnīja valsti, ir dalīties ar to, kas katram silst delnās un sirdī. Nu nav vienmēr visam jāiet caur maku! Simtgade nav nekāda slaucamā govs, degvielas uzpildes stacija un kārtējā izrādīšanās iespēja, tā ir augstuma atzīme, pie kuras ikviens ir aicināts apliecināt savu pilsonisko stāju ar darbiem, nevis ar patriotisku vāvuļošanu. Būs kauns svinēt valsts simtgadi, ja visā valsts teritorijā nebūs brīvi pieejams Latvijas radio un LTV. Ar pilsonisko stāju ir tāpat kā ar prezidenta pils tikko atjaunotās Baltās zāles griestiem – no tās jau gadiem ilgi pil neierobežota bezatbildība un to ne ar kādiem miljoniem nevar apstādināt. Varbūt tomēr atgriezīsimies pie šodien nepopulārā jautājuma par ideāliem?
