Dainis Kazakevičs – treneris, kurš apsteidzis laiku 0
Cilvēks, kurš apsteidz laiku, stingrs atturībnieks, vienlīdz strikts pret visiem – tā tiek raksturots Latvijas futbola izlases jaunais galvenais treneris Dainis Kazakevičs. Daudzi rauc pieri, kāpēc 38 gadus vecajam speciālistam iedota valsts galvenā komanda, bet viņš pie šādas situācijas esot pieradis un domā, ka spēs panākt uzlabojumus.
Deva naktsmājas Freimanim
Kazakevičs dzimis Bauskā, bet kopš agrām dienām ir jelgavnieks. “Mācījos Jelgavas 2. vidusskolā, jau 15 gadu vecumā trenējos pieaugušo futbola komandā, un sporta skolotājs Viktors Folkmanis piedāvāja, vai varu palīdzēt sagatavot komandu skolu sacensībām. Tā pakāpeniski sāku,” sarunā ar “LA” trenera karjeras pirmsākumus atminas Dainis Kazakevičs.
“Guvu ceļgala krustenisko saišu traumu, no kuras īsti neatguvos, un sapratu, ka diez vai būšu liels futbolists. Process ar trenēšanu man patika, vidusskolā izveidoju futbola klubu “Viola/2. Vidusskola”, un pirmā pārliecība, ka varu, atnāca 22 gadu vecumā, kad 1985. gadā dzimušo puišu komanda uzvarēja Latvijas jauniešu čempionātā.”
“Man reizēm šķiet, ka Dainis jau piedzima pieaudzis,” saka FK “Jelgava” valdes loceklis Ainārs Tamisārs, kā piemēru minot faktu, ka jaunietis, vēl skolnieks būdams, braukājis uz Rīgu un no tribīņu augšas vērojis Aleksandra Starkova vadītos “Skonto” treniņus.
“Pēc vidusskolas centos reizi gadā par sakrāto naudiņu aizbraukt stažēties uz Eiropas futbola klubiem – skatījos, pētīju, mācījos. Man kā spēlētājam lielu pamatzinību nebija, tāpēc likās svarīgi pārņemt citu pieredzi. Iestājos arī augstskolā, bet ātri sapratu, ka tas nav tas, ko gribu, un koncentrējos uz futbolu. Esmu izgājis visus futbola kursus no C līdz PRO licencei,” norāda 38 gadus vecais speciālists.
Par Daiņa aizrautību ar futbolu spilgti liecina tas, ka viņš ar ģimeni vienojās brīvdienās izmitināt savās mājās vairākus talantīgus jaunos censoņus, kuri nav no Jelgavas. Vistālāk no šīs trijotnes tika saldenieks Gints Freimanis, kurš ir tikai četrus gadus jaunāks par Kazakeviču. “Pa nedēļu dzīvoju un mācījos Saldū, bet ceturtdienās vai piektdienās pēc skolas braucu uz Jelgavu un dzīvoju pie Daiņa, tā man bija kā otra ģimene,” pateicīgs ir Latvijas izlasē spēlējušais Freimanis.
“Tas bija no 15 līdz 18 gadu vecumam, kad pārcēlos uz Ventspili. Joprojām uzrunāju Daini uz jūs, tā tas iegājies – respekts, cieņa, jo viņš man deva iespēju. Stingrs, prasīgs. Vienmēr no manis prasīja vairāk nekā no citiem, un puslaikos mans uzvārds skanēja pirmais.” Gints no Daiņa smēlies daudz dzīves gudrību, tostarp – nepievērst uzmanību tam, ko citi domā, jo galvenais ir ģimene. Un – nekad neapstāties, jo tad ar tevi ir cauri.
Oponentu par savējo
Daiņa Kazakeviča lielākais sasniegums kā trenerim ir 2010. gadā izcīnītais Latvijas kauss kopā ar FK “Jelgava”, kas togad debitēja virslīgā. Pašam trenerim bija vien 29. “Bijām maza komanda, un viens fanātiķis spēja motivēt puikas – cīnāmies par pilsētu! Algas bija niecīgas. Skaidrs, ka šodien to izdarīt ir daudz grūtāk, jo laiki un futbolisti mainījušies – naudas sasniegušas kosmosu,” spriež FK “Jelgava” prezidents Māris Peilāns, atceroties, ka Kazakevičs neesot sevi izcēlis starp pārējiem – ja spēlētājiem alga maza, arī viņš nav sitis dūri galdā ar neproporcionālām prasībām.
2012. gadā Dainis Kazakevičs nolēma paiet malā no trenera darba un kļuva par Latvijas Futbola federācijas (LFF) sporta direktoru. Zinātāji atminas, ka Dainis nekautrējās raidīt kritikas bultas dažādām futbola dzīves norisēm un LFF tā laika prezidents Guntis Indriksons izvēlējās oponentu padarīt par savējo – lai vieglāk dzīvot.
“Tā bija pirmā sezona kopš 2004. gada, kad Jelgavai nebija progresa turnīra tabulā – palikām septītie virslīgā, un jutu, ka savus resursus pirmajā komandā esmu izsmēlis. Tobrīd nepietika ne emociju, ne spēka dot kaut ko jaunu futbolistiem, un arī viņi bija apraduši ar visu, kas saistīts ar mani. Jutu, ka laiks pārmaiņām,” skaidro Dainis Kazakevičs.
“Tad nāca piedāvājums no federācijas, un uzskatu, ka mēs ar komandu veicām labu darbu, lai daudzas lietas attīstītu. Salīdzinot, kā Latvijas futbols izskatījās toreiz un tagad – kādas programmas tiek realizētas, kā tiek strādāts ar jaunatni, – esam spēruši milzīgu soli uz priekšu, un ir pamatotas cerības, ka tuvākajā laikā tas dos rezultātu, ka atkal parādīsies kvalitatīvi spēlētāji.”
Izmeta uzdzīvotājus
Māris Peilāns teic, ka Kazakeviču sadusmojot tas, ja kaut kas nenotiek saskaņā ar plānu – visam esot jābūt kā pēc grāmatas, taču dzīvē tā ne vienmēr notiek.
Vēl treneri raksturo tas, ka viņš ir pilnīgs atturībnieks. Komandā alkohols – tabu. Pirms sešiem gadiem Dainis no U-21 izlases par režīma pārkāpšanu izmeta piecus futbolistus, tostarp šobrīd valstsvienības apritē esošos Denisu Rakelu, Artūru Karašausku un Vjačeslavu Isajevu.
Līdzgaitnieki pat atceras, ka no FK “Jelgava” izslēdzis spēlētāju, jo viņš runājis ar meiteni, kura smēķē, un nav tai aizrādījis.
“Bērnībā sētā ar puišiem esmu pamēģinājis cigaretes, pie vecātēva Līgo svētkos – alu, bet tas mani nesaistīja, negaršoja. Man ir diezgan principiāla nostāja pret sportistiem šajā jautājumā. Vai nu mēs gatavojamies un spēlējam, vai atpūšamies. Savienot to nevar,” Kazakevičs ir strikts, tomēr atzīst, ka kādreizējiem grēkāžiem nav aizvērtas durvis uz izlasi. Treneris saprot, ka komandā nav spilgtu futbolistu un tā var būt konkurētspējīga tikai tad, ja būs spēcīgs kolektīvs.
Latvijas vicečempiones “Rīgas Futbola skolas” sporta direktors Aleksandrs Usovs norāda, ka iepriekšējam izlases galvenajam trenerim Slavišam Stojanovičam nav izdevies komandu padarīt kā dūri.
“Stojanovičam bija grūti strādāt, jo viņš nezināja, ko spēj mūsu futbolisti, viņiem ir jāizskaidro vissīkākās detaļas. Cik es zinu, tas netika darīts, tāpēc mums bija lielas problēmas un spēlējām vājāk, nekā varējām. Jā, beigās bija uzvara pret Austrijas izlasi, tomēr tā spēlēja ar rezerves sastāvu, un es neredzēju lielu progresu, pārmaiņas, ko mēs gribam sasniegt un kā spēlēt. Tāpēc ir loģiski, ka veikta treneru maiņa.”
Vai Dainim Kazakevičam klāsies labāk? “Divi ārzemnieki vadījuši Latvijas izlasi, varbūt nebija pietiekami daudz informācijas, un viņi netika galā ar situāciju.
Dainis visu laiku bijis tuvu, un, cerams, ir krietni dziļāk visos procesos. Neuzskatu, ka viņš nav bijis aktīvs treneris pēdējos gados – vadīja Latvijas U-21 izlasi, un tas ir virziens, kura specifika jāpārzina.
Cilvēkam, kurš nāk no darba klubā, ir grūtāk orientēties. Pats esmu bijis visās jauniešu izlasēs un zinu, kādas ir atšķirības. Izlasē lielāks uzsvars uz komunikāciju, un tā viņam vienmēr bijusi laba,” atzīst “Mettas” galvenais treneris Andris Riherts.
Viens no iemesliem, kas nerada pārliecību, – trenera autoritāte spēlētāju acīs. Kazakevičs šādā situācijā neesot pirmo reizi: “Daudz esmu saskāries ar izaicinājumiem, neticību. Kad kā skolnieks sāku trenēt, pieredzējušie treneri teica – nekas nebūs, ko tas puišelis tur iedomājies. Pierādīju, kļuvām par jaunatnes čempioniem, radījām normālu klubu, un viss aizgāja uz augšu. 2004. gadā izveidoja FK “Jelgava”, apvienojot manis trenēto komandu “Viola”, mani norīkoja par galveno, un atkal bija skeptiskas runas. Sešu gadu laikā izgājām pirmo līgu, katru gadu pa pakāpienam augšup, un bez finanšu līdzekļiem uzvarējām, iekļūstot virslīgā. Bija iegājies, ka gandrīz katru gadu jaunpienācēji uzreiz arī izkrita, mēs debitējām ar sesto vietu, uzvarējām kausa izcīņā. Visi teica: būs liels kauns Eirokausos, bet mēs vienīgie no Latvijas izcīnījām uzvaru vienā spēlē, un Norvēģijas “Molde” tika tālāk, vien pateicoties viesos gūtajiem vārtiem. Tāpat man neticēja, kad kļuvu par sporta direktoru. Visu parādīs darbs komandā, rezultāti. Esmu pārliecināts, ka arī izlasē viss izdosies.”
Nepieņēma kukuli
Daiņa Kazakeviča spēju komunicēt ar komandu uzsvēra vairāki spēlētāji. Viņš ir viens no futbola pozitīvajiem tēliem. Ļoti labi zina, kad vajag pajokot un uzsist pa plecu un kad jāpasaka stingrs vārds. “Var jebko, ja pats grib,” lielo mērķtiecību izcēla Ainārs Tamisārs, kurš teju 20 gadus bijis populārā naktskluba “Četri balti krekli” līdzīpašnieks. Viņš domā, ka Dainis tur nav bijis, ja neskaita svinību reizi, kad jelgavnieki izcīnīja Latvijas kausu. Pacēlis kausu, teicis runu un aizgājis. Tādas izklaides neesot domātas viņam. Toties patīk lasīt grāmatas un ceļot. No pēdējā laikā izlasītajām grāmatām izcēla “Sapiensi”. Un, protams, futbola skatīšanās – nupat mājas pagrabstāvā izveidojis speciālu istabu ar milzīgu vairākus metrus lielu ekrānu.
Kazakeviču par izlases galveno treneri apstiprināja viņa sievas Ingas dzimšanas dienā. Par ģimeni pats nevēlas runāt, bet zināms, ka dzīvesbiedres dēls Marks Dresmanis savulaik bijis Daiņa audzēknis, šobrīd vada Jelgavas jaunatnes futbola akadēmiju.
Pirms vairākiem gadiem Dainis Kazakevičs stipri notievēja. Kamēr citi kafejnīcā mielojušies ar karbonādi, viņš no kastītes izvilcis ābolu.
Māris Peilāns uzskata, ka Dainis Kazakevičs ir vienlīdz stingrs pret visu futbola saimi. “Mūsu jauniešu akadēmija līdz šai dienai nav saņēmusi augstākos novērtējuma punktus, bet nevar ar Daini aiziet un pa draugam sarunāt – nav variantu. Viņš ir ļoti kategorisks par to, kā jāuzvedas profesionāļiem, un pret spēļu sarunāšanām, kas ir viena no futbola lielajām sāpēm.”
Runājot par Kazakeviču, izpeldēja arī tāda epizode – reiz kāds ārzemju speciālists piedāvājis viņam finansiālu atlīdzību par kāda sava tautieša iekārtošanu FK “Jelgava”. Priekšlikums noraidīts, un šis cilvēks joprojām nelaiž garām iespēju Dainim ieknābt.
Vizītkarte. Dainis Kazakevičs
* Dzimis: 1981. gada 30. martā Bauskā.
* Futbola treneris: no 15 gadu vecuma.
* Darbs: FK “Jelgava” galvenais treneris (2004 – 2012), Latvijas U-21 izlases galvenais treneris (2013 – 2020), Latvijas Futbola federācijas sporta direktors (2012 – 2020), Latvijas izlases galvenais treneris (2020).
* Lielākais sasniegums: Latvijas kauss ar FK “Jelgava” (2010).
* Vaļasprieki: grāmatu lasīšana, ceļošana.
