Visāda dzīve – skaista un aplama. Solvita Lapiņa recenzē Ievas Strukas monogrāfiju “Par skaisto un aplamo dzīvi” 0
Solvita Lapiņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Laimīgi tie, kuriem Ievas Strukas monogrāfijas “Par skaisto un aplamo dzīvi” lasīšana vēl tikai priekšā.
Grāmata ir kā krāšņa krēma puķe uz rakstniekam Anšlavam Eglītim ceptas kūkas – 2018. gadā iznāca filma “Homo novus”, kas uzņemta pēc rakstnieka romāna motīviem, 2020. gadā “Dienas Grāmata” izdeva Laimas Kotas biogrāfisko romānu “Cilvēks ar zilo putnu”, ko par biogrāfisku var uzskatīt tik, cik tas veltīts pieciem gadiem, ko Eglītis kopā ar sievu Veroniku Janelsiņu pavadīja Vācijas bēgļu nometnē, savukārt 2022. gada sākumā Inciemā atklāta H2E veidota ekspozīcija “Jaunais cilvēks”. Un nu – gada beigās varam lasīt apjomīgo monogrāfiju “Par skaisto un aplamo dzīvi”.
Anšlavs Eglītis ļoti labi piestāv Ievai Strukai, un monogrāfija visnotaļ atbilst viņas stilam – interesanta, mazliet ekscentriska personība, ārkārtīgi rūpīgs pētniecības darbs, filigrāni atlasīti materiāli, milzīgs informācijas apjoms un apskaužams talants izstāstīt stāstu tā, lai nopietns literatūrzinātnisks apcerējums pārvērstos par aizraujošu lasāmvielu, kas ievelk tekstā, neļauj atslābt uzmanībai, padarot lasīšanu par brīnišķīgu piedzīvojumu ar izzinošiem elementiem. Grāmatas nosaukums, kam par pamatu ņemtas Eglīša dzejoļa rindas, neticami precīzi izsaka ne vien monogrāfijas, bet arī pašas dzīves sajūtu – skaisti, sāpīgi, smieklīgi un drusciņ nepareizi.
Katram ir savs Anšlavs Eglītis – vienam tas ir švītīgais kinožurnālists, kurš pozē ar neskaitāmām Holivudas zvaigznēm, bet paralēli ir pats ražīgākais trimdas latviešu rakstnieks, citam – ironiskais vēstītājs par jaunu rīdzinieku piedzīvojumiem Latvijas brīvvalsts laikā, vēl kādam – autobiogrāfiskā romāna “Pansija pilī” autors, kurš lasītājam liek tik sirsnīgi smieties, ka plānā grāmatiņa iegūst bēdīgo dienu lasāmvielas statusu līdzās “Šveikam”, “Divpadsmit krēsliem” vai “Trīs vīriem laivā”.
Ievai Strukai izdevies atklāt daudzās nebūt ne vienkāršās Anšlava Eglīša personības puses.
Astoņas grāmatas nodaļas ļauj hronoloģiski izsekot Anšlava Eglīša dzīvei no piedzimšanas līdz aiziešanas brīdim un vēl mazliet pēc tam. Katra no nodaļām sākas ar trāpīgu nosaukumu un veikli izmestu āķi – vairāk vai mazāk izaicinošu citātu vai nu no paša Eglīša teiktā, vai viņam/par viņu rakstītā, turpinot ar personiskiem, vēsturiskiem notikumiem, kā arī nozīmīgākajiem šā perioda darbiem.
Gluži tāpat kā citiem 20. gadsimta sākumā dzimušajiem, arī Anšlavam Eglītim iekritis dzīvot vēstures grāmatā un pieredzēt visus lielos 20. gadsimta satricinājumus – abus pasaules karus, Latvijas neatkarības zaudēšanu, dzīvi trimdā un, lai arī tikai garīgu, bet tomēr “atgriešanos mājās” 90. gadu sākumā.
Ieva Struka grāmatas ievadā uzsver, ka viņas interese par Anšlavu Eglīti sakņojas rakstnieka biogrāfijā – faktā, ka viņš nācis no pazīstamas, turīgas, izglītotas, arī skandalozas ģimenes, kuras draugu un paziņu lokā ietilpušas spilgtas un Latvijas vēsturē ievērojamas personības. Monogrāfija lasāma gluži kā aizraujošs vēsturisks romāns, kurā visiem zināmi notikumi apaudzēti ar amizantiem sīkumiem, maz pētītiem materiāliem un pārsteidzošiem atradumiem. Lasītājam ļauts iemest aci Eiropas tuberkulozes sanatoriju ikdienā, iepazīties ar Rīgas lecīgajiem jaunajiem māksliniekiem un uzzināt par Amerikas trimdinieku gana sarežģīto dzīvi, kas līdz šim ir nepiedodami maz pētīta. Šajā monogrāfijas daļā atrodami patiešām unikāli, līdz šim nezināmi un visnotaļ intriģējoši fakti, kas droši var kļūt par pamatu tālākiem pētījumiem ne vienam vien literatūras un vēstures zinātniekam.
Ja monogrāfija iznāktu dažus gadus agrāk, tās noskaņa, visticamāk, būtu citāda. Bet tagad tā savā ziņā kļuvusi arī par 21. gadsimta divdesmito gadu grūto laiku liecību. Lasot par Anšlavu Eglīti Otrajā pasaules karā, nav iespējams nedomāt par traģisko vēstures atkārtošanos šobrīd, daudz skaudrāk un reālistiskāk apjaušot, ko vienam jaunam, talantīgam cilvēkam nozīmēja zaudēt mājas, tuviniekus, doties nezināmajā, sākt visu no jauna un neganti ienīst tos, kuri pie tā tīši vai netīši vainojami.
Ieva Struka ir aizrautīga stāstītāja, nevairoties no Eglīša personības asajiem stūriem, bet allaž saglabājot takta sajūtu, cilvēcību un pārliecību, ka dzīve ir visāda un vērotājam no malas ne vienmēr var būt saprotami citu cilvēku rīcības motīvi.
Vēstījuma smalkjūtīgais musturs sametas grāmatas pēdējā nodaļā. Anšlavs Eglītis mūžībā aiziet 1993. gadā, viņa sieva Veronika Janelsiņa nodzīvo vēl astoņus gadus un šajā laikā turpina nepieklājīgi ciešas attiecības ar literatūrzinātnieku Viktoru Hausmani, ar kuru saraksti bija uzsācis jau Anšlavs Eglītis. Viktoram Hausmanim Ieva Struka velta krietnu tiesu uzmanības, parādot viņu, maigi sakot, ne sevišķi glaimojošā gaismā. Šīs spilgtās gaismas stars ir autores grāmatas ievadā definētā vēlme izprast iemeslu, kādēļ noslēgtie Eglīši tik negaidīti pieņem Padomju Latvijas kultūras darbinieku ar sliktu slavu, ja iepriekš neielaidās nekādos kontaktos ar atbraucējiem no okupētās Latvijas. Grāmatas pēdējā nodaļa ir asa, apsūdzoša un personiska. Droši vien trīsdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas patiešām ir pienācis laiks 90. gadu notikumu analīzei bez jūsmas, spaidiem un maldiem, tomēr konkrētās grāmatas smalkajā skanējumā tas ienes ausīs griezošu intonāciju. Bet, iespējams, patiesība vienmēr griež ausīs.
