Agris Liepiņš: Visa stukaču pierādīšanas lieta izklausās diezgan bezcerīga 3
Raugoties un klausoties plašsaziņas līdzekļus, rodas sajūta, ka vēsturnieku komisija, kura vētīja čekas maisus, nodarbojusies ar bērnu pasaku grāmatas lasīšanu.
Personas, kuru vārdi atrodami nu jau publiski pieejamā kartotēkā, tēlo ļoti izbrīnītus ļautiņus. Par savu savervēšanu neko nav zinājuši, viņiem tie apaļi jaunumi.
Mirkšķinot debeszilas actiņas, izsaka amizantus minējumus, kā tur nokļuvuši – varbūt tāpēc, ka, atgriežoties no ārzemju komandējuma, rakstījuši atskaites par zinātniskajā konferencē dzirdēto, varbūt vaina meklējama apstāklī, ka koncertā uzstājušies pēc zviedru estrādes dziedātāja? Kā iespējama šī pīlīšu pūšana?
Klausījos interviju ar Rīgas rajona tiesas priekšsēdētāju Inesi Siliņēviču. Izrādās – aģenta kartītei, no juristu viedokļa raugoties, nav lielas vērtības.
Sadarbību ar VDK pierāda tiesa, kura lēmumu pieņem, vadoties pēc pierādījumiem un liecinieku liecībām. Objektīvu iemeslu dēļ kā vienu, tā otru trūkst vai tie nepietiekami. Būtu jocīgi, ja pierādījumi mētātos visapkārt un liecinieki stāvētu rindā.
Visi specdienesti, vai tie totalitāra režīma vai demokrātijas citadeles specdienesti, savus aģentus sargā un pierādījumus cenšas neatstāt.
Bijušie VDK vervētāji – speciāli šim nolūkam sagatavoti specdienestu virsnieki – taujāti par aizgājušajiem laikiem, lāgā neko neatceras, aģentu vārdi no atmiņas pagaisuši, kā nekā trīsdesmit gadu pagājuši.
Gods kam gods – viņi rīkojas atbilstoši savas profesijas noteikumiem un viņiem nav ko pārmest.
Līdz ar to savervētie var justies samērā droši, bijušie maizes tēvi viņus nenodos.
Vēl viena nianse nolasāma starp dažādās vietās publicētām rindiņām. Pēdējais LPSR VDK ģenerālis savās atmiņās min sekojošo.
Savervētos aģentus ilgstoši psiholoģiski apstrādāja, ne vienmēr tā bija iebiedēšana. Attiecīga psiholoģiskā tipa cilvēkiem labāk derēja paglaimošana, uzslavēšana, viņu darba izcelšana. Vienādi vai otrādi, varbūt lietojot kā vienu, tā otru paņēmienu, pēc pāris gadu darba aģents kļuva atkarīgs no ziņošanas, ziņojot viņš zināmā mērā izjuta tādu kā baudu, kā labi padarīta darba sajūtu.
Ģenerāļa teiktajā varētu būt daudz patiesības. Aģentu, kurš atnesis ziņojumu, taču nesagaidīja ar vārdiem – tu nu gan esi maita, vai pašam tev negribas pakārties? Uzslavēja, teica, ka dara labu darbu. Ar laiku pie uzslavām pierod, tas paceļ garastāvokli.
Kāpēc atcerējos šo niansi? Latvijā zināma persona, kura nekad nav slēpusi, ka savulaik bija teicami sagatavots VDK virsnieks ar specializāciju cilvēku psiholoģijas analizēšanā un vervēšanā, reiz, rezignēti pasmaidot, bilda apmēram šādus vārdus – liela daļa VDK ziņotāju šodien cītīgi strādā Latvijas Republikas labā. Viņiem tas asinīs.
Vadoties pēc specdienestu zelta likuma – savus aģentus nenodod, arī šie darboņi var justies samērā droši.
Vēl viena šķautne, kuru savā intervijā minēja tiesnese Siliņeviča. Viņas praksē, vētījot sadarbību ar čeku, visi iztaujātie esot bijuši patīkami un pieklājīgi cilvēki, ļoti komunikabli un atvērti. Tiesnese secina, ka tas laikam piederēja pie profesionālajām iemaņām, pie darba specifikas.
Tā nu reiz ir lieta, par kuru sabiedrībai vajadzētu aizdomāties.
Literatūras un filmu iespaidā radies priekšstats, ka stukačs ir zemisks cilvēks ar bailīgi glūnošu skatienu, kurš, tikko viņa nosūdzētais upuris ir arestēts un aizvests, ielavās tukšajā dzīvoklī, lai maisā sakrautu nelaimīgā sudrablietas. Nav šaubu, ka bija arī šāds sūdzētāju slānis, it sevišķi pēc Otrā pasaules kara, piecdesmitajos gados.
Bet ļaunums spēj pieņemt dažādus veidolus, pat visizsmalcinātākos.
Arī es, protams, papētīju internetā pieejamos uzvārdus un starp tiem atradu trīs, ar kuriem biju kopā strādājis izdevniecībās vai mācījies. Dažādu paaudžu un dažādu raksturu vīrieši. Sāku domāt – kas viņiem kopīgs?
Visi trīs man atmiņā palikuši kā ļoti runīgi un komunikabli cilvēki, kuriem patika būt sabiedrības centrā, un visiem trim bija nedaudz pārspīlēta kāre pēc uzslavām.
Katram jau gribas, lai viņu paslavē, pat sunītim un kaķītim gribas, lai noglāsta kažoku, bet šiem trim vēlme pēc uzslavas bija nedaudz par daudz. Ne ļoti, tomēr pamanāmi. Visādi citādi viņi ir jauki un atvērti puiši.
Mēs gribam redzēt nelieti, kuram arī ģīmī rakstīts, ka viņš ir nelietis. Grūti pieņemt, ka neģēlis varētu būt solīdi tērpies, ar pieklājīgu runas veidu un saulainu smaidu.
Mums tik ļoti gribas ticēt, ka televizora ekrānā redzamais šarmantais kungs, kuram atjaunotajā Latvijas Republikā izveidojusies spoža biznesa vai politiskā karjera, nevienu nav nodevis, nu nevar tā būt, ka padomju okupācijas laikā viņš kādam dzīvi sagandējis.
Arī uz šo tik saprotamo ticību labajam cilvēkā droši balstās bijušie ziņotāji, šie mūsdienu doriani greji.
Kopā ņemot, visa stukaču pierādīšanas lieta izklausās diezgan bezcerīga. Zinātnisko atreferējumu dēļ neviens nav nošauts vai nomērdēts ledainā pagrabā, visi dzīvi un veseli.
Bijušo ziņotāju medus mucā tomēr iekritusi viena darvas karote – Augstākās tiesas atzinums, ka tiesai nav jāvērtē ziņojumu saturiskā puse vai kvalitāte. Tiesai ir jākonstatē sadarbības fakts ar Valsts drošības komiteju.
