Visa sadārdzinājuma pamatā ir energoresursu pieejamība 45
Kāpēc mēs esam nākamās ekonomiskās krīzes priekšā un kā paredzama iziešana no tās? Kādi bija krīzes cēloņi un sekas – gan globāli pasaulē, gan lokāli Latvijā? Kas jādara, lai šo cēloņu ietekmi mazinātu? Ar ko katram no mums jārēķinās, plānojot savas izmaksas tuvāko mēnešu vai pat gada periodā? Par to Romāna Meļņika saruna ar Latvijas tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāju Jāni Endziņu.
Tagad daudz tiek runāts par Krievijas uzsāktā kara Ukrainā ietekmi uz ekonomiku, kas neapšaubāmi tā ir, taču, ja atceramies, jau pērnvasar ražojošie uzņēmumi un arī būvnieki cieta no energoresursu un izejmateriālu cenu kāpuma un deficīta. Attiecīgi – tiklīdz ir augsta energoresursu un materiālu cena, tas neizbēgami atspoguļojas preču un pakalpojumu cenās.
No vienas puses skaidrs, ka elektroenerģijas izmaksas Latvijā vēsturiski ir bijusi problēma – varbūt ne tik daudz tirgus cenas kontekstā, bet vairāk saistībā ar OIK un sadales izmaksām. Bet no otras puses galvenā ietekme uz pašreizējo sadārdzinājumu tomēr ir Krievijas iebrukumam Ukrainā un tam sekojošais gāzes cenas kāpums. Var teikt, ka šī situācijā vairāk bija kā sērkociņš ielaistajām problēmām.
Kurām?
Mūsu elektroenerģijas ražošanas pīrāgā ievērības cienīgi apjomi visu laiku ir bijuši hidroelektrostacijām – Daugavas hesiem – , kur var saražot lētu enerģiju un arī diezgan daudz, taču tikai laikā, kad ūdens pietece ir pietiekama – tas parasti ir pavasaris, palu laiks. Otrs ievērības cienīgais apjoms vēsturiski ir bijis un arī šodien vēl aizvien ir elektrības ražošanai ar gāzes palīdzību. Termoelektrostacijās. Mēs pēdējos desmit gados šķiet nebijām uzbūvējuši nevienu jaunu vēja parku, šur tur tika uzstādīti saules paneļi, bet arī to bija maz. Vēja un saules enerģijas izmantošanā bijām stabili pēdējā vietā Baltijā, nemaz nerunājot par Ziemeļvalstu reģionu.
Tam laikam vairāki iemesli. Pirmais – ja elektrība lēta, investīcijas šo parku būvniecībā atmaksājas pārāk ilgi. Otrs – vēja parki ilgstoši tika politiski pozicionēti kā slikti, jo laikam kāds no tiem piederēja politiski “nepareizajiem”. Arī, runājot par OIK, allaž tika piesaukti tieši vēja parki, lai gan to īpatsvars OIK saņemšanā bija minimāls.
Faktiski pamatcēlonis tam, ka neattīstījās šīs elektroenerģijas ražošanas veids, ir tas, ka vēja parku būvniecību no vienas puses bremzēja lielā birokrātija, no otras puses pašvaldību neieinteresētība. Proti, vēja parkiem kaut kur jābūt novietotiem, bet vēsturiski vienmēr ir bijis tā, ka iedzīvotāji nav bijuši sajūsmā, ja vēja parki ir viņu mājokļu tuvumā. Un attiecīgi arī pašvaldības nekad nav bijušas ar entuziasmu savā teritorijā ļaut būvēt vēja parkus. Ja tā objektīvi paskatās, finanšu motivācija pašvaldībai ļaut savā teritorijā kaut kur būvēt vēja parkus nav nekāda lielā. Pašvaldības pamatā gūst ieņēmumus no cilvēku, kuri dzīvo konkrētajā teritorijā, iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumiem.
Vai kaut kas šajā ziņā mainījies, ka ir parādījusies interese būvēties?
Jā un nē. Redzot elektroenerģijas cenas, protams, attieksme mainās. Tas, kas visiem ir jāsaprot, – elektroenerģija Latvijā ir tik dārga, jo mēs protam to saražot pietiekamā daudzumā tikai izmantojot gāzi, bet tā šobrīd ir ļoti dārga. Kamēr nav pietiekami daudz vēja un saules parki, elektroenerģijas pietrūks un tā būs dārga. Ja mēs to saprotam un gribam lētāku elektroenerģiju, mums ir jābūvē saules parki, vēja parki. Bet ar to vien cēloņi vēl nav novērsti. Proti, ja šos vēja un saules parkus kāds grib būvēt kādās teritorijās, ir ļoti svarīgi, lai pašvaldība būtu finansiāli motivēta darīt visu, lai tādi vēja parki to teritorijā būtu. Ir pavisam nesen pieņemti grozījumi likumā un ieviesti tā saucamie diskomforta kompensācijas maksājumi, bet tas arī mazliet ačgārns solis – no vienas puses vara saka: mēs gribam, ka būvējat vēja parkus, bet no otras puses kādam būs par to jauns maksājums. Jo šis maksājums būs lielāks, jo mazāk motivēs attīstītāju. Bet saprotams, ka tādā veidā tika mēģināts risināt pašvaldību motivācijas problēmu.
Kā varēja un vajadzēja to citādāk risināt?
Mēs jau gadiem esam pauduši, ka nepieciešams, lai pašvaldībai būtu motivācija piesaistīt un noturēt dažāda veida biznesus. Tas attiecas ne tikai uz saules vai vēja parkiem, bet biznesu kā tādu. Ir divi redzamākie instrumenti. Viens – uzņēmuma ienākuma nodokļa pārdale. Šobrīd viss aiziet valstij, bet vajadzētu, ka no tā vismaz lielā daļa tiek pašvaldībai, kur šis uzņēmums darbojas. Otrs instruments, kas arī zināms, bet nav ieviests, – daļu iedzīvotāju ienākuma nodokļa, kurš atvēlēts pašvaldībām, kur cilvēks dzīvo, novirzīt tām pašvaldībām, kuras teritorijā cilvēks strādā.
To redzam Pierīgas pašvaldībās, kurām vairāk rūp, lai tajās attīstītos dzīvojamie ciemati nevis ražošanas objekti. Savukārt Rīga, kurā ir darbavietas, cieš no apdzīvotības krituma.
Skaidrs, ka pašvaldībai jārūpējas un jādomā par saviem vietējiem iedzīvotājiem un jāspēj viņiem pārdot pozitīvā nozīmē ideju, ka mums te vajag kādu ražotni, vēja parku, datu centru, rūpnīcu vai ko tamlīdzīgu. Ja pašvaldība caur to nespēj gūt ievērojamus papildu finanšu līdzekļus, viņiem dabiski, nav intereses pārliecināt iedzīvotājus, kāpēc lai tajā smukajā pļaviņā, kur varēja bērniem ļaut spēlēties vai izvest suņus pastaigāt, būvēt kaut kādu biznesa objektu.
Tagad visi sapratuši, ka tās bijušas kļūdas, kas jānovērš. Ja šī kara un tā seku rezultātā mēs kādā brīdī varēsim konstatēt, ka tas būs iedevis grūdienu, lai Latvijā būtu pietiekamā daudzumā saules parki un vēja parki un mēs spējam saražot elektrību paši sev un arī eksportēt, tad tās būs lieliskas pārmaiņas. Beidzot.
Būsim izmantojuši krīzi kā iespēju izaugsmei.
Un par labumu, ko varam gūt, katrs var pārliecināties – tajā brīdī, kad Somijā ir lieliska vēja izstrāde, arī Igaunijā elektroenerģijas cenas ir krietni zemākas nekā pie mums, jo starp Igauniju un Somiju ir labs elektrības savienojums.
Varbūt bija iespējas cīnīties kādā citādā veidā ar šo neizpildīto mājasdarbu sekām? Daudzās valstīs redzam, ka pieņemtas dažādas pretinflācijas programmas. Polijā nodokļu atlaides energoresursiem, šķiet, bija jau pirms gada. Tas, protams, rada labvēlīgākus nosacījumus viņu biznesam. No Polijas ievestās preces ir lētākas, izkonkurē vietējo produkciju. Arī ASV šovasar tika pieņemta pretinflācijas programma. Mēs kaut kā šajā ziņā atpaliekam.
Jā, šāda veida pasākumu Latvijā nav. Bet, ja runājam par konkrētiem rīkiem, teiksim, samazinātu PVN, tas ne vienmēr nostrādā. Īsti nevaram šķirot produktus pēc ražotājvalsts. Tiesa, attaisnojies ir samazinātais PVN Latvijai raksturīgiem augļiem un dārzeņiem. Tas bija ļoti mērķēts un līdzēja vienlaikus mazināt arī ēnu ekonomikas apjomu. Bet vai kam citam produktam vai pakalpojumam samazināts PVN būs tikpat efektīvs, par to vēl jautājums. Tas ir arī ļoti dārgs pasākums. Ja man būtu lemšana, es drīzāk domātu par darbaspēka nodokļa samazināšanu nekā PVN mazināšanu.
Tieši saistībā ar vēlmi mazināt ēnu ekonomiku, vairot legālo nodarbinātību savulaik tika ieviests mikrouzņēmumu nodokļu režīms. Mazo pakalpojumu sniedzēji, kas varbūt iepriekš strādāja nelegāli, nu varēja legalizēties, maksāt fiksēto nodokli. To faktiski ir iznīdējuši, neko darboties spējīgu neatstājot vietā. Bija gan solījums, ka pārņems igauņu pieredzi ar saimnieciskās darbības ieņēmumu kontu, bet arī tā ieviešana aizkavējusies.
Piekrītu, tā ir vēl viena problēma. Nav gan tiesa, ka mikrouzņēmumu nodokļu maksāšanas režīms šobrīd vairs neeksistētu – de jure tas vēl pastāv.
Bet likmes augušas, ierobežojumu ir vairāk. Sīkuzņēmējiem tas vairs nav izdevīgs.
Jā, de jure tas vēl pastāv, bet de facto tas ir tik samocīts, ka faktiski tam vairs nav lielas jēgas. SIA statusā esošie to vairs nevar izmantot, ir vēl virkne ierobežojumu. Pēc būtības varam teikt, ka normāla sīkajam biznesam atbilstoša nodokļu režīma faktiski Latvijā nav.
Tas, protams, domāju, ir viens no faktoriem, kāpēc mēs redzam ēnu ekonomikas rādītājus tik augstus.
Savukārt, runājot par saimnieciskās darbības ieņēmumu kontu, ir tā, ka juridiskais regulējums jau pirms zināma laika tika pieņemts, taču problēma bija tajā, ka neviena banka īsti neredzēja šajā pakalpojumā biznesa interesi un ilgstoši šī saimnieciskās darbības ieņēmumu konta darbību nebija iespējams ieviest. Es saprotu, ka tika panākta vienošanās, ka ar 1. oktobri tas būs pieejams AS Industra Bank, bet es nezinu, kā ar to veicas.
Jebkurā gadījumā šajā ziņā ir tikai pats ceļa sākums. Tas vienalga nozīmē, ka sistēma vēl nestrādā – vismaz ne tādā apjomā, kā jau sen vajadzētu.
Protams, ka klientu skaits šim pakalpojumam pieaugs pakāpeniski. Un pat ja šī sistēma iedarbosies, tā nebūs pieejama visam sīkajam biznesam, jo saskaņā ar normatīviem, to var izmantot tikai mikrouzņēmēju nodokļu režīmā strādājošie. Proti, arī šajā gadījumā ierobežojumu tik daudz, ka šis modelis tāds, kāds šobrīd ir uz papīra, arī nebūs efektīvs. Bet skaidrs, ka tas vēl viens no virzieniem, pie kura jāstrādā – sīkajam biznesam ir vajadzīgs adekvāts, samaksājams, vienkāršs nodokļu režīms.
Daudz tiek runāts par to, ka mums sagaidāma īpaši smaga ziema. Pamatā saistībā ar energoresursu dārdzību. Cilvēki un uzņēmumi tiek mudināti ekonomēt gāzi, mazāk patērēt elektrību. To protams, var darīt, tas jādara, taču, ja kāda produkta ražošanai vai kādu procesu nodrošināšanai nepieciešams noteikts energoresursu patēriņš, ar gaismas savlaicīgu izslēgšanu vai spuldzīšu nomaiņu nekāda vērā ņemamā ekonomija nesanāks. Kāda perspektīva redzama no uzņēmēju organizācijas puses?
Pareizi jūs minējāt, ka dažādi energoefektivitātes pasākumi ir, protams, svarīgi, daudzi tos veikuši un turpinās, taču daudzos gadījumos energoresursu sadārdzinājuma problēmu īpaši neatrisinās. Ja runājam par elektroenerģiju, prātā nāk piemērs ar saldētavām, ledusskapjiem – ja tajos neuzturēs vajadzīgo temperatūru, nebūs brīnums, ja tajos produkti sāks bojāties. Un tas tad jau ir pārtikas drošības jautājums. Tas pats attiecas uz dažādiem tehnoloģiskiem procesiem. Gāze daudzos gadījumos ir neaizstājama ražošanas procesā, teiksim, noteiktas temperatūras uzturēšanai. Jā, ir ražotnes, kuras jau sākoties sadārdzinājumam, ir atradušas iespēju vismaz periodiski pāriet uz citiem enerģijas avotiem – katrs individuāli meklē iespējas mazināt pašizmaksas kāpumu -, bet ne vienmēr to ir iespējams darīt.
Jo iekārtu nomaiņa arī dārga.
Turklāt tāda situācija ir ne tikai pie mums, bet arī visā Eiropā. Piemēram, ja raugāmies uz pārtikas produktu cenām, redzam, kā tās ietekmē tieši energoresursu sadārdzinājums.
Līdz ar to vislielākais cietējs ir gala patērētājs…
Ja mēs raugāmies uz izmaksu sadaļu, kas ir uzņēmējiem, gāzes cena kopš pagājušā gada pieaugusi vairākas reizes. Tas, protams, nozīmē milzīgu ietekmi uz produkta pašizmaksu. Līdzīgi ir ar elektroenerģiju. Situācija ir ekstrēmi sarežģīta. Daļa mēģina, cik nu vien var, pārnest sadārdzinājumu uz produkta gala cenu, bet tam, cik augstu cenu akceptēs patērētājs, arī ir zināmas robežas. Vai ir daudz tādu produktu, ko pircēji gatavi pirkt par, piemēram, piecreiz augstāku cenu?
Skaidu granulas, briketes apkurei nākas pirkt tik un tā. Ja nevarēja nopirkt vasarā uzreiz lielākā apjomā, kad bija dārgi, taču mazliet lētāk nekā tagad, tad pirks pa iepakojumam kaut vai katru dienu ziemā. Liedzot sev daudzus citus izdevumus, lai tikai nenosaltu.
Jā, pirmās nepieciešamības preces nākas pirkt pat ja cena dramatiski augusi, piekrītu. Tā kā izaicinājumi šajā laikā ir ļoti lieli.
Saeima nedēļā pirms vēlēšanām pieņēma diezgan būtisku atbalsta paku ar mērķi palīdzēt gan mājsaimniecībām, gan biznesam tieši saistībā ar elektroenerģijas sadārdzinājumu. Ja nebūtu šāda atbalsta, es domāju, ka mēs pilnīgi noteikti šajā pusgadā redzētu ļoti nopietnu sociāli ekonomisku bedri un katastrofu ar daudzām maksātnespējām un visu no tā izrietošo.
Vai šī atbalsta paka būs pietiekama?
Protams, tas nerisina visu problēmu, bet vismaz valsts savu plecu pieliek. Es domāju, ka tas bija ļoti nepieciešams, lai nebūtu vēl smagākas sekas. Tas, kas paliek vēl nerisināts, ir gāzes izmaksu nasta. Pie tā vēl jāstrādā. Te atkal ir jaušama ietekme iepriekš neizdarītiem mājas darbiem. Un arī reaģēšanas uz problēmām dinamikai. Proti, ja Krievijas cauruļvadi ir noslēgti, vai ja no Krievijas gāzi nepērkam, jābūt alternatīvu piegāžu iespējām. Gāzes piegādātāju pasaulē ir pietiekami daudz. Citur arī gāzes cena ir krietni draudzīgāka nekā šodien Eiropas biržu rādītājos.
Tikai problēma, ka alternatīvai piegādei izmaksas ir ļoti augstas, jo mums nav atbilstošas infrastruktūras.
Jā. Un, ņemot vērā, ka šogad bija gāzes deficīts visā Eiropā un tajā skaitā arī Latvijā, un to, ka nevar gāzi, tā teikt, ielikt kabatā un atvest, attiecīgi nepieciešami gan kuģi piegādei, gan arīdzan termināļi, kuros gāzi var, tā vienkārši sakot, pārkraut uz cauruļvadiem. Eiropā infrastruktūra tam ir vēl aizvien negatava. Lietuva šādai situācijai bija gatavojusies laicīgāk, viņiem Klaipēdas termināls darbojas. Igaunijai termināla nebija, bet kopā ar Somiju viņi ļoti operatīvi šo jautājumu ir risinājuši – saskaņā ar prognozēm ap gada nogali terminālis Paldišķos varētu sākt strādāt. Bet mēs esam… tur, kur mēs esam. Nupat tikai valdība lēma, ka tā kā varētu Skultē, bet projekta realizācijas optimistiskie termiņi ir, cik saprotu, 2014. gada rudenspuse. Vēl krietnu laiku līdz tam kaut kā citādi jāiztiek.
Attiecīgi – ja nav pieejamas termināļa jaudas, gāze mums nav pieejama. Tas nozīmē, ka pirmā ātruma jautājums ir tikt pie kaimiņu termināļu jaudām, tikai tad var skatīties, kur par iespējami draudzīgāku cenu gāzi varētu iepirkt un kā piegādāt. Vai tas ir izdevies, tam vajadzētu drīz noskaidroties.
Energoresursu cenas kāpumiem un kritumiem ir ļoti liela inerce. Proti, pat ja rīt izdosies nopirkt lētāku gāzi, paies krietns laiks līdz to piegādās un uzņēmēji varēs lietot. Līdz tam izmantosim to gāzi, kas par lielu naudu iepirkta, attiecīgi izmaksas vēl krietnu laiku būs produktu, tostarp pārtikas cenā.
Taisnība. Nekādi brīnumi uzreiz nav sagaidāmi. Ja mēs garākā termiņā paskatāmies, pirmā atelpa elektroenerģijas cenas kontekstā būs tajā brīdī, kad sāksies pavasara pali un varēs uz pilnu jaudu darboties hidroelektrostacijas. Līdz tam ar elektrības cenu būs bēdu ieleja, tajā skaitā arī Latvijā, ņemot vērā, ka gāze, tostarp elektrības ražošanai, tika iepirkta par dārgu naudu. Savukārt pat ja tagad tiek pie termināļu jaudām gāzes piegādei, paies zināms laiks kamēr iegādāsies to nosacīti lētāko gāzi un kamēr piegādās. Tas arī visdrīzāk ir jautājums par nākamā gada otro pusi. Kas nozīmē, ka faktiski, lai mēs nepazaudētu biznesu, mums ir jānopērk laiks līdz tam brīdim. Te, protams, ir jautājums, cik pietiekoši vai nepietiekoši izrādīsies pielemtie atbalsta pasākumi.
Kaut kad jau gāzes cena normalizēsies. Skaidrs, ka termināļus būvē visā Eiropā, līdz ar to tajā brīdī, kad Eiropa spēs paņemt no citas pasaules sašķidrināto gāzi pietiekamā apjomā, tās deficīta vairs nebūs un cena kritīsies. Protams, tad cena nebūs tik zema, kāda vēl nesen bija no Krievijas piegādātai, bet nebūs arī ne tuvu tajā līmenī, kāda šobrīd ir biržās nopērkamai. Šobrīd deficīts ietekmē sadārdzinājumu.
Un kad vēl pēc laika plašākos mērogos darbosies saules parki un vēja parki, varēsim cerēt arī uz to, ka elektrība būs pietiekami lēta. Bet te atkal ir laika jautājums – nevar tādu vēja parku pa pāris sestdienām, svētdienām uzbūvēt. Tas arī ir pietiekami ilglaicīgs process. Domāju, ka sākot ar 2024., 2025. vai 2026. gadu elektrības cenas varētu būt patērētājiem atkal pieņemamas.
