2. Greizsirdība iet kopsolī ar vārdu konkurence, sāncensība, kurā greizsirdīgais jau iepriekš jūtas kā zaudētājs 5
Tieši tāpēc greizsirdība rada tik sāpīgu stāvokli. Greizsirdībā vienmēr parādās pazemināts vai pārāk augsts, proti, neadekvāts pašvērtējums. Un secinājumi ir – vienmēr ar mani tā gadās, tāpēc man vienmēr neveicas, mani pametīs, viss pagalam, tas ir, greizsirdīgais jūt savu vājumu.
Ja pašvērtējums ir paaugstināts, greizsirdību pavada dusmas, niknums un pat agresija. Atdabūt par katru cenu, tu esi mans īpašums, neviens cits tevi nedabūs. Greizsirdis mēģina kontrolēt visu un visus, atstājot sev ekskluzīvas tiesības uz nedalītu īpašumu.
Ja ir reāla greizsirdība, tā vienmēr iznīcinās – ar nogurdinošām bezgalīgām pretenzijām un spriedzi attiecībās. Bet greizsirdība – tā ir arī emocionālo sāpju rādītājs, jo greizsirdīgais neizliekas, viņš tieši to arī jūt – bailes, skumjas, dusmas, tāpēc cīņa ar greizsirdību nenes mieru un harmoniju. Greizsirdībai nepieciešama dziedināšana un tā sakņojas bērnības traumatiskajā pieredzē.
Greizsirdīgais piedzīvojis vienu no traumām, ko apraksta Līza Burbo grāmatā “Piecas traumas, kas traucē būt pašiem”. Tās ir atstumšana, pamešana, pazemošana, nodevība un netaisnība. Greizsirdības situācijā tās atdzīvojas un tās nepieciešams dziedināt ar visu mīlestību pret savu iekšējo bērnu.
Otrais solis ir radīt harmoniskas, uzticamības pilnas, tuvas attiecības, saglabājot vietu privātumam. Svarīgi neieciklēties tikai uz attiecībām un partneri. Jebkurās attiecībās ir svarīgi atcerēties, ka mēs esam cilvēki, kam var mainīties garastāvoklis, ir savas vēlme, idejas un viedoklis. Ja nav paša galvenā – cieņas un uzticēšanās, – iespējas būt pašam, diez vai var izvairīties no greizsirdības vai tās pretstata – vienaldzības.
