Visa pasaule vienā pilienā 0
Māra Salēja jaunais, pēc kārtas ceturtais, dzejoļu krājums pozitīvajā nozīmē pārsteidza vairākas reizes.
Bet par visu pēc kārtas… Proti, pamatīgais grāmatas apjoms – 191 lappuse, un nekur nav rodams satura rādītājs, kas pirmajā brīdī manā domu uzplaiksnījumā tika vērtēts negatīvi – kā varēšu atrast vajadzīgos dzejoļus – daudzlapu biezoknī viegli var apmaldīties. Bet alojos, jo tieši satura rādītāja neesamībā slēpjas grāmatas šarms un patiesais tās baudījums. Retas ir tās reizes, kad, vērtējot kādu grāmatu, gribas rakstīt par sajūtām, nevis maksimāli attālināti iegrožot sevi vērtēšanas kritērijos. Šī ir tā reize, kad Salēja krājums pakāpeniski ievilināja sajūtu labirintos, pierādot, ka satura rādītājam nav nozīmes, jo sajūtas var tvert no ikviena dzejoļa ikvienas rindas, kas savukārt pārsteidz ar tēlainību, detalizāciju līdz apbrīnas pilnam, protams, abstraktam pieņēmumam, ka dzejnieks laikam visu pasauli palicis zem mikroskopa, koncentrējis pilienā – lielumu mazumā, un atnācis pie mums, lasītājiem, ar nobrieduša dzejnieka krājumu: “pilienos sairis visums. pusnaktī klīstam starp zvaigznēm manīju / pilienu pulku. vienā pilienā – putns, otrā stiebrs. Trešajā – dziesma no putna. / ceturtā – mizas gabals ar skudru, kas skrēja uz pūzni. no pūžņa sestajā pilienā / – skuja” (46. lpp.). Var jau diskutēt par to, vai vajadzēja uztapināt tik biezu krājumu, un, iespējams, kāds no tiem dzejoļiem varēja arī palikt ārpus tā, taču tas ir mazāk būtiski, ja dominē sajūtu refleksijas.
Māra Salēja otra personības daiļrades šķautne saistīta ar vizuālo mākslu – savulaik absolvēta Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļa, iespējams, tādēļ viņa dzejā ir daudz redzes gleznu, krāsu, īpaši – sarkanās, un šajā krājumā tik uzkrītošā detaliskuma – šķiet, ka ikviens dabas radītais dzīpars ieausts dzejas rindā. Starp citu, vāka un titula dizainu veidojis pats autors, un vērīgs krājuma baudītājs noteikti ievēros, ka abstraktie pilieni, kuros ietverts putns, ar katru nodaļu (sešas nodaļas) kļūst gaišāki – gluži kā krājuma noskaņa. Dzejniekam / māksliniekam būtiska ir gaisma, kuras metafora ieausta daudzos krājuma tekstos “un gaisos pilns gaismas” un “laiks ir gaišs” (57. lpp.) – ik brīdi gaismai tiek piešķirts kāds niansēts tonālais spīdums. Līdzīgi var akcentēt muzikalitāti Māra Salēja dzejā – tā skan dažādās skaņkārtās – no pianisimo līdz energico.
Nereti diskutē par klišejām, trafaretiem dzejas tēliem. Bet klišejas, n-tās reizes paaudžu paaudzēs deldētie jēdzieni, piemēram, dzimtene, saule, vējš, mežs, zvaigznes, lietus, pavasaris, nāve u. tml. Māra Salēja dzejā ieskanas novatori un pārsteidz lasītāju, un nav ne vēsts no salkanuma vai daudzreiz kaut kur lasītu frāžu sajūtas. Dzejnieks pierāda, ka laba dzeja jebkuram jēdzienam var piešķirt jaunu skanējumu, piemēram, “izskatās, ka mākoņiem no mums šodien vairs neko nevajagas / vakara saule tos uzšķērž tik pārliecinoši / ka mums atliek tik skatīties / kā zelts notumst purpurā un tad / netīri pelēkā spalvu jūklī pār galvām” (80. lpp.).
Būtiski motīvi krājumā ir atmiņas un mīlestība. Dzejnieks ar sirds atmiņu izstaigā bērnību, atmiņu sajūtās tver detaļas, mirkļus un gaišo sajūtu, jo: “mēs esam no zaļuma skaļuma tālā / nobrāztiem stilbiem un plikām kājām” (40. lpp.). Laiku un telpu raksturojot, jāsecina, ka dzejniekam tā ir tā pati, kas ikvienam no mums – dzimtene un tās daba, jā – arī lielpilsēta un ceļi, pa kuriem pārvietojamies gan kājām, gan braukšus dažādos transportlīdzekļos, gan mūsu emociju telpa – sākot no mīlestības, beidzot ar skaudriem brīžiem. Laiks dzejniekam ir pārlaiks, kas koncentrēts punktā – pilienā – mūsos. Savukārt mīlestība tverta plašā amplitūdā: no mīlestības pret dzimteni, dzimtu līdz mīlestībai pret mīļoto, kad “no visām partitūrām pil viens: / es tevi mīlu.” (9. lpp.).
Nevar nepieminēt dzejnieka vienkāršību, sirsnību un patiesumu, kas uzrunā, un Māra Salēja dzejas lasītājam atliek vien novēlēt izbaudīt un ietiekties dzejnieka piedāvātajā gaismas pilienu pilnajā pasaules redzējumā.
