“Visa pamatā ir cilvēku iekšējais karš, katram pašam iekšpusē, meklējot ienaidnieku ārpusē!” Saruna ar publicistu Ilmāru Latkovski 56
Zigmunds Bekmanis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš šā gada rudens televīzijas kanālā “LTV 1” svētdienās skatāmais raidījums “Saknes debesīs” pārtapis “Lielajās patiesībās”. Raidījuma vadītājs gan palicis vecais – žurnālists un publicists Ilmārs Latkovskis, bet viņa visdažādāko profesiju cilvēkiem uzdotie jautājumi kļuvuši eksistenciāli ietilpīgāki – par Dzīvību, Nāvi, Dievu, Cilvēku, Mīlestību, Bezgalību… Vai maz ir iespējams uz tiem gūt skaidras atbildes? Varbūt vienkāršāk šajā pasaulē dzīvot, nemaz tās nezinot?
Ar lielo patiesību jautājumiem mēs saskaramies diendienā. Ilmārs Latkovskis savus sarunbiedrus aicina par tiem runāt ārpus studijas – dabā, dievnamos, viņu ierastajā vidē. Kā gatavoties sarunām par tik dziļām, šķietami pat neatbildamām tēmām?
Latkovskis uzsver, ka bieži vien konkrētie jautājumi jau ilgāku laiku ir iekšēji brieduši. Nav tā, ka kāds dotu uzdevumu nointervēt konkrētu cilvēku, un tad nu būtu jāpēta, kas viņš ir un kā no viņa dabūt atbildes uz interesējošiem jautājumiem. Vispirms ir jautājumi, un pēc tam nāk apjausma, kuram tos uzdot.
Mani fascinē, cik mierīgs tu esi, tiekoties ar raidījuma varoņiem. Cik labi spēj ieklausīties, kas mūsdienās ir liels retums, un tajā pašā laikā pagūsti izteikt arī savu redzējumu. Paliek sajūta, ka esi harmonijā ar šo pasauli un tavā dzīvē viss ir kārtībā.
Šis novērtējums gan izklausījās mazliet labāk, nekā patiesībā ir. Ārējās izpausmes reizēm var maldināt, un man ļoti tuvu stāvoši cilvēki varētu iebilst, ka nemaz tik mierīgs, kā no malas izskatās, es neesmu. Man ir kur augt un attīstīties. Tā ir svarīga lieta, kuru minēji – klausīšanās. Žurnālisti ar to nereti grēko, jo, intervētajam cilvēkam runājot, jau domā par nākamo jautājumu, kuru uzdot. Es neesmu izņēmums.
Dažkārt sevi pieķeru pie tā, bet jūtu, ka meditācija nākusi man par labu – gan kā vingrinājums, gan meditatīvā literatūra un filozofija, kas ļoti nopietni runā par dziļo klausīšanos, spēju saglabāt mieru un no stresainām situācijām ātri panākt pilnīgu nomierināšanos. Atceros, žurnālista gaitu sākumā tās bija lielas mocības dabūt labu rezultātu pēc intervijām un sarunām. Katrā ziņā tolaik sakombinētais variants bija daudz labāks par izejmateriālu.
Tavs raidījums nav tiešraide, arī tas ir jāmontē. Cik daudz atziņu paliek aiz kadra?
Reizēm diezgan daudz. “Lielo patiesību” formāts ir divdesmit astoņas minūtes, un tam ir gan plusi, gan mīnusi. Mūsdienu ātrajā laikmetā cilvēkiem arī ātri jāspēj piesaistīt uzmanību. Viens mācītājs man teica, ja tu klausītāja interesi nepiesaisti sešās vai astoņās sekundēs, tad rēķinies – pēc tam tevī neviens vairs neklausīsies. Tādēļ katras sarunas gaitā nelielai spriedzei jābūt. Tas ir izaicinājums foršām sarunām. Tomēr montāža vienalga ir nepieciešama, lai šo spriedzi uzturētu un iekļautos paredzētajā laikā. Taču tādai steigai ir arī trūkumi.
Sarunā nepateikto tu centies pavēstīt savā galavārdā. Tam ir nopietni jāgatavojas, jāmeklē atbilstoši citāti no Bībeles un citām garīgās prakses grāmatām. Vai tu esi kristietis, tuvs baznīcai vai tomēr vairāk filozofs?
Es neesmu baznīcai pavisam tuvs cilvēks, taču cienu to. Tiesa gan, nevairos paust arī kritiku. Es pat neesmu kādas draudzes loceklis, kas raidījuma vadīšanā nāktu par labu, bet varbūt arī ne. Vai es esmu kristietis – tas ir interesants jautājums ne tikai man, bet arī ļoti daudziem citiem cilvēkiem, kuri pat diezgan bieži apmeklē baznīcu. Ko nozīmē būt tādam? Pēc kultūrvēsturiskās tradīcijas bez šaubām piederu kultūrai ar milzīgi lielu kristietības ietekmi. Taču pārējie kritēriji – piederība draudzei, noteiktas reliģijas pieņemšana vai desmit baušļu ievērošana – dod vielu pārdomām. Ja izvēlētos kaut vai desmit baušļus, tad, iespējams, daudzi, arī es, atbildētu – ievēroju, bet… Tādēļ viennozīmīgi nevaru pateikt, vai esmu kristietis.
Varbūt atbildi un šo jautājumu varētu meklēt kādā no 2022. gada “Lielo patiesību” raidījumiem?
Paldies par ieteikumu! Uzreiz gan redzu, ka divdesmit astoņās minūtēs diez vai izdosies rast pietiekami pārliecinošu atbildi. Šai tēmai būtu jāvelta vesels raidījumu cikls, taču paredzu, ka sagaidāmas lielas viedokļu atšķirības.
Viedokļu atšķirības neizbēgami rodas daudzos jautājumos, arī tajos, kurus tu jau uzdod “Lielajās patiesībās”. Droši vien tev pašam ir savas atbildes. Mēs visi zinām, ka esam mirstīgi un agri vai vēlu pienāks brīdis, kad no šīs pasaules būs jāšķiras. Vai tu esi tam gatavs? Kādas ir tavas attiecības ar nāvi?
Jau kopš filozofijas studiju laikiem esmu pamanījis un ielāgojis Monteņa teicienu: “Filozofēt nozīmē mācīties mirt.” Teorētiski un filozofiski šo jautājumu esmu daudz apcerējis, taču ar laiku sapratis, ka šobrīd neesmu drošs, kā jutīšos tajā brīdī, kad būs pienācis laiks aiziet. Nāve tiešām ir viens no cilvēka dzīves lielajiem jautājumiem, un pilnīgi droši par to, kāda būs sajūta, tai pienākot, mēs nevaram būt.
Man daudz vienkāršāk atbildēt, ka nejutīšos komfortabli, ja mani piemeklēs ilgstoša, mokoša nāve. Vairums cilvēku, par to padomājot, no nāves baidās. Baiļu sliekšņi ir dažādi, bet, manuprāt, tādu nāvi neviens negribētu. Tāpat neviens negrib savā pirmsnāves nevarībā kļūt par ilgstošu apgrūtinājumu saviem tuviniekiem. Tā nu bez pārspīlējuma jāatzīst – dzīve tomēr ir gatavošanās nāvei. Tas nenozīmē, ka tagad pats vai citus cilvēkus aicinu domāt tikai par nāvi, pakārtojot visu dzīvi tai. Taču uzskatu – viens no mūsu dzīves lielākajiem uzdevumiem ir mentāli, garīgi būt gataviem šim aiziešanas notikumam.
Kā, tavuprāt, cilvēkam būtu jādzīvo, lai nopelnītu tādu nāvi, no kuras nav jābaidās?
Runājot par fiziski mokošo, slimību izraisīto nāvi, mācītāji un ārsti ir teikuši, ka tā nav atkarīga no tā, kā esi dzīvojis līdz šim. Tava tikumīgā dzīve nedod garantijas vieglai nāvei. Protams, rūpēšanās par savu veselību, kaitīgu ieradumu atmešana var palielināt tādu varbūtību, taču garantijas nav. Citos gadījumos ir ļoti svarīgi, kādās attiecībās tobrīd tu esi gan ar sevi, gan saviem vistuvākajiem cilvēkiem un visu cilvēci kopumā. Ik pa laikam aizdomājos, ka nav īstais brīdis mirt, jo man jāuzlabo sevī cilvēciskā kvalitāte.
Ar cilvēcisko kvalitāti tu domāji karmu? Jeb latviešiem nevajadzētu spēlēties ar šo vārdu?
Dažreiz ar šo vārdu tiešām spēlējas, lieto nevietā. Pat Austrumu reliģijās (hinduismā, budismā), no kurienes nāk karma, to neuztver tik primitīvi: kā es dzīvošu šajā dzīvē, tā tas man nākamajā vai pat šajā pašā dzīvē atspēlēsies. Karma ir tuvāka dabas un fizikas likumiem, ka cēloņi izraisa sekas, un tā nav morāles likums, ko mēs sadzīvē esam vienkāršojuši. Mēs nezinām, kas būs pēc tam, kad nomirsim.
Tā nu cilvēks ir iekārtots – ja viņš visu uzzinās, tad būs beigas. Man gribētos sasniegt tādu apziņas stāvokli, lai manu attieksmi pret dzīvi neizmainītu tas, ja es zinātu, kas būs pēc nāves. Gribētos būt brīvam no aprēķina un bailēm. Tāds ir manas dzīvesgribas redzējums. Te nu es atkal filozofēju (pasmaida). Esi noskaņojies uz drosmi, bet, kad pienāk izšķirošais brīdis – čušš – visas gudrības aizlido…
Kāda ir tava Lielā patiesība?
Mēs jau paši, mūsu radošā komanda, raidījumā esam postulējuši, ka lielās patiesības nav atbildamas, nav izstāstāmas. Lielās patiesības ir jauni jautājumi. Taču varam runāt par dažām jaunām atklāsmēm, pie kurām nonākam, kad skaram lielo patiesību jautājumus. Piemēram, tā kā esmu bijis politikā, viena no manām atziņām – visa pamatā ir cilvēku iekšējais karš, katram pašam iekšpusē, meklējot ienaidnieku ārpusē. Vajag ārpusē karot, jo personībām trūkst iekšējās sakārtotības.
Šodien ir Zvaigznes diena – pareizticīgo Ziemassvētki. Neskatoties uz to, ka pareizticība ir slāvu tautu tradicionālā reliģija, arī daudzi latvieši to uzskata par sev piemērotāko. Vai nozīme ir tam, kā mēs ticam?
Piekrītu viedoklim, ka visas reliģijas un ticības, ja tās iet dziļumā, virzās uz vienu virsotni – vienu dziļuma punktu. Konflikti starp konfesijām jau rodas ārišķīgajās izpausmēs, virspusējā uztverē. Jautājums par pareizticību lielā mērā ir saistīts ar politiku, vēsturiskiem aspektiem, kuros negribu iedziļināties. Piederība kādai reliģijai nav ticības dziļuma jautājums.
Kristietība un budisms ticīgos ved uz vienu mērķi, bet starp tām jau ir lielākas kultūru atšķirības. Kristietībā ļoti izteikts ir Kristus motīvs, augšāmcelšanās mistērija, kas nav citās reliģijās, bet dažādām kristīgajām konfesijām tas tomēr ir vienojošs motīvs. Tādēļ ārējo izpausmju dēļ nevajadzētu savā starpā karot, manā uztverē, tā ir tikai papildinoša daudzveidība.
Ticība un reliģija – vai var likt vienādības zīmi?
Sadzīviski varbūt, jo ticība ir latviešu, bet reliģija – svešvārds. Bet citādi ir vairāki skatpunkti. Vai nu mēs reliģiju uztveram kā atsevišķu sistēmu, piemēram, kristietību, budismu, kaut dažkārt tās pārstāvji paši to par reliģiju neatzīst, vai arī skaidrojam vārdu “religio”, kas nozīmē “atkal apvienošana” jeb kaut kas vienojošs. Savukārt ar ticību ir savādāk – vai nu tu tici, vai ne. Reizēm tur, kur prāta saprašana beidzas, var iet tālāk ar ticību.
Te būtu nepieciešams dziļāks ticības skaidrojums. Es to saprotu ar ticību Dievam, bet tie, kuri Viņam netic, tic, ka darbs labi izdosies, ar viņiem nekas slikts nenotiks un reiz kļūs bagāti. Kā ir ar šīm mazajām ticībām?
Ir ticība un māņticība – svarīgi šo robežu notvert. Ja kāds saka, ka tic labajam, tā ir tāda paļāvība, ar kuru reizēm var aplauzties, bet viņš vienalga tic. Uz to es raugos pozitīvi. Vēl ir fanātiskās ticības un māņticības, kas būtībā ir maldi. Un maldi kopā ar fanātismu jau ir viena šaušalīga lieta, kas no ticības aizkropļojusies pārāk tālu. Ļoti bīstams kokteilis.
Grupas “Menuets” dziedātajā Imanta Kalniņa dziesmā ir rindas: “Cik mēs viens par otru zinām, maz, pavisam maz, it kā kopīgus svētkus svinam, it kā kopīgas darbdienas.” Ar ko piepildīta tava dzīve, sākot jauno, 2022. gadu?
Man ir trīs mazbērni. Veidoju ne tikai raidījumu “Lielās patiesības”, bet Latvijas Nacionālajā bibliotēkā vadu arī Meditācijas telpu, kura pašlaik diemžēl darbojas tikai tiešsaistes režīmā. Kopā ar sievu Ingu Doles salā pilnveidojam savu meditācijas namu. Tur cilvēki var dažas dienas pavadīt retrītos – meditācijas prakse, nedaudz sarunu par meditāciju, daudz klusuma. Decembrī mums bija četru dienu Adventa laika retrīts.
Kādas ir atsauksmes? Daudziem cilvēkiem ir vajadzība apstāties, paklusēt?
Doles salā darbojos jau gadus sešus, un labākā atsauksme ir tā, ka mums ir daudz regulāro dalībnieku, kuri atgriežas vēl un vēl. Mūsu meditācijas retrītu specifika ir nelielas grupas un individuāla, personiska pieeja katram dalībniekam. Taču, lai gan meditācijas nams darbojas jau sešus gadus, tomēr gada laikā vairāk par desmit retrītiem nesanāk. Pagaidām nevaram atļauties iegrimt šajā procesā pārāk dziļi un padarīt to par savu ikdienas darbu.
Ir teiciens – izstāsti savus nākotnes plānus un Dievs par tiem pasmiesies. Tomēr mēs esam tikai cilvēki. Iestādīt koku, nosist čūsku un izaudzināt bērnu – tas it kā būtu skaidrs. Bet ko vēl tu šajā dzīvē gribētu izdarīt, piedzīvot, izjust?
Es gribētu dzīvot tā, lai man nebūtu bail nomirt. Būt labsirdīgāks, pozitīvāks, līdzcietīgāks cilvēks. Šādu nepieciešamību esmu sapratis, bet redzu, ka man vēl ir kur augt.
Ko tu novēlētu žurnāla “Mājas Viesis” lasītājiem jaunajā gadā?
Nebēgt pašiem no sevis un saņemties drosmi padomāt par jautājumu “kas es esmu?”. Pirmajā mirklī it kā viss ir skaidrs, bet es ieteiktu trīsreiz dziļi ieelpot, saskaitīt līdz desmit un tad vēlreiz uzdot šo jautājumu. Vai atbildot sev joprojām stāstīsi par ārišķīgo – to, ko stāsti visiem citiem,– vai tomēr ieraudzīsi dziļāku slāni. Šādas veselīgas pārdomas pirmajā mirklī var nobaidīt, bet novēlu visiem ieskatīties dziļāk sevī un atklāt potenciālu, kā vari kļūt labāks cilvēks arī saviem tuvajiem, mīļajiem.
Būtībā pilnveidot sevi, veltīt beidzot vairāk laika sev. Tas dažkārt tiek uztverts kā egoisms, bet, ja runa ir par garīgo pilnveidi, tad ieguldījums sevī būs nesavtīgs ieguldījums taviem līdzcilvēkiem. Piedzīvot kādu satricinājumu savā dzīvē, lai sāktu domāt par lielajām patiesībām. Bet, lai tie satricinājumi būtu tādi, no kuriem vari piecelties. Lai kritieni kļūst par tavu iespēju.
Vizītkarte
Ilmārs Latkovskis
• Studējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Filozofijas nodaļā.
• Bijis aktīvs Trešās atmodas dalībnieks, darbodamies pagrīdes pretpadomju žurnālā “Auseklis” (1987–1988), pēc tam četrus gadus būdams viens no vadošajiem žurnālistiem laikrakstā “Atmoda”, avīzes “Nakts” galvenais redaktors.
• Vadījis arī paša izveidoto LTV raidījumu “Viss notiek”, kurā pārtrauca piedalīties 2011. gada augustā, kandidējot 11. Saeimas vēlēšanās un vēlāk arī tiekot ievēlēts.
• 2017. gadā pabeidza Lasāla Kontemplācijas skolu Šveicē, kļūstot par sertificētu kontemplācijas (meditācijas) skolotāju.
