Visa Latvija ir kā viens augļu dārzs 0
Arī 1914. gada vasarā Latvijā valdīja karsts un sauss laiks. Neraugoties uz to, astoņpadsmitgadīgais “Jaunrūsiņu” jaunais saimnieks Pēteris Upītis nešaubījās par sava šķirnes augļu dārza nākotni. Iepriekšējā rudenī un nupat pavasarī iestādītais dārzs jutās labi. Mazie kociņi nogāzē bija sarindoti priekšzīmīgās rindās, pie katra saules pusē bija iesprausta nūja, kas palīdzēja pretoties Vidzemes vējiem. “Jaunrūsiņi” ar saviem 100 hektāriem bija viena no lielajām Jumurdas pagasta saimniecībām, un vecāki labprāt bija atvēlējuši 4 pūrvietas jeb pusotra hektāra zemes jaunā dārznieka aizrautīgajam un rūpīgajam darbam. Dažādie augļu koku stādi bija atsūtīti pa dzelzceļu no vislabākajām Krievijas kokaudzētavām.
Muižās jau ilgus gadus tika audzētas gan vīnogas, gan aprikozes un persiki, un droši vien tas bija intereses modināts sacensības gars, kas lika jaunajam dārzkopim mēģināt izaudzēt vēl ziemcietīgākus, vēl ražīgākus stādus, nekā tas bija izdevies vācu kokaudzētavās. Galu galā bija pagājis pavisam neilgs laiks, kopš 1907. gadā “Jaunrūsiņi” bija iepirkti no muižas un senais mežs pārvērsts labības laukos.
Tāds bija sākums pirms simt gadiem. Tajā vasarā tikko bija iznākusi ķeizariskās Krievijas dārzkopības biedrības Rīgas nodaļas izdotā un Jāņa Sudraba sastādītā grāmata “Augļu dārzs”. Tas bija laiks, kad ap zemnieku iepirktajām dzimtas mājām augļu koki vairs nebija nekāds retums. Šodien ir grūti iedomāties, ka pirms tam daudzus gadsimtus ap mājām augļu koku nebija, jo zemnieki bija tikai kalpi un muižnieki jebkurā mirklī varēja tos padzīt no iekoptajiem tīrumiem un dārziem.
Tiesa, Latvijas teritorijā pirmās ziņas par muižnieku augļu dārziem atrodamas jau 1339. gadā noslēgtajā līgumā starp Livonijas ordeni un Rīgas bīskapu. Un tomēr jau 1885. gada pētījumā rakstīts par augļkopības stāvokli tagadējās Latvijas un Igaunijas teritorijā – “liels retums ir tāda latviešu zemnieku saimniecība, kurā ap māju neaugtu kādi augļu koki vai vismaz ogu krūmi” un īpaši atzīmēts jau 1827. gadā izveidotais Piparu Kārļa dārzs Dundagā ar vairāk nekā 100 potētām ābelēm un plūmēm. Pirmā dārzkopības biedrība Latvijā bija dibināta 1876. gadā Rīgā, un, lai gan tās biedri pārsvarā bija vācieši, starp tiem atrodami arī latvieši.
Laikaposmā starp abiem pasaules kariem “Jaunrūsiņi” kļuva par plašas apkārtnes iedvesmotāju ražīgam un nopietnam darbam. Pamazām augļu dārzs izpletās pa visu īpašumu, ģimene pārdeva arī sulas un vīnu. “Jaunrūsiņu” saimniekiem pirmajiem apkārtnē bija kravas automobilis, un dārznieks Pēteris ar savu motociklu gandrīz katru vasaru devās mācīties uz kādu no Rietumeiropas dārzkopības centriem.
Statistikas dati liecina, ka 1939. gadā Latvijā auga vismaz astoņi miljoni augļu koku…
Otrā pasaules kara un okupācijas varu griežos Pēterim Upītim “Jaunrūsiņi” bija jāatstāj, un tikai 1949. gadā viņam radās iespēja turpināt iesākto Latvijas augļkopībai vispiemērotākajā apvidū – Dobelē. Praktiski bez palīgspēkiem Pēteris Upītis audzējis, selekcionējis un ieviesis Latvijas klimatiskajiem apstākļiem piemērotākās ābeles, aprikozes, bumbieres, riekstus un rozes, kopā 24 augus. Plašu atzinību guvušais selekcionārs pat padomju okupācijas laikā saņēmis sēklas no visas pasaules (reizēm gan vēstules kavējas sešus mēnešus!) un bijis vairāku pazīstamu starptautisko dārzkopības biedrību goda biedrs.
“Upīša dārzā”, Latvijas Valsts augļkopības institūtā, šobrīd strādā 62 zinātniskie darbinieki, no kuriem 16 ir zinātņu doktori. Pētnieki sarakstās un apmainās pieredzē ar kolēģiem vismaz 30 valstīs. Radušies daudzi pētniecības un izglītības kopprojekti. Regulāri notiek dārzkopju apmācība un meklētas visražīgākās, vispiemērotākās kultūras piemājas un komercdārziem. Un, gluži kā senajos laikos, skan ceriņziedu mūzika, un Upīša muzejā apskatāmas gleznas ar lilijām, rozēm un pīpjukoku. Ieejot pa dārza vārtiņiem, apmeklētājam no pusgadsimtu vecā koka uz galvas var uzkrist aprikozes. Latvija ir vistālākā vieta ziemeļos, kur tie aug un ražo. Pasaules lielākie aprikožu pētnieki tam nemaz nevarot noticēt.
Par palīdzību raksta tapšanā pateicos Valsts augļkopības institūta pētniekiem un Upīša darba turpinātājiem Inesei Šintai, Edītei Kaufmanei un Baibai Skrebelei.
