Visa dzīve – nejaušību buķete 0
Edvīns Tauriņš dzimis 1937. gadā Liepājā. Beidzis Liepājas Pedagoģisko institūtu. Raksta prozu, dzeju, miniatūras. Nozīmīgākās grāmatas: stāstu krājumi “Doņu paklājs”, “Diena ar kaiju”, “Vējš, vēl lielāks vējš”.
Romāni “Grēcinieka sirdspuksti”, “Liepājas randiņi/Ķēniņš bez Ķēniņvalsts”. Dzeja, liroepiska – “Zvīņu katedrāle”. Jaunākais dzejas krājums “Greizsirdīgais”. Piedalījies dažādos literatūras konkursos.
Dzīvo Liepājā un uzskata, ka tas, ko citi paveic piecās minūtēs, viņam prasa piecas dienas.
– Pagājušā gada nogalē Liepājas Latviešu biedrības namā notika Edvīna Tauriņa autorvakars, nu iznākusi dzejas grāmata “Greizsirdīgais” – literāra dāvana dzejniekam 75. dzimšanas dienā. Esi smalks liriķis. Tomēr sevi dēvē par prozistu.
E. Tauriņš: – Katrā ziņā neesmu no ražīgākajiem autoriem. Astoņas grāmatas septiņdesmit piecu gadu vecumā, divas no tām – dzejas krājumi.
Prozu nevar rakstīt tā kā dzeju, vajag citu intonāciju, pieeju. Laikam esmu fatālists – pa vienu, otru, trešo ceļu pienāk brīdis, kad problēma nonāk fokusā. Tā arī radās šī dzejas grāmata. Visa dzīve ir nejaušību buķete. Man ir vairāki aizsākti romāni. Ja divus no tiem izdotu, tad man ar Dievu būtu labas attiecības, bet mani jau katrs “miets” izsit no līdzsvara.
– Savus mūža gadus esi pavadījis Liepājā, jaunajā grāmatā to var labi just, jo pilsētu ietērp miniatūrās, dzejprozā, dzejoļos. Nedaudz atklāsi, kā veidojies par literātu?
– Rakstīju jau vidusskolas laikā. 1975. gadā iznāca pirmais stāstu krājums “Doņu paklājs”, pirms tam mācījos Maskavā Augstākajos kinoscenāristu kursos. Pēteris Pētersons tolaik bija izlasījis manu lugu “Saules sveķi”, zvanīja uz Liepāju.
Uzskatu, ka tā bija nejaušība – strādāju tolaik “Sarkanajā metalurgā” martena cehā. To, ka tas skaitījās priekšrocība, uzzināju tikai vēlāk. Rūpnīcā bija disciplīna, bet mani tomēr uz kursiem palaida. Man tad bija 37 gadi. Un biju vienīgais no kursantiem, kas tolaik nebija Rakstnieku savienībā. Maskavā centās iestāstīt, lai rakstu mūsdienu “Mērnieku laikus”, bet tā arī divu gadu laikā neko neuzrakstīju. Man vajag klusumu apkārt.
Viena no manām grāmatām ir par Valdemāru Zandbergu. Mana izpratne ir tāda, ka rakstniekam viens romāns jāuzraksta dokumentālajā žanrā. Ar fantāzijām vien nevar. 1991. gadā mani uzņēma Rakstnieku savienībā, par ko paldies Elzai Sudmalei.
Pievakares teiksma
Kādreiz:
Kuršu ielas iesākumā
Bruģakmens zirgāboliem klāja galdu.
Ontlīga nama mūris pretī – nav laikos patlabanējos
Un nebūs nekā stiprāka par māju.
Kā stute pret nebūtību, lai šā nenāk klāt, – nams pa kreisi.
Koka mājoklis ar žogu kā meža portrets,
Aiz tā šķūnīša pagales, kas kūst krāsnī.
Afišstabs ar vertikālu atrakciju paplāti.
Un debesīs kā stūresrats
Rietošas saules stari.
Kādreiz un tagad še varētu iegūt sliekšņa sēklas.
Skārnis
Deviņas pēdas gaisa rūmes līdz pat griestiem – ciklops varētu izslieties pilnā augumā.
Tā? Nē, ne tā.
Pār ikdienas paradīžu septiņām nogaismām. Septītā, kurai nezust, nebālēt, negaist, ir tā, kuru šeit, skārņos, izelpos pārticība, jēriņi un olas no pus paradīzes.
Agrs rīts. Kā rieksta kodols no nakts čaulas spraucas ciklopa cienīgs torņuks pāri visām pasaules cenām!
Rīts paagrs. Skārņu visstipruma durvis.
Nu labi. Drīz būs pusdienas laiks.
Varbūt še gūst pat zvaigznes – saviem spīguļošanas brīžiem?
Nē, skārnī nav nekas krustu šķērsu.
Smaguma un izsmalcinātības vienotība, tā gan!
Priekšsapnis
Puspajūk grozs, ak, grozs no simt-simt zariem,
Lēn-lēnām uzpildās ar gada galvgali,
Kā sveču tauki saule, smagi graciozā,
Labprāt uz brīdi ieklūp groza arkās.
Nu, lūk – uz pusjukušiem zariem
Kā caura tējkanna dvēsele uzkaras.
Paraudzīsim, vai man ķešā ir monēta?
Viena ir gan. Pīlādžsarkana. Vērta, nevērta?
Protu izslaukt medu no medusrauša,
Kāds nu ir man medus, tādu noraugiet.
Piepeld pusgrimušai laivai līdzīgs vakars.
Jūras mēsla ticība
Pagaras nakts rēvijā
Aplipšu ar
Abpusgriezīgu
Enkuru.
Rīta blāzma
Jūras mēslos
Iestieg
Kā vasks.
Bet visaplīk varavīksnei
Nākamdienu
Sidrabzelti.
Jūras mēsli –
Vētras rētu
Ņurskulis.
Nopietni man neizdosies,
Izdosies, ja nenopietni.
Patāļprom
Zib, pazib, nozib viļņu šļakatu baltums, ūdens gāļu zaļganums, noplaku – ūdens ieleju zilums. Domīgs, it kā līganu bangu un mākoņu lēvenī aizslīd mēness: zvīņu apmetnī.
Un debesis dreb un šūpojas, un ūdens klaidi uzšļāc dušas vēju, un gaisi sarūtojas.
Kārtīga jūra – nokopj, piekopj, uzkopj savas grīdas un izmēž tīklu bēniņus. Lai uz veselību tām radībām, kas izdzīvo!
Kuģis.
It kā grāvieni, it kā šāvieni kuģim pa nerviem, pa dzelžu ribām. Kuģa tukšās tilpnēs – gatvēs zum krasta auzu atbalsis, bet pilnajās milst (mulst), samilst (pēc joda vērtīga top) manu
kaķu un mana dienišķā tiesa, tā jūras daļa, kura jāieved ostā. Kursam uzticīgs kuģis, viļņu bridējs.
Strimalas.
Kuģis bija rītā agri pamodies – dzīves spara pilns un dzīvs, vispirms pielūdzis Dievu un tad atļāvies uzsvilpot vēju izaicinājumiem pretī.
Un es pārlieku: kuģim būtu mazāk nepatikšanu ceļā, kur šķīst un viļņojas padebeši, ja es no viļņu bridēja tiecīgajiem darbiem un ticīgajiem sirdspukstiem nebūtu sev prāta un vēdera tiesu aizņēmies…
Paskumdens romantisms
Jau saule tuvu – Lieldienmēnesī marta beigās vai aprīļa sākumā: pušķo, sidrabina, uzspriedzina, atspriedzina kastaņu kokainos zarus.
Dzeltenvioletdzeltenais mākonis raugās, noraugās: kur debess virzienu norādītāja bāka? Tur: pa labi no vientulības, pa kreisi – no koklei līdzīgā zvejas tralera. Ugunis bākai vēl mūra māgās.
Bāka laiž ugunsmēli pār jūru, nu jau es – mākonis, zināšu gan.
