“Visa dzīve kā deja!” Saruna ar horeogrāfi Olgu Žitluhinu 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2. jūnijā LTV1 pirmizrādi piedzīvoja jauna dokumentālā filma par izcilo dejas mākslinieci un horeogrāfi Olgu Žitluhinu – “Dejot kā dzīvot”, ko veidojušas režisore Agita Cāne-Ķīle un scenārija autore Daira Āboliņa. Olga ir horeogrāfe, dejotāja un laikmetīgās dejas virziena aizsācēja un attīstītāja Latvijā. Arī starptautiskā laikmetīgās dejas festivāla “Laiks dejot” direktore, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore, LKA bakalaura studiju programmas “Laikmetīgās dejas māksla” dibinātāja un vadītāja un Rīgas Horeogrāfijas skolas pedagoģe.
Olga pasniedz un piedalās starptautiskās meistardarbnīcās, dejas nometnēs, konferencēs, rezidencēs, darbojas starptautisku dejas konkursu žūrijās. 2018. gadā Olga saņēmusi balvu par ieguldījumu dejas mākslā, bet pēcāk, neilgi pēc viņas 60. jubilejas, atzīta par labāko laikmetīgās dejas dejotāju 2021. gadā. “Nekad nesalīdzinu sevi ar kādu citu, esmu tā, kas esmu, un pieņemu to, kas notiek. Visu pasauli redzu kā lielu horeogrāfiju,” par sevi teic Olga.
Olga, mūsu saruna bija mazliet jāpārceļ, jo negaidīti tev zvanīja no Argentīnas. Kāds no taviem daudzajiem dejas kolēģiem plašajā pasaulē?
Jā! Pagājušajā tūkstošgadē, 90. gados, ASV notika “American Dance Festival”, kas pastāv joprojām. Toreiz sešas nedēļas kopā strādāja horeogrāfi no 19 valstīm. Bija ikdienas meistarklases visas dienas garumā. Toreiz mums rādīja ASV labākās kompānijas, tas bija neticami! Kopš tā laika šie cilvēki ir draugi – sadarbojamies, veidojam kopīgas izrādes, projektus. Viena no viņiem ir argentīniete, horeogrāfe Sūzena Spelinga – viņa viesojās Latvijā pirms koronavīrusa, biju iecerējusi doties turp, lai piedalītos viņas veidotā performancē, taču visu laiku ierobežojumu dēļ projekts tika pārcelts – ceru uz šo rudeni – Maskavā iecerētā projekta vietā. Šīs ceļošanas man ļoti pietrūka – esmu ceļojusi visu mūžu. Skolas gados biju pārliecināta, ka kļūšu par ģeogrāfi (smejas). Tajā laikā nebija nevienas domas, ka es varētu būt horeogrāfe.
Tomēr tu dejo jau kopš bērnības!
Kopš sešu gadu vecuma, kad sāku tautas deju ansamblī “Uguntiņa” Rīgas Pionieru pilī pie izcilās skolotājas Audionas Līventāles. Es nebiju nekāda izcilniece, grozījos kaut kur vidū. Lai gan nosaukumam bija piekabināts šis “tautas deju ansamblis”, patiesībā ansamblis darbojās kā bērnu baleta teātris. Protams, dejojām gan latviešu, gan dažādu pasaules zemju dejas, bet tā bija tikai puse. Katru gadu “Uguntiņa” uzstājās operā, kur dejojām arī oriģinālu baletu operas orķestra pavadībā. Dejojām “Īkstīti”, “Sprīdīti” – pēdējo pēc tam repertuārā savā versijā pārņēma opera. Atceros, ka pat baletskolas audzēkņi noskatījās uz mums ar skaudību, jo viņiem tādas iespējas nebija. Kopā ar ansambli pirmoreiz izjutu ceļošanas prieku – pirmoreiz deviņu gadu vecumā devos uz citu pilsētu – tā bija Volgograda. Desmit gadu vecumā biju slavenajā padomju pionieru nometnē “Arteks”, bet visvairāk atmiņā palicis brauciens, kad šķērsojām dzelzs priekškaru – uz Tunisiju. Man bija 12 gadu, kad tur pirmoreiz pagaršoju kokakolu. Atceros, kā dejojām senā amfiteātrī Kartāgā.
Deju esi studējusi Sanktpēterburgā, toreizējā Ļeņingradā, lai gan ar ģimeni dzīvojāt Latvijā?
Esmu no tā dēvētajiem okupantiem. Vismaz es reizēm dzirdu tā sakām. Par to nav viegli runāt, bet šobrīd jūtu spiedienu, ka man prasa skaidrot, taisnoties, īpaši tagad. Man nepatīk runāt par politiku, bet, protams, es dzīvoju un strādāju šeit, Latvijā. Protams, esmu pret karu – mana mamma pēc pases ir ukrainiete. Tomēr man arvien laiku pa laikam prasa kaut ko pierādīt… Jā, mans vectēvs bija padomju armijā, viņš te ieradās kā celtnieks, kad mammai bija četri gadi. Tētis savukārt dienēja Bolderājā. Mamma un tētis bija sporta vingrotāji, tā arī iepazinās. Mammas radi ir tepat Latvijā, bet tēta – Mariupolē, Iževskā, Vladivostokā. Esmu tāds īsts padomju bērns. Laimējās ar vecākiem – mamma ieraudzīja manī šo dejas dzirksti, lai gan tolaik trenēja mani sporta vingrošanā, kas man ļoti nepatika. Izmēģināju laimi tikt Sanktpēterburgas dejas skolā – paņēma! Sava loma bija ceļotājas garam, skatījos pat uz okeanoloģijas pusi, patika fizika, matemātika. Pēc Ļeņingradas atbraucu uz Latviju, meklēju darbu, tiku Baltijas kara apgabala centra ansamblī, tad bija konkurss uz darba vietu Ungārijā, kas toreiz bija padomju ietekmes valsts. Budapeštā nodzīvoju trīs gadus. Tādi armijas ansambļi bija izplatīti visā savienībā, ne jau armijnieki tur dejoja, – tas ir ansamblis, kas dejo, dzied, izklaidē armiju un citus skatītājus. Es esmu ideāliste. Strādāju, lai būtu labāka pasaule. Skaidrs, ka mūs ietekmēja tajā laikā skola, filmas. Mans tētis strādāja Preses namā, fotografēja. Tagad zinu, ka par pretpadomju darbību, par būšanu domubiedru lokā, kur tika lasītas nevēlamas lietas, tēti arestēja, aizveda uz Stūra māju, kad man bija tikai gads. Aizveda uz Maskavu un pratināja, ja varētu teikt “viegli”, tomēr viņu atbrīvoja.
Kad sajuti, ka deja ir tas, ko vēlies darīt?
Kad tu dari kaut ko, kas ir tavs, tu vienkārši sajūties dzīvs. Dejā man šī sajūta bijusi vienmēr, lai gan, piemēram, fizisku dotību baletam man bērnībā nebija. Tāda viena brīža, kad sapratu, ka dejošu, īsti nav. Vienkārši darīju, dejoju. Esmu Ūdensvīrs pēc horoskopa, peldu uz priekšu, ņemu to, kas nāk.
Tomēr tieši tu esi laikmetīgās dejas kustības aizsācēja Latvijā. Kas tevi uz to pamudināja?
Mācoties Ļeņingradā, pirmajā kursā 1978. gadā Padomju Savienībā iebrauca franču horeogrāfa Morisa Bežāra grupa. Viss kurss divas nedēļas aizmuka no studijām, lai viņu redzētu Maskavā. Tas man atvēra pavisam citu pasauli. Studiju laikā bija arī fantastiski pasniedzēji, strādājām, eksperimentējām, cīnījāmies tā, ka mūs nevarēja vakaros izmest no skolas telpām. Toreiz to nesauca par laikmetīgo deju – bija brīvā plastika, modernā deja. Pēc atmodas uz Latviju pie mums sāka braukt skolotāji no Amerikas, meistarklases, radās dažādas iespējas – skatījos, mācījos. Nekad gan nebiju domājusi, ka mērķtiecīgi eju uz kādu mērķi. Es to neprotu. Vienkārši darīju to, ko tajā brīdī neviens nedarīja.
Radās vajadzība pēc savas dejas apvienības, ko tagad atceramies kā slaveno Olgas Žitluhinas dejas kompāniju?
Tolaik Haralds Ritenbergs mani aicināja pasniegt raksturdejas baleta skolā, vēlāk, 1996. gadā – moderno deju. Tolaik kaut ko citādu dejot mēģināja Arnis Siliņš, Viktors Runtulis, Iveta Vītola. Tajā brīdī sapratu – kamēr nebūs cilvēku, kas to dejo, nekā nebūs. Sapratu, ka jāsāk no apakšas, audzinot dejotājus. Braucu pa pasauli, skatījos, mācījos. Mācījos pati, mācot citus.
Tavi studenti šobrīd ir tavi kolēģi.
Un konkurenti (smejas). Šobrīd viņu ir jau simtu trīs, nu Kultūras akadēmijā studē jau septītais jauno horeogrāfu kurss. Viņi ir visā pasaulē. Šobrīd Latvijā ir daudz jaunu, interesantu un, galvenais, ļoti dažādu horeogrāfu. Nesen Tallinā notika Baltijas Otrā deju platforma, kurā šoreiz biju kā dalībniece – dejotāja, viena no vecākajām. Un Latvija tur izskatījās ļoti labi visā mūsu dažādībā – ar to, ka nav tikai viens ceļš, ko dejā ejam. Tagad vēl tikai vajadzētu vairāk producentu, kas palīdz viņiem tikt uz priekšu. Šobrīd daudz jādara pašiem, taču horeogrāfam vajadzētu nodarboties tikai ar radošo. Horeogrāfam visa dzīve ir dejā. Tu nevari vienā brīdī radīt un otrā – to aizmirst, pievērsties organizēšanai, producēšanai. Tas materiāls tev ir līdzi visu laiku. To nevar atlikt. Tava māksla ar tevi runā vienmēr – caur sāpēm, traumām, prieku divdesmit četras stundas diennaktī.
Kāda šobrīd ir tava laikmetīgā deja?
Man tā ir dzīvesveids. Tā palīdz, tā iedvesmo. Man visa pasaule ir horeogrāfija. Man šķiet, dejas pasaulē esmu bijusi tik daudz dažādās jomās. Esmu desmit gadus strādājusi tautas deju ansamblī pie Imanta Magones un uzskatu viņu par vienu no saviem skolotājiem. Esmu strādājusi Nacionālajā operā – gan veidojot izrādi bērniem (“Alise”), gan laikmetīgās dejas izrādi “Aplam”. Esmu strādājusi ar breika deju “Camelot” kompānijā. Un es nevaru atbildēt, kas būtu man tuvāks. Mīļākā izrāde man vienmēr ir tā, kas vēl tikai būs. Atbildēt uz jautājumu, kas ir laikmetīgā deja, ir tāpat kā atbildēt uz jautājumu – kas ir laikmetīgā māksla. Vai tas, kas notiek šobrīd? Bet ko tad mēs liekam šajos laikmetīgās mākslas muzejos? Kā laikmetīga teātra izrādes var būt repertuārā ilgāku laiku?
Pandēmijas laikā ik dienu publicēji kādu dejas fragmentu, dejojot visur – dabā, telpās, pie jūras, uz ielas… Par šo “Pijama dance practice” saņēmi Dejas balvu kā labākā dejotāja neilgi pēc tavas sešdesmitās dzimšanas dienas! Kas tev lika to darīt?
Jā, savādi, vispirms saņēmu balvu par mūža ieguldījumu un tikai pēc tam – kā dejotāja. Pidžamas dejas sākās ar pandēmiju, kad nevarēja dejot visiem, tomēr digitālā pasaule deva tādu iespēju. Līdz tam veidoju horeogrāfijas, strādāju ar studentiem, sev laika tikpat kā neatlika, tāpēc šī bija arī iespēja man pašai atkal pievērsties dejai. Protams, dzīvo mākslu aizvietot nevar, taču šī ir cita iespēja. Mēs taču tagad lielā mērā dzīvojam digitālā mākonī. Pidžamas dejas turpinās, šodien jau 796. dienu. Dejoju karu dienu. Es vispār dzīvi skaitu dienās. Īpaši tagad, kad dzīve skrien ļoti ātri. Ne tikai vecākiem cilvēkiem, kā tas bija agrāk, bet arī jauniešiem. Tu pat nepaspēj pamirkšķināt aci, kad pagājis jau gads.
Tuvojas tevis dibinātais festivāls “Laiks dejot”, kur 15. jūnijā “Hanzas peronā” notiks dejas izrāde “Tornado” tavā horeogrāfijā.
Šobrīd domāju par to, kā skrējienā atrast mieru. Baudu. Vērtību. Prieku. Un reizē nepazaudēt sevi. Un arī atbalstīt citus. Tas ir stāsts par “Tornado”. Skatītāji var nākt un to piedzīvot. Skriet kopā ar mums vai raudzīties, kā skrien garām dzīve, un atrast sevi tajā. Festivālā būs vēl daudz citu notikumu, daudz dejas mākslinieku. Man ir prieks, ka dejas kopiena šoreiz būs kopā kuplā skaitā. Somijas, Horvātijas, Francijas un citu zemju dejas kompānijas – Eduarda Smiļģa teātra muzejā, Zirgu pastā, Noasā un arī Stāmerienas pilī, kur notiks projekts “Razdedauch”, piedaloties vairāk nekā 45 dejotājiem, un kam esmu viena no aizsācējām. Nāciet, piedalieties!
PIETURZĪMES
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Dejotāja. Elpotāja. Atbalstītāja.
Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez dabas un bez debesīm.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Neapstāšanās.
Labākā izklaide?
Deja. Tā ir mana dzīve un prieks, nevis darbs.
