“Esmu ļoti pateicīga par to, ka mans darbs ir novērtēts!” Saruna ar Latvijas šķēpmešanas mammu Valentīnu Eiduku 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Piektdien televīzijas kanāla “TV3” pārraidē tika pasniegtas “Trīs Zvaigžņu balvas” par sportistu sasniegumiem 2020. gadā. Allaž īpaša balva ir par mūža ieguldījumu sportā, ko šogad saņēma šķēpmetēju trenere Valentīna Eiduka.
Viņa savulaik divas reizes (2006. un 2008. gadā) atzīta arī par labāko treneri Latvijā. Šajā gadsimtā viņas audzēkņi ir bijuši ļoti produktīvi – Vadims Vasiļevskis un Ainārs Kovals kļuva par olimpiskajiem vicečempioniem, Zigismunds Sirmais par Eiropas čempionu, medaļas no dažāda līmeņa sacensībām savulaik mājās veda Inga Kožarenoka, Līna Mūze, Sinta Ozoliņa, Linda Brīvule, Voldemārs Lūsis un vēl, un vēl.
Ar viņiem visiem strādājusi Valentīnas kundze, ko atļaušos dēvēt par Latvijas šķēpmešanas mammu. Martā viņa nosvinēja 84 gadu dzimšanas dienu, šobrīd ar aktīvu trenēšanu vairs nenodarbojas, bet konsultē olimpisko spēļu potenciālo dalībnieci Aneti Kociņu.
“Latvijas Avīze” sazinājās ar Valentīnu, lai aprunātos par šodienu un bijušiem laikiem.
V. Eiduka: Tagad tā slimība plosās un vairāk jādzīvo pa mājām, nekur daudz apkārt nevar iet. Dzīvoju pie Ziedoņdārza, tur tad arī ikdienā pastaigājos.
Tikpat kā nestrādāju, tikai konsultēju Aneti. Viņa šajās dienās aizbrauca uz treniņnometni Spānijā, es viņai solīju, kad atgriezīsies Rīgā, tad palīdzēšu gatavoties olimpiskajām spēlēm. Tātad galīgi nost vēl neesmu, ar vienu aci joprojām esmu šķēpmešanā.
Kā jums ar veselību?
Nu kā var būt 84 gados… Jāpriecājas par katru dieniņu, ko Dieviņš man dod nodzīvot. Vēl kādu reizi izbraucu ar mašīnu, bet tagad jau nav diži kur braukt. Pie stūres gan vēl piesēžos. Dzīvoju kopā ar draugu, divatā vieglāk un interesantāk. Vīrs jau pasen devās mūžībā, bet viena negribēju palikt.
Tagad notiek vakcinācija pret Covid-19, un jūs esat tajā vecuma grupā, kuriem pote pienākas. Vai esat to dabūjusi?
Jā, pirmo vakcīnu esmu saņēmusi, tagad gaidu otro. Kas to lai zina, kā pasaule atgriezīsies ierastajās sliedēs. Ceru, ka tas notiks, jo šis gads mums visiem nav bijis viegls.
Atskatoties uz trenera karjeru, kuri ir tie spilgtākie brīži?
Noteikti tās divas olimpiskās spēles, kur bija medaļas. Vai manu dieniņ, tas gan bija laiks! Pēc tam jau arī bija Ziga un Līnas medaļas Eiropas čempionātos (Mūzei U-23 vecuma grupā). Panākumu bijis daudz un tikpat daudz asaru, ka neizdodas.
Ar bijušajiem audzēkņiem sazināties?
Kā ar kuru, viņiem ir savas dzīves, man savējā. Gribēju, lai Vadims trenē, bet viņam īsti neizdevās. Tā jau ir, katram savas problēmas un skatījums uz lietām. Ingai nav klājies viegli, tāpēc esmu laimīga, ka viņai līdzcilvēki ir palīdzējuši, bijuši atsaucīgi. Es par viņiem visiem turu rūpi.
Cik jums vispār bijuši audzēkņi? Aptuveni simts?
Kur nu, daudz vairāk. Man ir bijuši gadi, kad trenēju ap simts jaunajiem šķēpmetējiem. Diemžēl statistiku pati neesmu vedusi, bet rēķinu, ka esmu strādājusi ar aptuveni 1000 bērniem. Daudzi gājuši cauri manām rokām. Palika uzcītīgākie, un tad bija arī rezultāts.
Kuram tad bija lielākais talants, kas bija jūsu rokās?
Man bija viena meitene, kurai bija izcilas dotības šķēpmešanā, bet neizdevās. Viņai bija bail lidot, pierunāt nevarēju, un viņa pameta sportu. Pārējie talanti jau tie, kas sasniedza rezultātus.
Kādu vienu izcelt negribu, katram bija savi plusi un mīnusi. Gājis mums visādi, bet galvenais jau rezultāts, kurš tomēr bija.
Kā jums tas šķēpmešanas stāsts sākās? Savulaik taču astoņas reizes kļuvāt arī par Latvijas čempioni!
Mēs dzīvojām ļoti tuvu “Daugavas” stadionam un ar brāli reiz aizgājām uz vieglatlētikas sacensībām. Brālis bija trīs gadus vecāks, tobrīd jau nopietni nodarbojās ar boksu, bet, redzot, kā lido šķēps, tas man tā iepatikās…
Brālim bija pazīstams treneris, viņš sarunāja, ka varu iet trenēties. Tā pamazām sāku. No sākuma kā mācēju, tā metu, bet tad, kad šķēps sāka lidot, man pievērsa lielāku uzmanību, pamācīja.
Kad jau kļuvu par sporta meistari, metu tālāk par 50 metriem, tad pieslēdzās šķēpmešanas tēvs Valentīns Mazzālītis. Savulaik ar Inesi Jaunzemi trenējāmies kopā, braucām kopā uz sacensībām, arī Ķīnā.
Tobrīd sports tā ievilka, ka sapratu, ka tas ir mans. Mamma nebija priecīga, jo viņa dikti vēlējās, lai mācos par zobārsti. Tomēr man visa dzīve ir pagājusi ar šķēpu rokās un neko nenožēloju.
Saņēmāt balvu par nopelniem Latvijas sporta labā. Kādas bija sajūtas?
Esmu ļoti pateicīga par to, ka mans darbs ir novērtēts, jo balvas ir viens, bet atzinība, ka mani atceras, tas cits. Patīkami! Paldies Latvijas Olimpiskajai komitejai par šo apbalvojumu.
Ko sakāt par mūsu šā brīža šķēpmetējiem? Kāds var no mūsējiem Tokijā pārsteigt?
Viegli nebūs, jo tagad jau daudzās valstīs ir labi šķēpraiži, kas met tālu. Arī no Āfrikas un Āzijas valstīm. Novēlu, lai mūsējie kārtīgi strādā. Skatos, ka Līna Mūze labi strādā, ir rezultāts arī pie somu trenera. Viņa ir malace. Tāpat arī no pārējiem mūsējiem kāds var izšaut. Es viņiem ticu.
