“Visa bērnu uzvedība ir diezgan problemātiska lieta Latvijas skolās. Veipošana ir tikai viena no šīm lietām.” Dienas intervija ar Nilu Saksu Konstantinovu 88
Vai mūsu valstī vispār ir noteikta elektronisko cigarešu aprites kārtība? Kāpēc tik viegli šīs cigaretes nonāk bērnu un pusaudžu rokās? Kā skolās tiek regulēta elektronisko cigarešu smēķēšana? TV24 raidījumā “Dienas personība” atbildes uz jautājumiem skaidrojam kopā ar Latvijas Pusaudžu mentālās veselības asociācijas vadītāju Nilu Saksu Konstantinovu.
Velta Puriņa: Skolās šīs elektroniskās cigaretes laikam skaitās pietiekami stilīgas, lai bērni un jaunieši tās gribētu noprovēt. Sabiedrībā arī vairāk runā par to, cik tās ir šķietami nekaitīgas, bet mazāk runā par to kaitīgumu.
Nils Sakss Konstantinovs: Tā, protams, ir taisnība, ka visas lietas un vielas, ko jaunieši lieto, nav vienādi kaitīgas, un elektroniskās ciageretes jeb veipi salīdzinot ar, piemēram, parastajām cigaretēm un tabaku, rada mazāku kaitējumu. Bet tas nav nekas labs un mums vajag domāt par to, kā samazināt to lietošanu un, ja tas ir iespējams, tad ierobežot šo te veipošanu starp skolas vecuma jauniešiem. Protams, tur ir daudz veselības risku un tie saistās ar ilgtermiņa riskiem, kurus varbūt mēs vēl nezinām.
Manuprāt, tam ir vērts pieiet bez īpaši lielas histērijas. Protams, sabiedrībā šī lieta kļuva ļoti redzama, tāpēc ka mēs jau bijām atraduši uz ielām redzēt pusaudžus, kuri stāvētu pieturā un kūpinātu cigaretes, bet tagad pēkšņi ienāk veipi, tad loģiski, ka vecāki un skolas par to īpaši sāk satraukties. Tas ir jauns izaicinājums visur pasaulē, mēs meklējam veidus, kā to ierobežot. Mums ir labi virzieni, kuros ar šo varam strādāt.
Bieži vien runā, ka to vajadzētu sakārtot tieši likumdošanas līmenī, noteikt elektronisko cigarešu aprites kārtību.
Ja mēs skatāmies uz likumiem, tad Latvijā ir ļoti labi sakārtota likumdošana. Tieši likumdošanas ziņā nav īsti problēmu, jo veipi ir aizliegti personām līdz 18 gadu vecumam, viņiem nevajadzētu būt nekādai pieejai. Problēmas sākas šo likumu ievērošanā. Tie veipi, kurus ar milzīgu pārsvaru smēķē nepilngadīgie jaunieši, tie nav veipi, kurus pārdod veikalos, tie nav veipi, kas ir paredzēti pieaugušajiem smēķētājiem. Veipi, kurus smēķē jaunieši, ir nelegāli ražoti, kurus viņi nopērk līdzīgi kā jebkuru narkotisko vielu, piemēram, marihuānu, amfetamīnu un visu pārējo. Pērk tajās pašās vietās, kur iegādājas narkotikas. Līdz ar to tā nav problēma ar likumu, bet problēma ir ar to, ka mums ir ļoti brīvi pieejami šie nelegālie veipi, kas rada arī daudzkārt lielakus veselības riskus.
Runājot par to, kāpēc veipošana ir bīstama jauniešiem, patiesībā tā vislielākā bīstamība slēpjas šajā nelegālo veipu iegādē, ko viņi nopērk no rokas, kas ir ražoti nezināmās rūpnīcās. Un tajos iekšā mēdz būt vielas, par kurām mēs neko nezinām. Arī toksiskas vielas.
Precizēsim, vai tad oficiāli ražotās elektroniskās cigaretes nav kaitīgas jauniešiem?
Protams, ka mēs nevaram teikt, ka nav kaitīgas. Visas šīs lietas ir kaitīgas, bet legālie veipi principā ir paredzēti hroniskiem pieaugušiem smēķētājiem un tā ir viena no efektīgākajām lietām, kas palīdz hroniskiem smēķētājiem samazināt savu risku. Respektīvi, esat smēķējis 10-20 gadus paciņu cigarešu vai divas dienā, tad pāriet uz veipu ir ļoti prātīga izvēle, ja nevar visu smēķēšanu atmest uzreiz. Šī ir prakse, ko Eiropas Savienībā tagad ļoti piekopj. Piemēram, Lielbritānijā veipus pieaugušam smēķētājam dod bez maksas poliklīnikās, tāpēc ka mēs zinām, ka tas ievērojami samazina veselības riskus. Bet tā ir ierīce, kas ir paredzēta pieaugušam smēķētājam. Jauniešiem tā nav nekādā veidā paredzēta un viņiem nevajadzētu būt piekļuvei.
Ja mēs runājam par tiem riskiem, par ko vecākiem, skolām un speciālistiem visvairāk ir jāuztraucas, tie ir šie nelegālie veipi, kurus jaunieši smēķē, patiesībā legālos veipus viņi nemaz tik viegli nevar dabūt, jo neviens veikals, neviens tirgotājs negrib zaudēt savu licenci, pārdodot veipus nepilngadīgām personām. Tas, kas reizēm notiek skolās – 12. klasē ir jau astoņpadsmitgadnieki, kas legāli nopērk veipus, atnāk uz skolu un pārdod jaunākajiem. Bet tā nav tik bieži izplatīta problēma un to ir iespējams apkarot, ja tam nopietni pievēršas.
Vai skolām ir uzdots kaut kādā veidā sekot līdzi šai veipošanai? Kā skolas to var regulēt?
Skolai pilnīgi kategoriski nevajadzētu būt vietai, kurā pat ja tev ir 18 gadi, nedrīkstētu smēķēt. Skolai vajadzētu būt absolūti drošai un brīvai zonai no šīm lietām. Protams, to nav tik viegli ieviest reālajā dzīvē. Bet es domāju, ka mums nav vērts fokusēties tikai uz veipošanu, tāpēc ka skolās ir problēmas ar bērnu uzvedību vispār.
Bērni ir agresīvi savā starpā un pret skolotājiem, viņi ne tik labi uzvedas stundās. Visa bērnu uzvedība ir diezgan problemātiska lieta Latvijas skolās. Veipošana ir tikai viena no šīm lietām. Principā, ja skolēns starpbrīdī iet veipot, tas nozīmē, ka viņš uzvedas ne tā, kā skolā vajadzētu. Nav nozīmes, viņš var veipot, viņš var dauzīt durvis, skaļi bļaustīties vai grūstīt citus – viņš dara nelabu lietu. Un tas ir jautājums, kā skolās vispār uzvedība tiek veidota.
Bet uzvedību tomēr ietekmē veipošana.
Protams. Veipošana ir uzvedība.
Līdz ar to skolas ierastais ikdienas ritms un kārtība tiek traucēta, ja skolēni smēķē, teiksim, tualetēs vai aiz skolas stūra.
Tas, ka skolēni skrien ārā garajos starpbrīžos, jau ir tradīcija skolās. Es negribētu uz to skatīties, ka skolēni veipo un tāpēc tas kaut kā traucē skolas iekšējo kārtību. Skolas iekšējo kārtību veido skola. Un, ja skolēni veipo, tad tā ir problēma, kas skolai ir jārisina.
Kārtība skolā, kārtība ģimenē… Bet bērni satiekas ārpus skolas, savos bariņos iet pastaigāties, brauc eksursijās. Tas aizliegtais auglis jau vienmēr ir salds – tik un tā izmēģina, tik un tā smēķē. Kas viņus pievilina? Tāpēc ka tas ir stilīgi?
Absolūtais vairums pusaudžu, kuri dara kaut ko tādu, ko nevajadzētu, dara lietas, kuras viņiem pašiem un viņu draugiem šķiet stilīgas, trendīgas. Un veipi par tādu lietu kļuva. Bet, no otras puses, tas viss nav tik negatīvi, jo, piemēram, cigarešu smēķēšana jauniešu vidū ir kļuvusi krietni nestilīgāka. Ja skatāmies pēc cipariem, tad kopumā līkne ir lejupejoša. Parastās tabakas cigaretes jaunieši smēķē daudz mazāk.
Tostarp arī alkoholu viņi patiesībā lieto mazāk. Bet tas ir saistīts arī ar to, ka viņi vairāk laika pavada pie datoriem. Un tad parādījās veipi, kas ieguva stilīguma oreolu. Bet mēs redzam no ASV pieredzes, kur veipi parādījās krietni ātrāk – ja valsts politika ir precīza un saprātīga, tad principā tie veipi ievērojami zaudē savu pievilcību arī jauniešu acīs. Un mēs redzam, ka Amerikā veipu lietošana arī diezgan ievērojami sarūk līdzīgi kā cigarešu smēķēšana.
Mums ir jābūt arī realistiskiem. Realitāte ir tāda, ka no visiem skolēniem skolā, jebkurā laikā, kad mēs veiktu mērījumus, 10-18% skolēnu būs tādi, kuri darīs kaut ko neatļautu – iedzers, uzpīpēs, mēģinās zālīti. Šāda grupa vienmēr ir pastāvējusi visās pasaules valstīs. Tas, par ko mums ir vērts padomāt – kā mazināt riskus šiem te skolēniem. Bet jābūt realistiskiem, ka mums iespējams neizdosies izskaust pilnībā visu.
Kādreiz, kad skolās pamanīja, ka skolēns smēķē, sekoja bargi sodi. Tagad neizskatās, ka tā būtu. Nevienu nebaida.
Tam es līdz galam nevarētu piekrist. Uz skolām tiek vesti policija suņi un tiek kratītas bērnu somas, lai atrastu veipus. Tā kā tā ir diezgan skarba pieeja. Ja runājam par šo te relatīvi bargo pieeju, ko Jūs minējāt, mēs redzam, ka tas īsti nestrādā. Padomju laikā skolās varētu domāt, ka pieeja pret smēķēšanu bija bargāka, bet smēķētāju bija krietni vairāk. Respektīvi mūsdienās redzam, ka jaunieši smēķē krietni mazāk. Tas nav tik daudz par sodiem, tas nav tik daudz par aizliegumiem. To redzam arī narkotiku jomā.
Latvijā ir vieni no visbargākajiem sodiem saistībā ar narkotiskajām vielām. Mums ir aizliegtas pilnīgi visas vielas, tostarp tādas vielas, kas citur ir atļautas, bet vielu lietotāji un pati problēma šeit ir vislielākā. Mums šobrīd ir ievērojami paaugstinājusies mirstība no narkotiskajām vielām. Līdz ar to, es domāju, ka mums kā sabiedrībai ir jāsāk domāt par to, ka sodi nav tā labākā pieeja šai problēmai. Vielu lietošana nav par to, ka cilvēks ir izdomājis izdarīt kaut ko sliktu, un tad, ja mēs viņam izrakstīsim protokolu, viņš to vairs nedarīs. Ikviens no savas pieredzes, kas ir aizrāvies ar smēķēšanu vai citu vielu lietošanu, zina, ka tas īsti tā nedarbojas.
Ja palielinās šo cigarešu smēķētāju skaits, tad pareizāk ir ļaut to darīt un pēc tam izstrādāt kādu īpašu, zinātnē izstrādātu programmu, kā bērnus atturēt no elektronisko cigarešu lietošanas?
Ļaut to pilnīgi noteikti nevajag darīt, bet pilnīgi piekrītu, ka vajag izstrādāt veidus, kā samazināt šo lietu pievilcību jauniešu acīs, jo tas ir tas, kas darbojas ar cigaretēm. Mums ilgus gadus bija milzīgas biedēšanas kampaņas, katrs bērns zināja, ka smēķēt ir kaitīgi, bet nekas nemainījās – sabiedrībā smēķēšana bija diezgan augstā līmenī. Bet tas bija līdz brīdim, kad samazinājās to pievilcība.
Tā vairs nebija stilīga lieta. Bet tas, ka mēs nedaudz pamainām pieeju, nenozīmē, ka mēs to atceļam vai radām visatļautību. Tieši otrādi. Es domāju, ka tur, kur mums ir jābūt ļoti stingriem un kur likumu bardzība noteikti nav izpaudusies pilnībā, ir tirgošanā. Jebkuras vielas, tostarp veipu, tirgošanai vajadzētu būt ļoti stingri sodāmam kriminālpārkāpumam. Bet sākt sodīt jaunieti, viņa vecākus, sākt rakstīt protokolus… To var darīt, bet tas vienkārši nav efektīgi, tas nevienam neko nedos.
Cik lielas cerības Jūsu profesijas cilvēki liek uz īpašu programmu īstenošanu skolās? Jums nupat noslēdzās viens liels izaicinājums. Kāds bija tā mērķis un ko tas deva?
Pusaudžu dienas kopumā mēs vēlējāmies veidot tieši tam, lai pievērstu uzmanību uz pusaudžiem un izceltu to, ka viņi ir atsevišķa sabiedrības daļa, ka viņi nav bērni, jo parasti, kad mēs runājam par pusaudžiem, tas ir vienā teikumā ar bērniem. Bet viņi nav bērni un reizē viņi noteikti nav arī pieaugušie. Mūsu mērķis bija pievērst uzmanību tieši šai grupai, jo viņi patiesībā ir vissvarīgākie. Viss tas, ko mēs šodien ieguldīsim pusaudžos, tas ļoti drīz jau atspēlēsies tajā, kāda būs sabiedrība un valsts kopumā tuvākajos gados, un tā ir ļoti svarīga daļa.
Runājot par šo izaicinājumu, tā ir programma veipošanas samazināšanai skolās. Tā galvenais mērķis bija iedot citu perspektīvu. Latvijas skolās sastopoties ar šo problēmu, pirmā reakcija ir – nu, tad sauksim policistus, sauksim narkologus, speciālistus, lai stāsta bērniem, cik tas viss ir kaitīgi – bet mēs redzam, ka tas nedod rezultātus. Ar šo izaicinājumu mēs gribējām iedod citu ideju un domāšanu par to. Mēs apskatījāmies, kas strādā citās valstīs, kur šī veipošanas problēma ir ilgāka, piemēram, Jaunzēlandē, Austrālijā un ASV. Tas, ko mēs redzam, ka vislabākais veids, kā samazināt veipošanu starp skolēniem, ir iesaistīt pašus skolēnus tajā. Neradīt situāciju, kur ir policisti un bandīti, kad sākas kaut kāda spēle, kur skolotājs skrien pakaļ aiz stūra un mēģina pieķert kādu, kurš ir uzveipojis, un skolēniem tas rada milzīgu enerģiju, prieku un īstenībā padara viņus par autoritātēm.
To jāpadara par lietu, kas ir kopīga problēma, un jāiesaista paši skolēni. Ja mēs paskatāmies realitātē, tad lielākā daļa skolēnu neveipo un gribētu, lai viņu skolā neveipo citi. Līdz ar to tas ir milzīgs resurss, kurš ir relatīvi neizmantots. Iesaistot pašus skolēnus šajā, mēs varam panākt diezgan labus rezultātus.
Cik skolu un klašu pieteicās šim izaicinājumam?
Mums pieteicās vairāk nekā 150 klašu no dažādām skolām dažādos reģionos, tostarp mums pieteicās klases no speciālajām skolām un tehnikumiem. Tas rāda, ka šī problēma ir visur, skolēni un skolotāji meklē iespējas, kā atbildēt uz šo problēmu.
Kas šobrīd bērnus nomoka skolās?
Mums ir diezgan labas atbildes uz jautājumu, kas nomoka šobrīd skolēnus skolās. Viena no lietām šajās Pusaudžu dienās, ko Jūs pieminējāt, mums bija arī konference, kurā prezentējām pētījumu, kas šobrīd ir vislielākā līdz šim veiktā šāda veida aptauja ar 15 000 skolēnu atbildēm. Līdz ar to mēs diezgan labi zinām, kas nomoka skolēnus. Un man šķiet, ir diezgan negodīgi fokusēties uz to, ka daži vai daļa no viņiem veipo. Patiesībā tās reālās problēmas ir daudz lielākas un ir citās sfērās. Aptuveni puse skolēnu saka, ka viņi nejūtas labi, viņi jūtas slikti skolā.
Un tie nebūt nav veipotāji. Viena no svarīgākajām lietām, ko mēs sapratām par šo pētījumu, kas varbūt nebija tik labi zināms, ir tas, ka skolēniem praktiski neveidojas saikne ar skolotājiem. Ja skolēniem prasa: “Pie kā tu ietu, ja tev būtu problēmas?”, viņi patiesībā ļoti reti vispār nosauc skolotājus. Zem 30% skolēnu apsver ideju iet pie skolotāja risināt skolas problēmas. Kad prasījām: “Vai tev skolā ir ar kādu pieaugušo nozīmīgas attiecības?”, 86% skolēnu saka, ka viņiem nav tādu cilvēku skolā. Respektīvi, viņi neuzskata, ka skolā būtu kāds pieaugušais, kuram viņi rūpētu. Tā ir fundamentāli svarīga problēma. Viens ir tas, ka skolēni skolā jūtas slikti, viņi sūdzas par bezmiegu, galvassāpēm, muguras sāpēm, par tādām lietām, kurām viņu vecumā nevajadzētu nomākt dzīvi. Un otrs ir tas, ka viņi mācās skolās, kurās viņiem nav īstu attiecību ar pieaugušajiem cilvēkiem.
Visu sarunu ar Nilu Saksu Konstantinovu skaties video!
