Liāna Langa: Kā latviešu valodā vajadzētu saukt nebināras personas? 69
Liāna Langa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šā gada 10. oktobrī LTV raidījums “Aizliegtais paņēmiens. Operācija: Ne mans dzimums” bija pievērsies dzimuma disforijai, kas kļūst arvien izplatītāka pusaudžu vidū, šai neparastajai parādībai hormonu vētras periodā pārņemot jauniešu apziņu un liekot apšaubīt savu piederību kādam no diviem dabā pastāvošajiem dzimumiem.
Interesanti, ka tajā piedalījās LVA pārstāve Evelīna Zilgalve, valodniece Aiga Veckalne un partijas “Progresīvie” pārstāve, parlamentā jaunievēlētā ķīmiķe Jana Simanovska, nevis ar pusaudžiem strādājoši psihoterapeiti vai ārsti. Bija dzirdams arī īss bērnu psihiatra Ņikitas Bezborodova un endokrinoloģes Ivetas Dzīvītes-Krišānes viedoklis, ka pusaudža attīstībā daudz ko nosaka hormoni un dzīvē gūtie sociālkulturālie uzslāņojumi – viss kopā veidojot cilvēka dzimuma identitāti.
Raidījuma lielāko daļu aizņēma aizkustinoši nebināru pusaudžu un viņu vecāku cilvēkstāsti, bet pašā noslēgumā vārds tika dots pieaicinātajām ekspertēm – divām valodniecēm un politiķei. Tad arī noskaidrojās raidījuma mērķis – panākt jaunievedumus latviešu valodā, lai apmierinātu nebināru personu vajadzību saukties tādos vidusdzimtes vārdos, kuri latviešu valodā pagaidām nepastāv. Latviešu valodas pamatu pamats ir vārdu dzimtes un to locīšana.
J. Simanovska norāda, ka valstī “jābūt regulējumam, kas atvieglo dzimuma maiņu”. Pēc tam raidījuma vadītājs teic, ka jāmaina arī valoda un jāievieš jauni vietniekvārdi, ka “zviedru un angļu valodā ir risinājums”.
“Ko darīt ar latviešu valodu?” retoriski vaicā Guntis Bojārs. Tad E. Zilgalve pastāsta, ka zviedru vārdnīcās pēkšņi mākslīgi ieviests vietniekvārds nebinārā dzimuma apzīmēšanai, apvienojot vietniekvārdus “viņš” un “viņa”, un ka latvieši varot meklēt savas valodas dzīlēs, piemēram, varbūt izmantojot tāmnieku izloksnē dzirdamo “viš”, kas nāk no lībiešu valodas, tomēr tas visdrīzāk nebūšot nopietni.
Aiga Veckalne norāda, ka “noteikti vajag sākt meklēt [jaunu vietniekvārdu], izlikties un to nedarīt ir strausa politika. Valoda attīstās! Kaut arī tas skarot nelielu cilvēku grupu, tomēr tas jādara. Tie ir cilvēki, tā ir daļa no mūsu kopienas, runa ir par cieņas izrādīšanu.” Visbeidzot J. Simanovska norāda, ka jābūt politiskam rīkojumam mainīt valodu, lai apmierinātu nebināro jauniešu vajadzības.
Valoda nav smilšu kaste
Latvijas publiskajā telpā šī saruna nenotiek pirmoreiz. Pirms pusotra gada māksliniece Ieva Raudsepa “punctummagazine.lv” publicēja rakstu “They, hen, hän… viš? Nebinārā dzimte latviešu valodā”, kurā, atsaucoties uz citu valstu pieredzi, rosināja to darīt arī Latvijā, piedāvājot sekot zviedru “hen” piemēram.
“Teorētiski varētu radīt pavisam jaunu vietniekvārdu, kas nesaistās ar sieviešu vai vīriešu dzimti. Tomēr, šķiet, tas problēmu neatrisinātu, jo dzimtes identitāte vēl joprojām parādītos vārdu galotnēs. Neesam gan tādi vienīgie – daudzās citās valodās, piemēram, franču, spāņu un krievu, lietvārdu galotnes arī nosaka dzimte.”
Ak, kāda nelaime tādas valodas! Māksliniece vieglu roku piedāvā variantus: ieviest 1) galotni -s gan vīriešu, gan sieviešu dzimtes vārdiem, kad tas nepieciešams, 2) nelokāmo galotni -o (noteikti nevēlami valodnieku ieskatā, jo mūsu valodas pamats ir lokāmi vārdi – autora piezīme), 3) izmantot tāmnieku dialekta “viš”.
Valoda patiešām mainās, vai vienmēr izmaiņas var saukt par attīstību, ir diskutējams. Valodā ienāk gan anglicismi, gan jaunvārdi – reizēm veiksmīgi, reizēm ne. Piemēram, apģērba nosaukums anglicisms “hūdijs”, šķiet, organiski ieradies uz palikšanu, to sabiedrība pieņēmusi un lieto, jo esam par to vienojušies.
Tāpat jaunvārdu “tīkšķis” “like” vietā. Šie vārdi ienākuši paši, bez politiska spiediena. Pilnīgi iespējams, ka radīsies latviešu jaunvārdi, lai apzīmētu, piemēram, vīriešus, kuriem publikā patīk tērpties sieviešu kleitās un pielīmēt pie plakstiem garas mākslīgas skropstas.
Valodai un sabiedrībai vajadzīgs laiks, lai dzimtu jaunvārdi. Savukārt valodas policija, kas vardarbīgi iejaucas latviešu valodas sistēmā un struktūrā, likvidējot sieviešu un vīriešu dzimtes vārdu galotnes, ir galēji nevēlama. Valoda patiešām nav smilšu kaste, kurā īslaicīgi parotaļāties.
Valoda un vārdi nav atkarīgi no šauras grupas interesēm un emocijām, kuras nav pārbaudījis laiks. Vienu dienu nelielai grupai “viš” varbūt šķitīs pieņemams apzīmējums, bet pēc kāda laika jau, iespējams, izraisīs asociācijas ar krievu vārdu “utis”, proti – “вши”. Turklāt nevienai grupai nav nekādu tiesību piespiest sevi saukt tā vai šā, jo citiem ir tieši tādas pašas tiesības grupu nesaukt tā, kā tā vēlas. Par šādām lietām vispirms savstarpēji vienojas, panāk konsensu. Un tas arīdzan ir gan cieņas, gan pašcieņas jautājums. Latviešu valoda un tās struktūra nav pakļaujama kultūrkara eksperimentiem.
Iepriekšējie mēģinājumi
Politiski mēģinājumi vardarbīgi pārveidot valodu patiešām nav nekas jauns. 20.–30. gados PSRS darbojās un īslaicīgu slavu guva pseidolingvists, gruzīnu un armēņu izcelsmes filologs Nikolajs Marrs (1865–1934), kurš ieviesa tā dēvēto marrismu – marksismā balstītu teoriju, ka valoda attīstās atbilstīgi šķiru vajadzībām un kā tā pārveidojama pēc šķiru pasūtījuma.
Pēc N. Marra domām, galvenā valodas attīstības likumsakarība – vienai ekonomiskai stadijai nomainot citu, pāreja no valodas vecās kvalitātes uz citu notiek lēcienveidīgi, eksplozijas veidā, noārdot veco un izveidojot jauno valodu. Valodniekus, kuri neatkāpās no saviem uzskatiem un nepieņēma marrismu, dēvēja par reakcionāriem un buržuāziskajiem nacionālistiem.
Marrisma iezīmes sakrita ar vēršanos pret buržuāzisko nacionālismu, un tās saglabājās arī vēlākajos gados, piemēram, tendence apkarot tiekšanos pēc skanīgas latviešu valodas, ironizēt par 20. gs. 20.–30. gadu valodniecības autoritātēm un valodas kopšanas jautājumiem attiecīgajā laikposmā. Marrismā valoda tiek raksturota kā ekonomiskās bāzes ideoloģiska virsbūve.
Kā bāzēs, tā arī valodās pastāvot revolucionāru pārmaiņu iespējas, apgalvo N. Marrs. Viņš šķiru intereses liek augstāk par nacionālajām interesēm, uzskatot, ka valoda ir kopīga nevis konkrētai tautai, bet gan šķirai. Pēc N. Marra uzskatiem, valodu saplūšanas un izzušanas process jāpaātrina mākslīgi, tas ir, lietojot varas līdzekļus.
Pēc komunisma pilnīgas uzvaras pasaules ekonomiskās bāzes radīs pasaules kopvalodu. Marrisma gadījumā tā, protams, balstījās krievu valodā kā visdiženākajā. Marrisma posmu 1950. gadā noslēdz Staļina raksti “Par marksismu valodniecībā”, “Par dažiem valodniecības jautājumiem” un “Atbilde biedriem”, kuros definēti padomju valodniecības marksistiski-ļeņiniskie pamati. Rakstos marrismu pamatoti pasludina par pseidozinātnisku mācību valodniecībā, tā vietā liek uzsvaru uz marksismu.
Latviešu valoda – nācijas pamats
Pirms simt gadiem valoda tika pakļauta šķiru, šodienas kultūrkarā – nebināru minoritāšu interesēm, jautājumu risinot marksistiskā vīzē – ar mākslīgas pārveides paņēmieniem. Šādi eksperimenti ir lemti neveiksmei, nevajadzētu sabiedrību lieki tracināt. Ja pusaudze Ilze sevi lūdz saukt par Jāni, nav taču grūti izpildīt šo iegribas lūgumu. Tas nebūs uz ilgu laiku – kā marrisms.
Raksta tapšanas laikā palūdzu viedokli sociolingvistei Dr. phil. Vinetai Poriņai: “Latvieši ir mantojuši skaistu, senatnīgu un ļoti bagātu valodu. Latviešu valoda ir nācijas pamatu pamats. Būsim zaudētāji, ja ļausim iejaukties savas senatnīgās valodas sistēmā – tā ir lokāma valoda, ar divām dzimtēm un diviem skaitļiem. Vārdi saskaņojas teikumā ar citiem vārdiem, kuriem ir galotnes sieviešu vai vīriešu dzimtē.
Valodā ir arī nelokāmie vārdi, tomēr valodas lietotāji tos neapzināti un dabiski cenšas padarīt lokāmus, piemēram: eiro – eiriki u. tml. Tas notiek tieši tāpēc, lai tie iekļautos valodas sistēmā, ko tās lietotāji apguvuši jau kopš agrīnā vecuma. Pašlaik notiekošais ar vidusdzimtes meklējumiem ir senaizmirstais padomju marrisms jaunās skaņās, un tas ir arī mēģinājums pārbaudīt sabiedrības reakciju, vai tā ļausies šādām provokācijām apšaubīt nācijas identitātes pamatus.”
