“Virzīs uz Siliņas vietu – līdzīgi kā vēl nesen nomainīja Kariņu?” Romāns Meļņiks par valdības restaru un iespējamo nākamo premjeru
0
Neko nedarīt kļūst aizvien riskantāk. Ja nebūs saprātīgu darītāju, jau drīz vietā var nākt nesaprātīgi darītāji.
Trampa otreizējais uznāciens uz politiskās skatuves ir līdz šim politikā valdošo pelēcību, bezmērķa spriedelētāju un darbības imitētāju nopelns. Vēlētājiem vienkārši noriebās viņu tukšās frāzes, bezjēdzīgās nosodīšanas tā vietā, lai dotu jūtamu atbildi kaitniekiem, un totāla atrautība no sabiedrības. Vai Tramps un viņa līdzgaitnieki ir kas labāks? Nē! Šajā gadījumā vēlētāju izvēle ir kā mešanās no viena grāvja otrā. Vienas galējības vietā nu ir cita, šķiet, daudz smagāka.
Labi, to, kas Amerikā, mēs ietekmēt nevaram. To, kas Latvijā gan. Kaut vai ar saprātīgāku izvēli vēlēšanās, kā to nupat lieliski nodemonstrēja vēlētāji Vācijā. Mums arī priekšā vēlēšanas. Pašvaldību ir ne tik būtiskas (izņemot Rīgu), bet atcerēsimies, ka pēc pusotra gada ir Saeimas vēlēšanas. Jāsāk vērtēt, ko kurš ir darījis un ko izdarījis, kādas bijušas runas un kādi – darba rezultāti. Negribas taču iekrist ne vecajās, ne jaunajās lamatās, vai ne?
Pagājušās nedēļas notikumi rāda, ka vēlēšanu tuvums kārtīgi sabiedējis pat šābrīža valdības vadītāju. Tas saprotams – sabiedrības uzticēšanās krīt gan valdībai, kad valdošākajai no valdošajām partijām.
Tā teikt, jāmet kārtējais politiskais kūlenis, lai Vienotība arī turpmāk noturētos pie varas. Mainīt politiskos partneras negribas, jo esošie gana ērti, tad nu jāizmet no kabineta kādu no nepopulārākajiem ministriem, lai vismaz troksnis ap to nevis valdības kopumā nepaveikto.
Kā tas viss izskatās no malas? Pēc kvalitatīvām izmaiņām? Uzrāviena? Nē! Pēc butaforiskas krēslu pārbīdes, ne vairāk. Jā, ir daži mērķu uzstādījumi, taču tie tik neizteiksmīgi, valdības atlikušajā pilnvaru laikā rezultātus nesološi, ka tie rezonansi ne medijos, ne soctīklos, ne sabiedrībā kopumā neraisa. Vien kādam smīkņāšanu par janajiem “kantoriem”, kas sākšot darbu, par vispārējām birokrātijas mazināšanas frāzēm utt.
Ko vajadzēja vietā? Konkrētību. Ir problēma, mēs izdarīsim to un to, tas prasīs šādus ieguldījumus, bet dos šādu konkētu labumu jau šādā laika termiņā.
Arī ministru nomaiņai jānotiek nevis pēc lineāra principa – no katras partijas pa vienam -, bet gan skaidri definējot iemeslu – katras konkrētas personas kļūdas un nepaveikto. Šajā gadījumā sliktāko atlaiž komplektā ar ne to sliktāko. Kur te godīgums un taisnīgums? Kāds teiks, ka neviens no atlaistajiem nav bijis izcili labs? Piekrītu! Bet vai tiešām neviens sliktāks nesaglabāja savu amati tikai tāpēc, ka bija jānotur politiskais līdzsvars? Turklāt šajā gadījumā pat publiska vērtējuma nav.
Vai, piemēram, satiksmes ministra nomaiņa ļaus atrisināt visas Rail Baltica finansēšanas un pārvaldības probēmas? Siliņas no nākamā labklājības ministra gaidītā jaunā valsts demogrāfijas politika daudzmaz pārskatāmā periodā dos strauju dzimstības pieaugumu? Nebūsim naivi!
Viskomiskākais šajā ministru maiņā ir tas, ka, citējot, premjeri Siliņu, jaunajam “izglītības ministram būs līdz galam jāievieš ministres Andas Čakšas piedāvātā izglītības finansēšanas reforma”. Ja kāds slikti strādājis, vai kādam būtu jāiet viņa pēdās?…
Uzticēšanos nevairo arī tā partiju steidzināšana finanšu krāpniekiem raksturīgā stilā: ātrāk, ātrāk, izlemiet par nākamo pretendentu! Kas un kādi būs tie uz ātru roku amatos sastumtie? Kāds būs viņu skatījums, piedāvājums, problēmu risinājumi? Pretendents uz izglītības un zinātnes ministra amatu jau skaidri pateicis: vispirms lai apstiprina amatā, tad runāsim par darāmajiem darbiem. Absurds? Jā, bet tāda ir šābrīža “dreifējošās” politikas pieeja. Krēsli svarīgāki par darbiem. Atbalsts partijā svarīgāks par rīcības piedāvājumu un varbūt pat kompetenci. Par ko partijas vienosies, tie būs amatos pat ja tiem nozares, kuru vadībā nonākuši, būs pilnīgi svešas.
Šī farsa vietā bija neafišēti jāapzina, kurš ir vājais posms valdības sastāvā un jāpiedāvā attiecīgai partijai to nomainīt pret labāku. Publiski nāktu klajā jau ar jauno uzvārdu un attiecīgā pretendenta piedāvājumu, noņemot uzmanību no amatu zaudējušā. Tā cieņu iegūtu gan premjere, gan valdība kopumā, gan arī partija, kura uzlabo savu pārstāvību.
Bet tagad… nožēlojama butaforija ne pārmaiņas.
Ar ko tas beigsies? Nebūtu pārsteigts, ja ar jaunu koalīciju un jaunu valdību. Ja ne uzreiz, tad šogad noteikti. Jo arī Vienotības reitings pēc šī vien turpinās lejupslīdi. Jāmet kārtējais politiskais kūlenis, ja grib izdzīvot. Šķiet Vienotība to saprot, taču saskaras ar kadru problēmām.
Ne velti tik īsi pirms pašvaldību vēlēšanām ministra amatā tiek bīdīts pašreizējais Cēsu mērs. Apsildīsies valdības gaiteņos un virzīs uz Siliņas vietu līdzīgi, kā vēl nesen nomainīja Kariņu? Tā izskatās.
Bet, kā jau teicu, šīs nebūs tās pārmaiņas, kas nodrošinās uzrāvienu vai atjaunos sabiedrības uzticēšanos. Jo šo pārmaiņu virzītāji joprojām uzvedas kā birokrāti miera laikos. Ja nu ļoti vajag, var piecelties, apiet ap galdu un sēdēt savā vietā tālāk. Pārcensties nedrīkst, citādi savu iesildīto vietu var pazaudēt. Un, nedod dievs, kādu straujāku kustību atļauties – tā taču vien lieli pievērsīs sev uzmanību un tas varbūt būs saistīts ar jauniem apdraudējumiem. Plaši vicināt dūres, atkārtot sen pārbaudītus brašus saukļus, to var. Bet ne vairāk.
Konkrētus piemērus? Lūdzu! Tādu ir cik uziet!
Latvijā šobrīd varam justies droši, vienlaikus apzinoties, ka kaimiņos notiek karš, ka Krievija ir agresorvalsts un drauds – tā intervijā Rīta Panorāmā šajās dienās pauda aizsardzības ministrs Andris Sprūds (Progresīvie). “Ja krievi iebruks šeit, mēs bliezīsim pa Kremli,” Delfi teica Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Ainars Latkovskis (Vienotība).
Labrīt! Pasaule jau ir mainījusies. Tā gribas teikt atbildē šiem kungiem. Karš var sākties arī bez kājnieku karapūļiem un tanku armādām pie robežas. Karš pret Rietumu pasauli jau ir sācies!
Ar pārplēstiem kabeļiem Baltijas jūrā, ar GPS signāla traucēšanu, informatīviem uzbrukumiem, hakeru uzbrukumiem utt. Kāda ir Rietumu pasaules, tajā skaitā arī Latvijas, atbilde? Vien nosodījumi? Vai konkrētāk – kur stingra atbilde uz kabeļu pārraušanu? Sodīs kuģu kapteiņus un īpašniekus? Taču zināms, ka tas šo diversiju pasūtītājiem ir, kā saka, kaķim pie astes. Bet… spēcīgas, sāpīgas atbildes trūkums ir zīme kaitniekam, ka var iet tālāk. Ko gaidām?
Būs nākamās sankcijas? Nesmīdiniet! Tās taču ātri apiet. Apies arī jaunākās. Arī par kuģiem. Bet ja reiz politiķi Baltijas jūru lepni dēvē par NATO valstu iekšējiem ūdeņiem, tiešām bija grūti ieviest iebraukšanas un izbraukšanas kontroli visiem uz un no Krievijas ostām kursējošiem kuģiem? Ak, dūšiņas pietrūka? Kādus vēl Putina un Trampa izlēcienus jums vajag, lai beidzot sāktu rīkoties?
Jā, jā, dzirdu jau vietējo aizstāvjus iebilstam, ka šis Eiropas savienības un Nato nevis vietējās politikas līmenis. Te divas atbildes. Pirmā – kas liedz iniciēt? Bail izlēkt? Pamācieties kaut vai no Lietuvas un Igaunijas kolēģiem, kas uz Eiropas politiskās skatuves daudz pamanāmāki. Otra lieta – nu jā, arī citās Eiropas valstīs šādu neizlēmīgu savu krēslu sildītāju kā biezs. Bet tas nav ataisnojams mūsējiem neko nedarīt. Jo, kā jau teikts sākumā, nedarīt kļūst aizvien riskantāk. Ja nebūs saprātīgu darītāju, jau drīz vietā var nākt nesaprātīgi darītāji.
