Māris Zanders: Pavēstīt cilvēkam, kurš tāpat zina, ka nav labi, to, ka “nav labi”, ir kaitināšana 4
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gada nogalē iznākušajā Laura Veipa dzejas krājumā ir šāda, manuprāt, ironiski trāpīga rinda: “Katrs cilvēks ir unikāls, un tas viņus padara vienādus.”
Var, protams, teikt, ka Ilze Viņķele ir tik (dažādā nozīmē) unikāla, ka cits cilvēks veselības ministra postenī neizbēgami mainīs vakcinācijas pret Covid-19 gaitu Latvijā, tomēr man šķiet, ka unikalitāte ir pārspīlēta un tā nebūs. Vismaz divu iemeslu dēļ.
Nākamajā dienā pēc tam, kad premjers Krišjānis Kariņš bija pieprasījis ministres demisiju, Lietuvas ziņu portālā “Delfi.lt” bija lasāmas kaimiņvalsts amatpersonu nedaudz sērīgas pārdomas par to negludumiem vakcinēšanas pret Covid-19 procesā Lietuvā.
Būtiski uzsvērt: nav runa par to, ka problēmas citās valstīs būtu alibi amatpersonām Latvijā, ja šīs problēmas primāri būtu pašu, kā saka, spēkiem radītas (kā tas lielā mērā ir Nīderlandē, par ko 6. janvārī bija lasāms materiāls BBC interneta vietnē).
Runa ir par to, ka, ja Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts vakcīnu iegāžu jautājumos darbojas ES kopīgu iepirkumu mehānisma ietvaros, tad, jā, zināmā mērā šī valsts kļūst atkarīga no tā, cik jēdzīgi funkcionē šis mehānisms kopumā. Te, protams, var pārgudri teikt, ka nevajadzēja paļauties uz ES un vajadzēja meklēt pašiem savus piegādes ceļus.
Baidos, ka tas nav reāli – gan tāpēc, ka Latvija (Lietuva, Igaunija u. c.) nav tie ietekmīgākie un pievilcīgākie klienti globālajā tirgū, gan tāpēc, ka atsevišķu dalībvalstu pieredze, piemēram, Ungārijas pieteiktie plāni pirkt Krievijas vakcīnas, beidzas ar čiku.
Tas arī nozīmē, ka, lai kurš/kura kļūtu par Viņķeles pēcteci ministra postenī, vakcīnu piegāžu ziņā (daudzums, termiņi, veidi) mēs būsim lielā mērā atkarīgi no tā, cik ātri tiks novērstas nepilnības ES līmenī.
Ilze Viņķele ilgstoši bijusi, kā mūsdienās smalki formulē, pretrunīgi vērtēta politiķe. Tomēr iedomāties, ka tāpēc vien, ka nu viņa ir “prom”, sabiedrībā mazināsies piesardzība pret vakcīnām un nīgra attieksme pret ierobežojošiem pasākumiem, ir bezgala naivi.
Veselības ministra postenī darbu savienošanas kārtībā var nākt kaut Romas pāvests, dalailama vai Mairis Briedis, tas nemazinās jucekli daudzu cilvēku galvās, ko ir veicinājušas gan ielaistas problēmas izglītībā, gan pretrunīgas, saraustītas ziņas par Covid-19 un vakcīnām pret to informatīvajā telpā.
Papildus jāņem vērā, ka lielai Latvijas sabiedrības daļai noguruma un stresa līmenis ir tāds, ka nepatika ir pret valdību kopumā. Ļoti iespējams, ka tas nav taisnīgs vērtējums, bet tas nemaina situāciju.
Pēdējo divpadsmit mēnešu laikā veselības ministri ir mainījušies daudzās valstīs, turklāt visbiežāk demisijas ir bijušas pamatotas. Vai tas ir palielinājis cilvēku ticību tam, ka konkrētās valsts vadība labi vada pandēmijas krīzes pārvarēšanu? Nē.
Turklāt jāņem vērā, ka pandēmijas izraisītās ekonomiskās sekas cilvēku ienākumos ietekmē viņu vērtējumu valdībai pat tad, ja epidemioloģiskajā aspektā šī valdība tiek galā samērā labi.
Piemēram, Slovākijā atbalsts valdībai samazinājās no 25% 2020. gada februārī līdz 14% novembrī, lai gan kopumā situācija ar Covid-19 šajā valstī ir jēdzīgi kontrolēta.
Ja cilvēkam ir bailes par rītdienu ienākumu ziņā, tas, ka, piemēram, slimnīcas nav pārslogotas, viņam ir mazs mierinājums. Nav sevišķi loģiski (kā saka, nav jēgas salīdzināt ābolus ar bumbieriem…), tomēr atkal – tas nemaina situāciju.
No šā viedokļa Latvijas premjeram jārēķinās, ka, pat ja par nākamo ministru būs stāvā sajūsmā visa mediķu saime, noskaņojums sabiedrībā jūtami nemainīsies.
Ko darīt? Pirmkārt, premjeram ir jāsamierinās ar to, ka reitingus ar personāliju nomaiņu paaugstināt nevar. Ciniski sakot, nu, nepaveicās Krišjānim – ietrāpīja cilvēks nepareizā laikā un vietā.
Otrkārt, saturiski mainīt komunikāciju. Pavēstīt cilvēkam, kurš tāpat zina, ka nav labi, to, ka “nav labi”, ir šī cilvēka kaitināšana.
Ir nepieciešama konkrētu lēmumu izskaidrošana ar vienu, manuprāt, būtisku niansi: ņemot vērā daudzu neticību valdībai, pareizāk varbūt iespējamos un pieņemtos risinājumus skaidrot ar citu valstu pieredzi.
Objektīvi runājot, uzskatīt, ka citas valdības rīkojas daudz saprātīgāk, nav pamata, tomēr pieļauju, ka skaidrojumi žanrā “Lietuvā (Čehijā, Grieķijā utt.) darīja X, sanāca labi, savukārt risinājums Y nebija veiksmīgs, tādēļ mēs uzskatām, ka…” būs pieņemamāki.
