“Kovids ir un būs ikdiena.” Molekulārais biologs Mikus Gavars par to, kā notiek inficēšanās un vai vīruss var ielidot mājā pa logu 17
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pieaugot inficēšanās riskam ar koronavīrusu, palielinās arī šī vīrusa diagnosticējušo testu veikšanas intensitāte – agrāk Latvijā diennaktī tika apstrādāti 1500–2000 testu, bet patlaban to daudzums ir dubultojies.
Gandrīz pusi no visiem testiem veic E. Gulbja laboratorijā, kura savas analīžu paraugu ņemšanas vietas ir izvietojusi ne tikai Rīgā, bet arī Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī, Kuldīgā, Talsos un citviet.
Taču gaidīšanas laiks, lai pārliecinātos, ka neesi inficēts, kļūst arvien ilgāks.
“Kovids ir un būs ikdiena,” saka laboratorijas speciālists, molekulārais biologs Mikus Gavars.
“Latvijas Avīze” devās uz laboratoriju, lai uzzinātu, kāds ir tās darba ritms.
Kopš marta netālu no laboratorijas centrālās ēkas Rīgā, Brīvības gatvē 366, atrodas divi nelieli namiņi, kur katru darbdienu un arī brīvdienās tie, kuriem radušies Covid-19 raksturīgie simptomi, trijās pieņemšanas vietās dodas noņemt testēšanai nepieciešamo iztriepi no deguna un rīkles gļotādas.
Medicīnas māsai Jolantai ik dienu šī procedūra jāveic apmēram 70–80 klientiem. Līdzīga situācija ir arī viņas kolēģēm. Rindā te neviens nestāv, jo viss notiek pēc iepriekšējā pieraksta. Pēc katra klienta māsiņa dezinficē telpu.
Taču abu namiņu parādīšanās radījusi pamatīgu satraukumu tuvumā esošā daudzdzīvokļu nama iedzīvotājos, kuri baidās, ka turpat staigā iespējamie kovida slimnieki!
Šķiet, ka lielākajai daļai iedzīvotāju šajos astoņos mēnešos, kopš parādījies koronavīruss, jau vajadzētu zināt pašu elementārāko informāciju par tā dabu, jo par to masu medijos stāsta vai katru dienu.
Taču izrādās, ka tā tomēr nav.
Laboratorijas speciālists, molekulārais biologs Mikus Gavars teic, ka cilvēku satraukums ir saprotams, bet tam neesot pamata: “Inficēšanās galvenokārt notiek, kontaktējoties ar slimu cilvēku ilgāk par 15 minūtēm tuvāk par diviem metriem.”
Tomēr daļai apkārtējo māju iedzīvotāju tik un tā šķiet, ka vīruss lidinās pa gaisu lielos attālumos un var iekļūt pa logu viņu dzīvokļos.
Nav tādu “siekalu testu”
Noņemtie analīžu paraugi tiek nogādāti galvenajā to testēšanas vietā Rīgā, Dzelzavas ielā, kur šo procedūru veic deviņi laboranti un trīs laboratorijas speciālisti, kuriem darba intensitāte ar katru dienu pieaug, tāpēc nepieciešams arvien vairāk laborantu.
Strādājot maiņās, darba ir tik daudz, ka ir pat tādas dienas, kad pēdējais noņemtā analīžu parauga stobrs tiek apstrādāts sešos un pat astoņos nākamās dienas rītā.
Bet tagad taču ir parādījušies siekalu testi – iespļauj trauciņā un viens divi tiec pie atbildes – esi vai neesi slims! Laboratorijas speciālists Gavars kļūst pikts, tas esot pilnīgi aplams formulējums – tādu siekalu testu neesot.
“Izmeklējamais materiāls ir vienīgā atšķirība. Pētījumos ir pierādīts, ka siekalas var tikt izmantotas SARS–CoV-2 vīrusa noteikšanai, bet tās tiek testētas identiski kā iztriepes no rīkles un aizdegunes.
Siekalu galvenā priekšrocība ir tā, ka, lai tās savāktu, nav nepieciešama medicīnas māsa, kas strādā atsevišķās nodalītās analīžu paraugu ņemšanas vietās, un šis process nav tik nepatīkams un ir ātrāks nekā ierastais paņēmiens. Medicīnas personāla trūkst visā pasaulē.
Pacienta siekalas var savākt mājās, mašīnā vai kādā citā vietā. Tiesa, siekalas nevar spļaut jebkurā traukā, kas gadās pa rokai, – tam ir nepieciešams speciāls parauga savākšanas komplekts, ko laboratorija nodrošina.
Tieši Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC) izvērtē, kurā gadījumā labāk ir savākt siekalas, nevis iztriepes no deguna un rīkles gļotādas. Tas parasti notiek tur, kur tiek konstatēts infekcijas uzliesmojums – skolās, pansionātos, uzņēmumos.
Ņemot vērā ierobežotos resursus, tieši izmantojot siekalu paraugus, ir iespējams paplašināt maksimāli testējamo personu loku,” skaidro M. Gavars.
Bet laboratorijas valdes pārstāve Sandra Dimante atgādina, ka visas darbības, ko medicīnas māsas veic skolās un bērnudārzos, esot jāsaskaņo ar vecākiem.
Ja kāds no vecākiem nepiekrītot, ka no viņa bērna ņems analīžu paraugu, tad laboratorijas mediķiem neesot nekādu tiesību to darīt. Piemēram, kāds tēvs ne tik sen, izbaudot diskomfortu, ko rada bakstīšana ar kociņu degunā un kaklā, aizliedzis veikt šo procedūru savai meitai.
Siekalas kā analizējamais materiāls pagaidām tiek izmantotas skrīninga veidā tikai lielākajās vīrusa uzliesmojuma vietās, proti, Kuldīgā un Daugavpilī, kur tiek pārbaudīti visi pēc kārtas, bet, kā lēš Veselības ministrija, ar laiku tas varētu tikt pielietots daudz plašāk.
“Medicīnas māsa dienā var paņemt 100 paraugus. Kuldīgā trīs dienās tika savākti 3,5 tūkstoši siekalu materiāla. Ja tas tiktu darīts ar kociņu, tad mūsu laboratorijai vajadzētu piecas jaunas paraugu ņemšanas vietas, kurās strādātu vismaz divas medmāsas divās maiņās. Kopā ar šoferiem personāls vien būtu ap 50 cilvēku,” izskaitļojis M. Gavars.
Tests ar siekalām esot ļoti labs, ja to izmanto pareizajā brīdī. Siekalas vīrusu saturot tajā momentā, kad pacients esot infekciozs, ko vienmēr nevarot teikt par iztriepi no deguna un rīkles.
Vīrusa ģenētiskais materiāls iztriepju paraugos var tikt konstatēts ļoti ilgu laiku pēc pacienta izveseļošanās (pat 90 dienas un vairāk), bet tas nenozīmē, ka cilvēks ir infekciozs un slims. Siekalās vīrusu var konstatēt aptuveni līdz astotajai slimības dienai.
Nāk arī tie, kas jūtas pilnīgi veseli
E. Gulbja laboratorija tāpat kā citas saņem arvien vairāk sūdzību, ka uz testēšanu ir jāgaida rindā. Piemēram, pirmdien valsts zvanu centrs bija saņēmis 10 tūkstošus zvanu no cilvēkiem, kas vēlas veikt koronavīrusu diagnosticējošo testu.
Ja ar katru cilvēku runā divas minūtes, tad parēķiniet, cik cilvēku būtu nepieciešams, lai atbildētu uz visiem zvaniem.
Patlaban izveidojusies tāda situācija, ka diemžēl visus vairs nav iespējams pieņemt prioritāri, tāpēc Veselības ministrijai un SPKC vajadzētu nākt talkā laboratorijām un izstrādāt vadlīnijas un algoritmu, kādos gadījumos testēšana jāveic steidzami, kādos var pagaidīt un kad to nevajag vispār.
“Mēs aicinām cilvēkus saprast, ka ir dažādu prioritāšu testi. Tie, kas ir slimi, vai tie, kuriem ir nepieciešama operācija, ir prioritāri. Ņemot vērā to, ka cilvēki pierakstās individuāli pašplūsmā laboratorijas mājas lapā internetā vai arī zvana, nav iespējams izkontrolēt, vai apmeklētājs ierodas norādītajā dienā, nevis agrāk, tādējādi aizņemot kāda cita vietu.
Pie mums nāk arī tie, kas jūtas pilnīgi veseli, bet ir atbraukuši no ārzemēm un desmit dienas atradušies pašizolācijā. Šādos gadījumos tests nav obligāts, bet darba devējs uzskata, ka analīzes tomēr ir nepieciešamas.
Bet kāpēc tad ir tās desmit dienas?
Klīniskie simptomi parādās līdz 10 dienai, bet, ja vīruss neizraisa simptomus, tad līdz 10. dienai ar lielu varbūtību organisms ar vīrusu ir ticis galā,”stāsta Gavars un piebilst, ka Beļģijas centrālo laboratoriju greznojot uzraksts ar sarkaniem burtiem: “Ceļošana nav neatliekama medicīniskā situācija, nezvaniet mums!”
“Mūsu darbinieces izvaicā zvanītājus, vaicā, kāds iemesls, kāpēc vēlas testu. Tad arī tiek noskaidrots, kuram testēšana ir nepieciešama nekavējoties un kuram ātrums nav tik svarīgs. Šodien rīta pusē jau bija pieteikušies 245 cilvēki.
Latvijas pilsoņiem un rezidentiem testēšanas notiek bez maksas, jo par viņiem samaksā valsts – agrāk par katru analīzi tie bija 54 eiro, bet kopš audzis testēšanas apjoms – 33 eiro.
Dienā paraugi analīzēm tiek noņemti aptuveni 80 ārzemniekiem, kuri par šo pakalpojumu maksā 59 eiro. Viņiem uz laboratoriju ir jāatnāk 24 stundu laikā kopš ierašanās brīža Latvijā,” stāsta S. Dimante.
Nogalināt saimnieku nav vīrusa mērķis
Tie, kuri grib pārliecināties, ka viņi ir pārslimojuši kovidu, bet testu nav veikuši, var doties uz Gulbja laboratoriju, lai veiktu antivielu testu.
M. Gavars stāsta, ka bijis ne mazums tādu cilvēku, kuri uzskatīja, ka jau pagājušā gada novembrī viņi inficējušies ar koronavīrusu, jo pārslimojuši plaušu karsoni, bijis īpatnējs klepus vai, īsāk sakot, jutušies tik slikti kā nekad.
Taču visi šiem cilvēkiem veiktie antivielu testi izrādījušies negatīvi.
Martā, kad sākās koronavīrusa uzliesmojums, daudziem, tajā skaitā arī laboratorijas darbiniekiem, bija baiļu sajūta, bet tagad tā viņiem esot zudusi, jo pie vīrusa jau pierasts.
M. Gavars: “Kovids ir un būs ikdiena. To, kā šis vīruss attīstīsies, mēs varam tikai minēt. Pētījumi rāda, ka tas, iespējams, ir kļuvis lipīgāks nekā martā. Bet par to, vai tas ir kļuvis niknāks un līdz ar to arī nāvējošāks nekā sākumā, pagaidām ir grūti spriest. Jebkura vīrusa mērķis ir izdzīvot iespējami ilgāk. Neviena vīrusa mērķis nav nogalināt sava saimnieka organismu. Ja tas ir ļauns, viņš nevar ilgi izdzīvot, tāpat kā tad, ja nav lipīgs.”
