“Šis vīruss mēģina piemuļķot mūs visus.” Sarunā par sadzīvošanu ar koronavīrusu stāsta infektoloģe Ludmila Vīksna 13
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ludmila Vīksna, Rīgas Stradiņa universitātes profesore un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas galvenā speciāliste infektoloģijā, zina, kā koronavīruss mūs spēj piemuļķot, un aicina pret to izturēties ar pietāti.
Jūs vairākkārt esat teikusi, ka ierobežojumus, ko valdība uzlikusi, lai pasargātu cilvēkus no inficēšanās ar koronavīrusu, vajadzētu atcelt pakāpeniski, tad cilvēki vairāk inficēsies, nevis smagi slimos. Iegūsim dabisku cilvēku grupas slāni, kuri būs saskārušies ar vīrusu, un līdz ar to tā tālāka izplatība būs apgrūtināta. Lūdzu izstāstiet sīkāk, ko jūs ar to bijāt domājusi!
L. Vīksna: Vīruss, pārejot no viena cilvēku uz otru, lielākajā daļā gadījumu novājinās. Ļoti reti tas kļūst spēcīgāks. Vīruss, kas ierosina slimību vienam cilvēkam, pārejot pie otra, ar vislielāko varbūtību būs vājāks.
Turpmāk katram jābūt atbildīgam par savu situāciju un, lai nesaslimtu, jādzīvo ar domu, ka visi apkārt ir inficēti, bet es, lūk, neesmu.
Jāuzvedas uzmanīgi, lai neinficētos.
Piemēram, nav jāiet tuvu vienam pie otra, nevajadzētu ilgi atrasties slēgtā, nevēdinātā telpā, vajadzētu iespējami retāk apmeklēt kolēģus blakus kabinetos…
Mēs nevaram sagaidīt to, ka mums valdība visu precīzi pateiks priekšā.
Bet, ja jau tas vīruss kļūst arvien vājāks transmisijas ceļā, tad varbūt tas izzudīs pavisam?
Nē, tik optimistiska es neesmu. Bet sadzīvot jau nu gan ar to mēs varēsim.
Bet, piemēram, Itālijas pilsētas Milānas Sv. Rafaela slimnīcas galvenais ārsts Alberto Dzangrillo apgalvojis ko citu. Kā ziņo “lsm.lv”, viņš intervijā Itālijas telekanālam RAI3 teicis, ka, pēc Itālijas mediķu domām, koronavīrusa infekcijas draudi valstī trīs mēnešos tikpat kā izgaisuši, jo vīruss Itālijā vairs neesot tik aktīvs. Pētījumi ASV apliecinot, ka vismaz viena nesenā jaunā koronavīrusa mutācija to padarījusi gandrīz nekaitīgu. Dzangrillo ir pārliecināts, ka no klīniskā viedokļa koronavīrusa Itālijā vairs neesot, un viņš varot zem šiem vārdiem parakstīties.
Ne viens vien tā ir izteicies. Es uzskatu, ka šis optimisms ir mazliet pārdrošs. Bez šaubām, salīdzinot ar to saslimstības līmeni, kas Itālijā ir pārdzīvots, tur tagad tik tiešām izskatās ļoti mierīgi.
Jāteic, ka pret infekcijām un vīrusiem vajadzētu izturēties ar lielu pietāti un nevajadzētu teikt, ka to vairs nav, jo patiesībā tie nekur nav pazuduši. Dzirdot jūsu pieminētā ārsta viedokli, cilvēki var zaudēt piesardzību un atkal sākt slimot.
Kad Rīgā 9. maijā Pārdaugavā pie pieminekļa pulcējās ļoti daudz cilvēku, izskanēja pārmetumi un biedinājumi, ka nu, lūk, būšot daudz inficēto. Taču nu jau pagājis mēnesis, bet statistikā neuzrādās, ka būtu kāds īpašs saslimušo pieaugums. Varbūt tomēr pulcēšanās aizliegumi ir bijuši pārspīlēti?
Cilvēki bija sanākuši ārā, viņi pārvietojās, staigāja, nevis saspiedušies kopā stundām stāvēja. Ar koronavīrusu daudz grūtāk inficēties svaigā gaisā nekā telpās, arī šo cilvēku savstarpējā kontaktēšanās nebija ilga. Tur bija diezgan labi apstākļi, lai infekcija neizplatītos.
Žurnāls “Ir” publiskoja no Covid-19 mirušā Rolanda Tjarves dzīvesbiedres Nellijas Ločmeles stāstu, kā arī fotogrāfa Gata Rozenfelda stāstu, kurš bija inficējies un nokļuvis slimnīcā. Zīmīgi, ka abu vīriešu dzīvesbiedres ne tikai nav saslimušas, bet viņām infekcija vispār neesot konstatēta. To viņas ir atzinušas publikācijā. Cik tādā gadījumā ir ticamas ziņas, ka vīruss ir ļoti lipīgs, ja tuvākie cilvēki, kuri ar inficēto personu ir visciešākajā kontaktā ikdienā – pirms infekcijas oficiālas apstiprināšanas taču uzturējās vienās telpās, lietoja vienus un tos pašus priekšmetus, nav inficējušies?
Tas nav nekāds brīnums, jo šis vīruss ir lipīgs, bet tas ne tuvu nav tik lipīgs kā, piemēram, masalu ierosinātājs.
Mēs jau katru dienu satiekamies ar kādu vīrusu vai baktēriju, kas mūsos nonāk, bet ne jau uzreiz saslimstam. Organismā ir pirmā barjera, kas vīrusam vai nu neļauj ieķerties šūnās, vai arī ļoti ātri to izstumj no šūnām.
Droši vien jūsu pieminētās sievietes nebija tik tuvā kontaktā ar saslimušajiem dzīvesbiedriem, lai inficētos.
Cik ir taisnība, ka tieši tiem cilvēkiem, kuriem ir labas organisma aizsargspējas, koronavīruss spēj radīt smagas sekas organisma pastiprinātās reakcijas dēļ?
Koronavīruss rosina ļoti strauju, var pat teikt, neadekvātu organisma imūno reakciju. Tāpēc tiem cilvēkiem, kuriem ir normāla vai pat nedaudz pazemināta imūnā sistēma, atbildes reakcija uz šo vīrusu ir mērenāka, neradot organisma šūnu bojājumus.
Šis vīruss mēģina piemuļķot mūs visus, jo cilvēkiem ar labām organisma aizsargspējām, inficējoties ar koronavīrusu, pastāv paaugstināta organisma reakcija un līdz ar to risks piedzīvot tā saukto citokīnu vētru.
Tas nozīmē, ka asinīs rodas tādas vielas, kas pēc daudzuma un sortimenta ikdienā neparādās.
Nesen tika apturēti pētījumi par medikamentu hidroksilhlorhinīna, kuru izmanto malārijas un vēl citu slimību ārstēšanai un ar kuru ārstēja arī Covid-19 slimniekus. Arī Latvija ir iepirkusi šīs zāles. Kāds ir jūsu viedoklis par šo medikamentu? Vienlaikus ir parādījusies informācija, ka Krievijā ir reģistrētas zāles “Avifarin”, ko ar panākumiem izmantojot Covid-19 ārstēšanai. Vai šī straujā situācijas mainība nerada apjukumu mediķos?
Šāda nenoteiktība rodas tad, ja ir kāds veiksmīgs gadījums vai sakritība, kas ir radusies zāļu pētījumos, bet vēl līdz galam nav noskaidrota, taču jau tiek publicēta.
Diemžēl arī zinātniskajā literatūrā Covid-19 ārstēšanā izmantotajiem medikamentiem ir samazināta ticamības latiņa.
Arī Latvijā ārsti šīs slimības ārstēšanai izmanto medikamentus, bet mēs pagaidām nevaram ne par vienu no tiem izteikties pārliecinoši, ka tas ir īstais medikaments, ar kuru mēs varam rēķināties kā efektīvu.
Turklāt arī Pasaules veselības organizācija (PVO) ir svārstījusies ar saviem paziņojumiem par pretmalārijas zāļu pētījumiem – sākumā ziņoja, ka pētīs; tad, ka ir efektīvi, pēc tam, ka nepētīs, jo nav efektīvi, utt.
Toties PVO ir devusi startu megapētījumam programmā “Solidarity”, kur ir iekļauti noteikti medikamenti un piedalās lielākā daļa valstu.
Tiek vākti dati no visas pasaules par zāļu efektivitāti Covid-19 ārstēšanā. Šim pētījumam noteikti varēs uzticēties.
Runājot par “Avifarin”, man pieejamā informācija no medicīniskiem avotiem liecina, ka šis medikaments ir radīts ārkārtas situācijām, kas galvenokārt saistītas ar gripu, un to izmanto, kad citas zāles nepalīdz.
Šim medikamentam esot pamatīgas blaknes, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgiem ar šo zāļu lietošanu, piemēram, nieru un aknu slimniekiem. Runājot par efektivitāti Covid-19 ārstēšanai, tā nav pierādīta.
Arī Latvijā ir izsludināts konkurss uz Covid-19 pētījumu programmu. Zinātnieki piesaka savas idejas dažādās sfērās, un tās patiešām ir daudzveidīgas. Gada beigās ir jābūt rezultātam.
Vai vakcinēšanās pret gripu kaut kādā veidā palīdzēs arī pret koronavīrusa infekciju? Vai Latvijā ir iepirkts pietiekami daudz pretgripas vakcīnu, jo pieprasījums droši vien būs lielāks nekā citus gadus?
Sazinājos ar vienu farmācijas kompāniju, kas parasti mums piegādā pretgripas vakcīnas.
Tā mani apbēdināja, izsakot bažas, ka diezin vai Latvija varēšot saņemt lielāku vakcīnu daudzumu nekā pagājušajā gadā, jo daudzas valstis vēloties iegādāties vairāk un jau pasūtot vakcīnas ne tikai šai, bet arī citām farmācijas firmām.
Neslēpšu, esmu vakcinācijas piekritēja, pati pret gripu vakcinējos katru gadu. Rekomendēju vakcinēties īpaši tiem cilvēkiem, kuri bieži slimo.
Veciem cilvēkiem un tiem, kuriem ir hroniskas saslimšanas, iesaku pneimokoka vakcīnu.
Cilvēks, kurš būs vakcinēts pret gripu un inficēsies ar gripas vīrusu un koronavīrusu, neslimos ar gripu smagā formā, respektīvi, ar abām slimībām reizē. Divas infekcijas taču noris smagāk nekā viena, un blakņu ir vairāk.
Vai tomēr nav pārāk optimistisks skats uz Covid-19 vakcīnu? Pret tādām infekcijām kā Ebola, SARS un MERS arī tika solītas vakcīnas, bet kur tās ir?
Esmu lasījusi, ka pret Ebolu Krievijā esot izveidota diezgan efektīva vakcīna, bet par lietojuma apjomiem gan informācijas man nav.
Šīs infekcijas slimības izplatība ir būtiski samazinājusies, kaut gan nelieli infekcijas perēkļi joprojām pastāv. SARS un MERS vakcīnu izgudrošana apsīka, jo slimība tikpat kā vairs neizplatījās.
Grūti prognozēt, kā veiksies ar Covid-19 vakcīnu.
Ir daži cerīgi izmēģinājumi vairākās valstīs, kurām ir liela vakcīnu radīšanas pieredze, piemēram, Francijā, Krievijā un Amerikā. Esot sākti pētījumi arī ar cilvēkiem.
Vai Covid-19 vakcīna varētu būt pastāvīga, nevis tāda kā gripai, kura katru gadu mainās atkarībā no vīrusa tipa?
Grūti atbildēt uz šo jautājumu, bet man šķiet, ka diezin vai būs viena stabila vakcīna, jo arī mūsu virusologi, sekvencējot vīrusa paraugus, atklājuši, ka tā genomā tomēr ir nelielas izmaiņas, tas nav visu laiku stabils.
Vai ir iespējams antivielu tests cilvēkam, kurš nav jūtami slimojis, bet varbūt ir iznēsājis infekciju, to nemanot. Ja Covid-19 ir izslimots, piemēram, martā, vai tagad jūnijā uzrādītos antivielas?
Uz šo jautājumu neviens nespēj šobrīd atbildēt. Parādījušās ziņas, ka, iespējams, antivielas ilgi nesaglabājas. To, cik ilgi tās saglabājas, pagaidām nav iespējams pateikt.
Patlaban nav tādas testēšanas sistēmas, ar kuru 100% precīzi varētu noteikt, ir vai nav pārslimojušam cilvēkam antivielas.
Testējot var parādīties viltus pozitīvās vai negatīvās antivielas, bet reti kura testēšanas sistēma spēj noteikt antivielu daudzumu un tātad arī dinamiku. Pagaidām testi ir ar daudzām jautājuma zīmēm.
Vai Latvijas speciālisti ir analizējuši Zviedrijas pieeju cīņā ar koronavīrusu? Ko jūs par to domājat?
Var jau būt arī tāda pieeja kā zviedriem cerībā, ka viņiem ātrāk izveidosies antivielas. Bet es uzskatu, ka katra cilvēka dzīvība ir ārkārtīgi svarīga, tāpēc nevajadzētu palaist vīrusa izplatību pašplūsmā.
Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca, kuras sastāvā ir Latvijas Infektoloģijas centrs, bija noteikta par galveno Covid-19 ārstēšanas vietu. Tur šim mērķim tika ieguldīti arī nozīmīgi resursi. Kaut gan RAKUS ne tuvu nebija piepildīta ar plānotajiem slimniekiem, tomēr vairāk nekā trešdaļu slimnieku veda uz Vidzemes slimnīcu, kur resursi un iespējas ārstēt šos slimniekus ir krietni mazāki. Kāpēc šāda netaisnība?
Es nedomāju, ka tā ir netaisnība, un pieļauju, ka tas ir pacientu ērtību dēļ. Slimību profilakses un kontroles centra mājas lapā internetā varēja uzzināt, kurās slimnīcās ir paredzēta Covid-19 slimnieku ārstēšana.
Runājot ar savu kolēģi ārpus Rīgas, kuram ir ilggadēja pieredze, uzzināju, ka ar slimnieku ārstēšanu šī slimnīca labi tiekot galā, ka pacientiem ir izdevīgi tur ārstēties, jo tas notiek tuvu mājām.
Turklāt šo slimnieku ārstēšana reģionālajās vai universitātes slimnīcā praktiski neatšķiras. Godīgi sakot, es tur neko sliktu neredzu.
Vai starptautiskie pasažieru lidojumi patlaban nav lielākais drauds vīrusa atkārtotam uzliesmojumam?
Lidmašīnas un lidosta ir tās vietas, kur mēs esam cieši kopā diezgan ilgstoši. Tāpēc, manuprāt, šobrīd lidot varētu ļaut tikai tiem, kuriem jālido darba darīšanās vai ir kādas ārkārtas situācijas, piemēram, bēres.
Ja man būtu teikšana, tad, ņemot vērā sabiedrības kopīgās intereses, tiem, kas vēlas izklaidēties, es neļautu lidot.
Kāpēc tik daudz cilvēku ignorē prasību sabiedriskajā transportā lietot sejas un mutes aizsegu?
Es katru dienu braucu ar mašīnu no Jūrmalas uz darbu Rīgā. Es jums varētu jautāt: kāpēc tik daudz cilvēku pārkāpj ātrumu?
Kā jūs sevi uzturat pie veselības šajā vīrusa pandēmijas laikā?
Infektologi jau nav sevišķi bailīgi. Mans dzīves novērojums ir tāds, ka tie ārsti, kuri baidās no infekcijām, arī saslimt biežāk.
Pateicoties savas vecmāmiņas audzināšanai, esmu no tiem cilvēkiem, kas vairās no tuvas kontaktēšanās ar citiem cilvēkiem.
Satiekoties nebučojos, ļoti tuvu nevienam nestāvu, man nepatīk, ka mani aiztiek ar rokām un tamlīdzīgi.
Lai man nebūtu ļoti jāliecas pie pacientiem, mans fonendoskops ir divreiz garāks nekā, piemēram, vairumam citu ārstu. Pacientam jau arī nav patīkami, ka ārsts viņu izklausa, elpojot virsū.
