Egils Līcītis: Ir viens liels, durstīgs jautājums – vai iespējama dzīve “pēc tam”? 0
Šodien ir viens liels, durstīgs jautājums – vai iespējama dzīve “pēc tam”? Iepriekš mēs visi piedalījāmies pasaulē ar zaļās, jautrās un liderīgās dzīves vilinājumiem, bet nu puse cilvēku nobēdzinājušies pašizolācijā un ievietoti karantīnā, bet otra puse cīnāmies ar vīrusu šķirņu daudzveidībā no Uhaņas atsūtīto negantāko SARS CoV 2 eksemplāru.
Uz cik ilgu laiku nāvējošās slimības uzliesmojums un krišana bezdibenī ievilksies?
Mans ērgļa deguns jūt un psihologa dotības paredz, ka ilgi vis neturpināsies. Esmu pārliecināts “rozentālis”. Tas ir, paramediķes, infektoloģes Baibas Rozentāles pašlaik par kļūmīgu atzītās teorijas piekritējs, kura māca, ka, kolīdz uzpūtīs silts pavasara vējiņš, kā parādīsies pirmās uzmācīgās mušas un kad pa ielām sāks bizenēt glītas dāmītes minisvārkos, nelūgtais invazīvais viesis būs prom kā nebijis.
Tad iedzīvotāji atlaidīs līdz pēdējam savilktās nervu stīgas, izlies izlietnē ārstniecisko profilaktisko pilienu pudelītes un pārtrauks sodas dzeršanu, tā vietā atvērs īpašam notikumam glabāto “becherovku”. Depresija pagaisīs kā dūmi, atkal drīkstēs klepot un šķaudīt sabiedriskajā transportā, būs brīv taisni uz ielas šņaukt degunu un atkraukāties.
Kā atmiņa par briesmīgo 2020. gadu, kurā atcēla visu, ko vien var atcelt, paliks vien vīrusa bojāta plauša spirta šķīdumā anatomijas muzejā.
Otrs iemesls, kādēļ koronavīruss satīs makšķeri un laidīsies lapās, ir filozofiskāks. Var teikt, runa ir par politiskām, vienkāršu cilvēku izpratnei nesasniedzamām lietām. Tas saistās ar apsvērumiem, kamdēļ kataklizmai un pašreizējai turbulencei ar vīrusu būs jāatkāpjas planetāra mēroga katastrofas – globālās sasilšanas izraisīto seku, cilvēces kā sugas un visa dzīvā bojāejas – priekšā.
Raugi, ja oglekļa izmešu daudzumu atmosfērā neierobežos, tad pastardienas datums nolikts ap 2050. gadu, un kaulainās kolektīvai pļaujai var savlaicīgi gatavoties. Ir taču patīkamāk doties pretī nāvītei un gaidīt pasaules galu, sēžot pie klātiem galdiem uzticamu draugu sabiedrībā, dzīru biedru kompānijā, ar ievērojamiem cilvēkiem, malkojot pa lāsei konjaciņa, pa spicglāzītei degvīnīša, un tad piepeši – bahh! – zibsnis, jāj apokalipses jātn…
Un nekā vairs nav.
Šāda aiziešana ir daudzkārt prātīgāka, nekā kad tevi vienu, veco veterānu, izrauj no mūsu vidus, tāpat kā mežu paretina no kritušiem, apsūnojušiem kokiem, ieliek priežkoka kastē un gulda dzimtās zemes smiltājā, jaunāka gadagājuma pakaļpalicējiem nebeidzami šņukstot un elsojot. Tāpēc ar bažām uzlūkojama gigantisku summu mešana epidemioloģiskās krīzes apkarošanas ugunī, it kā mums būtu pilni naudas skapji, vēl gultapakšā pabāzti un kumodē paslēpti eirīši.
Latvijā šai kaujā ārā pa logiem, pa durvīm metīšot Valsts kasē gulošo miljardu, un, ja tad vēl pietrūkšot, premjers sasitīšot personīgo krājkases cūciņu, bet tautu bez iztikšanas līdzekļiem neatstāšot. Paga, paga, nemētāsimies tā ar naudu, nešķiedīsim finansējumu, ja daudzreiz lielākus līdzekļus vēlāk paredzēts ieguldīt klimata radīto pārmaiņu novēršanā!
Kur rīt ņemsim jaunus miljardus un miljardus, ja šodien šķaidāmies ar bagātību kā Krēzi! Kā finansēsim dzīvi “pēc tam”?
Līdz ar to ir ļoti ticams, ka drīzumā atgriezīsimies pie ikdienišķās garlaicības, uz brīsniņu pārtrauktās Eiropas Zaļā kursa īstenošanas, kam līdz 2050. gadam jāglābj pasaule no posta un zemeslode no iznīcības. Pandēmijas gaita tiks lēnināta un gausināta, vīruss satrūdēs vēstures mēslainē. Vēl ārsti turpinās cīnīties par dziestošām dzīvībām, lai glābtu pa kādam vecam dzīves nogurušam krabim. Tikām izolācijā nokļuvušie pamazām iznāks laukā no mājas režīma noslēgtības.
Cilvēki, kuru dabā ir virzība uz optimismu, allaž ticējuši par ārā tikšanu no muklāja, bet nu arī bailuļi – trīcļipji vairs nedomās, cik bēdīgi, ka viņus sauks – cip, cip, cālīt, nāc nu! – un sagrābs briesmīgā sērga.
Beigsies drūmais laikposms, kad kāzas, bēres un dzimšandienas svinības bija atļauts rīkot tik vien kā ar piecdesmit ciemiņiem, un ar deviņvīru spēku atsāksies daudzgalvainu ballīšu periods.
Atļaus izpriecas, sporta pasākumus un ceļojumus uz siltām zemēm. Arī Tālis Linkaits noliks savas pilnvaras, saskaņā ar kurām bez satiksmes ministra atļaujas mūsu valstī nenotiek ne jahtas burājiens pa Rīgas līci, ne latviešu lidojums kosmosa tālēs.
