Virtuves pievilkšanas spēks 0
Nu jau kādu laiku Valija Fišere maizi vairs nepelna sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumā. Taču zvērestu tur neatgriezties nav devusi, jo – “nekad nesaki nekad”. Turklāt palicis daudz labu atmiņu no dzīves posma, kad pie plīts varēja radoši izpausties un mielastu pasūtītāji slavēja vienā baltā gabalā.
Tēva padomā ieklausoties
Valijas māmuļai nebija pavāru skolas diploma. Toties piemita tā īpašā dažādu produktu saderības un garšas izjūta, kas namamāti ieceļ mielastu saimnieces godā. Tajās reizēs, kad viņa cepa viesībām pasūtītas tortes, Valija apbrīnoja mammas roku veiklību un zināšanas. Kanēlis, safrāns, kardamons, vaniļa… Skanēja gluži kā buramvārdi, kam līdzi nāca svētku smaržas.
“Ej uz pavāriem – tie vienmēr būs paēduši,” sacīja tēvs, kad Valijai pienāca profesijas izvēles brīdis.
Varētu sacīt, ka ieklausījusies padomā: lai gan arodskolā iegūtā kvalifikācija saucas gaļas pārstrādes meistars, ēdienu gatavošana turpat blakus vien stāv. Un pēc kafejnīcā nostrādātās prakses darba gaitas pagriezās virtuves virzienā.
– Kamēr nezina tur valdošos ritmus, var domāt, ka pavārs nemitīgi stumj sev vaigos dažādus gardus kumosus, – viņa saka smiedamās. – Bet liela pieēšanās tur pašam pēdējā vietā. Gatavošanas procesā, gribi vai ne, pa malciņam un drupačai visu nogaršojot, jau pilnīgi pietiek. Nav arī laika, jo vienmēr jāsteidzas.
Labākā vieta
Par to, kā dzimusi vidzemniece nokļuva sēļu apvidū Viesītē, būtu īpašs stāsts. Ar iedzīvošanās atkāpēm, jo katrā novadā savi paradumi, tradīciju un attiecību nianses. Taču pastāv arī kāds vienojošs akcents.
– Pat kuplās viesībās, kur cilvēki lielā zālē sēž ap garu galdu, kādā brīdī viena kompānija ieviešas virtuvē. Saspiežas šaurībā blakus katliem un plātēm, riskējot nosmērēt izejamās drēbes, pinas pa kājām apkalpotājiem, gatavi ciest netīšas dunkas un citas neērtības, taču projām neiet, – Valija novērojusi.
– Par mājas godiem pat nerunājot – dažreiz pēc svinīgā gaisotnē aizvadīta brīža ciemiņi pakāpeniski ievācas ķēķī un dari, ko gribi!…
Tā notiek gan Vidzemē, gan Sēlijā. Iespējams, virtuvēs dzīvo neredzamais mājas omulības gariņš, kuram patīk sirsnība, vienkāršība un cilvēcisko attiecību siltums. Šā gariņa klātbūtnē valodas kļūst īstākas un dvēsele jūt vajadzību nomest ikdienišķajā aizsardzībā uzaudzētās bruņas.
Dvēseļu radniecība
Kad precējās Fišeru vecākais dēls, mielastu ģimene pasūtīja viesu namā tepat kaimiņos. Bet, pie galda kā bezrūpīga viešņa sēdēdama, Valija vienalga uztvēra godību virtuvē notiekošo. Jo zina, cik naski un saskaņoti tur visiem bijis jākustas, lai maltīte gatava pasūtītajā stundā un ieguldītais darbs vainagotos ēdienu garšā, smaržā, izskatā. Mirkļi pirms viesu sēšanās pie galda godību pavāram ir saspringtākie un atbildīgākie: vai viss kārtībā, vai nav kas palaists garām?… Kad sāk šķindēt galda piederumi un kā labas noskaņas vēstījums līdz virtuvei atplīvo smieklu pavadīti omulīgu valodu fragmenti, pavārs beidzot drīkst uzelpot.
– Šķiet neticami, bet, ēdienu gatavojot, var just, kādi cilvēki pulcēsies pie godību galda, – no pieredzes secina Valijas kundze. – Taisot mielastu patiesas sirsnības un gadiem koptu dzimtas attiecību pulcinātajiem, viss tev šķiras gludi un iet no rokas. Un pilnīgi otrādi, ja ciemiņus plosa domstarpības.
Atmiņā palikusi kāzu maltīte, kas likās gluži vai noburta: mīklu pīrāgiem nācās jaut trīsreiz, jo raugs negribēja strādāt, ļoti svaigs putukrējums momentā sarūga, aukstā gaļa nerecēja, rasolam atvestie gurķi izrādījās bezgaršīgi – viss gluži kā pret kalnu.
Palīdzes izrīkojot, Valija centās sev iegalvot, ka ķibeļu gūzma ir tikai nejauka sagadīšanās. Bet, jauno pāri ieraugot, palika skumji… Ja cilvēki savas kopdzīves sākuma svinīgākajā brīdī apsaukājas un citādi demonstrē necieņu, gaiša ģimenes nākotne nav iespējama.
– Neesmu pārliecināta, vai mūs tiešām apvij par auru dēvētais starojums, – viņa saka. – Tas, ko sauc par dvēseļu radniecību vai lūkošanos vienā virzienā, jūtams attiecību noskaņā, kas izpaužas bez vārdiem – skatienos, kustībās, pieskārienos. Esmu pārliecināta, ka dzīves gaitā koptā labestība un atbildība par sev tuvajiem nepazūd, cilvēkam mūžībā dodoties.
Reiz gatavojusi bēru maltīti. Aizgājēja tādā vecumā, kad loģiskais dzīves punkts neizbēgams, taču sēru mielastiem rūgtuma piegarša vienmēr. Pavadītāji nekavējās, arī nelaiķes bērni posās, uz atvadām vēlreiz pieminēdami visu mammas laba darījumu. Traukus nomazgājusi un telpu sakopusi, Valija pirms promiešanas gribēja nodzēst mirušās piemiņai iedegto sveci.
– Jau nopūšu, bet dakts kvēlojošais diedziņš uzliesmo atkal un atkal. Pēc trešā piegājiena sapratu, ka daru nepareizi. Degošo sveci ieliku bļodiņā un novietoju izlietnē, lai ugunsnelaime nenotiek. Nākamajā rītā skatos – izdedzis līdz pēdējai kripatai, palicis vien gaišs aplītis, kā tāda saulīte!…
No Valijas Fišeres recepšu pūra
Sāļais rafaello
Sasmalcinātas krabju nūjiņas un rīvēts Holandes siers vienādās daļās, nedaudz majonēzes, zaļumi, sāls un pipari pēc garšas, sezama sēkliņas (apviļāšanai).
Ļoti vienkārša un pievilcīga uzkoda, kura izdosies jebkuram. Tikai jāuzmanās ar sāli – lai nepievienotu par daudz, ja gadījumā siers jau bijis diezgan pikants.
Vafeļu pildījums
Saldo krējumu saputo kopā ar saldo sieriņu; greznošanai var izmantot jebkuras svaigas ogas vai augļus. Daudz maz pieredzējusi namamāte saskatīs arī citus šā pildījuma masas izmantošanas variantus mājās pagatavotos desertos.
Pildīts lavašs
Pirms laba laika apritē iegājušajai uzkodai vērā liekama nianse – lavaša “pankūkas” pārsmērēšanai bagātīgi izmantots kausētā siera “Dzintars” klasiskais paveids. Tā garša jauki sabalsojas ar mazsālīto lasi un avokado. Garšvielu izmantošana vēlama, taču bez pārspīlējumiem.
