Egils Līcītis: Virtuves karalis Rītiņš prom no “Vincenta”! Jāmirst badu! 13
Tāltālos 90. gados no “British Airways” džeta lidostā “Rīga” nokāpa kulināro zinātņu maģistrs, gastronomijas mākslas metrs Mārtiņš Rītiņš, kurš ar šūmkaroti paveic apmēram to pašu, ko Paganīni ar vijoli.
Tais laikos vietējības saprašanā vienīgais sezonālais ēdiens bija griezti tomāti, gurķi ar krējumiņu un dillītēm, un mājas ķēķa augstākā meistarklase – etiķī ietaisīta siļķe. Darbaļaudis locīja pusdienas diētiskās “Veselības” ēdnīcās, kur mieloja apvītušiem bifštekiem, bet vakariņoja ar oglēs cepinātu sīkstu šašliku “Vējiņa” tipa brīvdabas paviljonos, kur uz blakus galdiņa atlaidies kaķim līdzīgais dzīvnieks bēdīgi murrāja par savu noplukušāko biedru drūmo likteni. Rīgas šeņķos nakti vadījušiem brokastu klasika – ķilavmaizīte ar olu plus sotaks. Cilvēki zināja, ka kādreiz senči pie ugunskuriem un cepešnīcām ēduši veselīgāk un daudzveidīgāk. Tāpēc, ieraudzījuši viesmīlīgā raidījumā “labrītiņ šo rītiņ ar Mārtiņ Rītiņ” mazliet korpulentu kungu (kādam jābūt šefpavāram – nevis izstīdzējušam niedrītem), izbadējušies, pie vienmuļās padomju sabiedriskās ēdināšanas sistēmas ieradinātie, no pasaules un senām tradīcijām nošķirtie priecājās, kā gavilēja indiāņi, kad Kolumbs kāpa krastā – urā, beidzot mēs esam atrasti! Un virtuves maestro, pavārnīcas mags, mērču burvis bija klāt, un mūžu mūžam paaudžu paaudzēs viņa vārds zustin nezudīs no dūšīgi paēst mīlošās nācijas piemiņas – aplaizot pirkstiņus.
Uz ilgiem laikiem, ar nebeidzamu derīguma termiņu iemarinēts kulināro pārdomu TV šovos, meistarpavārs nepaguris cēla pārbaudītas vērtības iz aizmirstības katla un vēra durvis uz neapgūto garšu teritorijām. Pārraides skatījās ne vien pie plīts piekaltas namamātes, bet cilvēki, kuru virtuves prasmes aprobežojās ar vērš- acs uzmešanu karstā pannā vai vāciņa noplēšanu krējuma turzai. Mārtiņš mācīja ēdelīgo, pateicīgo publiku gatavot grūbu risoto, šmorēt mežapīli, lēni cept stirnas sedlu, taisīt vērša astes virumu, iesmelt grāpī ūdeni zupai no dzintarjūras, ēst gliemežus un kroņa numuru – vārīt vārnas. Tais laikos lielākais rīma modās pie attecējušas laulenes paplātes – mīļais, cafe-au-laite, salade du chef, fruits de mar, trusis Mārtiņa gaumē, pēc spēcinošās maltītes viegls seksiņš. Kas var būt labāks par šo!
Kad Rītiņš kļuva krodzinieks, “Vincenta” pagrabiņā nokāpa gan zirga apetīti apveltītie, gan māgas vainām sirgstošie, tievētājas un ekskursanti, kam cenu dēļ pietika vien limonādei vai zelterim. Bet vai gan tas ir pasniegts rēķins un čeks – autoratlīdzība par augsto mākslu! Restorānā ieturējās Eltons Džons, princis Čārlzs un Angela Merkele. Uz ķēnišķīgām dzīrēm ieradās politekonomiskais zieds un šejienes sarunas sita pušu “Rīdzenes” tukšo salmu kulšanu kā pēc notīm ar kultūras līmeni un māksliniecisko vērtību. “Vincentā” bij ēdienreizes valsts galvām, naudas lietu ministriem, kara resora vadībai, izbraukuma sēdēs viesojās budžeta lietu komisija. Kad personāliju izslēdza no politiskās elites, tas labākais bija bēgt un nekad vairs nerādīties “Vincentā”. Mežainis no sila, vārava no Rīgas līča, saulē iededzis vectēvs tieši no dārzāju dobes piegādāja “šefam” nepieciešamās svaigākās ēdamvielas. Lauku vistas dējējas bija laimīgas, ka Rītiņš tām devis godu un garāku mūžu, bet siltumnīcās biezoknī saaudzis baziliks, estragons un oregāno pirms plūkšanas zemu palocījās ienākošā maestro priekšā.
Nu gardēži kā asās čili mērces aplieti, nelabu pastēti ieēduši – Rītiņš prom no “Vincenta”! Jāmirst badu! Jāiet uz fāstfudu! Ak, tās vien garākas brīvdienas, ko nepacietīgiem īsināt ar soternieti un foie gras. Virtuves karalis atgriezīsies restorānā uz jumta, jaunā Sapņu ēdienu fabrikā ar vēl nebaudītām smalko garšu kombinācijām!
