– Jums ir izdevies savā digitālajā instrumentā apkopot pasaulē labāko ērģeļu skaņu paraugu izlasi. Kā gan jūs to spējāt? 1
– Teikt, ka visas pasaules, būtu mazliet pārspīlēts. Manas ērģeles apkopo aptuveni 35 ASV esošu ērģeļu skaņas – protams, visas šīs ērģeles nav radītas ASV. Man bija ārkārtīgi svarīgi, lai tajās būtu apvienotas amerikāņu ērģeles un lai tās iemiesotu amerikāņu lielo simfonisko ērģeļu būvniecības skolu. Tā ir vesels autonoms ērģeļbūves visums, un manas ērģeles pārstāv Eiropā šo tradīciju, kas laikā no 1900. līdz 1950. gadam radīja augstākos civilizācijas sasniegumus šajā jomā. Šis viedoklis gan nesaskan ar pašlaik modē esošo Eiropas ērģeļu akadēmijas redzējumu, kas dievina vācu ērģeles.
– Esat teicis, ka cilvēku priekšstati par ērģeļu skaņu raisa grēka, vainas apziņas, soda asociācijas, uztvere darbojas reliģijas kontekstā. Vai esat gatavs mainīt šos stereotipus?
– Šajā ziņā mans uzskats ir subjektīvs, jo ērģeles neesmu atklājis caur baznīcu – esmu ateists. Ticu veselajam saprātam, un mani daudz vairāk interesē cilvēka spēja pašam pieņemt lēmumus – cilvēka ego. Ideja par to, ka ērģeles ir reliģisks instruments, ir neticami ironiska. Ja paraugās uz ērģeļu uzbūves fizikālajiem aspektiem un to darbinošās sistēmas loģiskumu, tās ir milzīgs tehnoloģisks sasniegums, un nodēvēt tās par svētām ir absolūts pierādījums milzīgajai reliģijas propagandas varai. Šajā ziņā šis priekšstats ir lielisks piemērs tam, kā baznīca saindē sociālo un māksliniecisko dzīvi. Ja cilvēki joprojām saista ērģeles ar baznīcu, tad ērģeles nav saprastas, jo ir daudz un dažādu ērģeļu veidu. Manās ērģelēs, piemēram, ir daudz skaņu no 20. gadu amerikāņu filmu mūzikā izmantotajām ērģelēm, un es vēlos tās parādīt pasaulei. Vienmēr esmu uzskatījis, ka mums uzmanīgi jāizvētī tas, ko it kā zinām, un priekšstats par ērģelēm ir viens šāda nepamatota stereotipa piemērs.
– Jūsu gadījumā uzmanības lokā nonāk ne tikai ērģeles kā instruments, bet, nenoliedzami, arī pats ērģelnieks, kurš joprojām nereti paliek skatītājam neredzams. Cik svarīgs jums ir performances aspekts?
– Nav nejaušība, ka ērģelnieks vēsturiski ir “neredzamā” persona. Jo baznīca vienmēr bijusi tendēta uz individuālas identitātes apspiešanu, mēģinot attīstīt kolektīvu mentalitāti. Iedomājieties – ērģeles kā Dieva balss, kas lika aizrauties elpai cilvēkiem viduslaikos, kad viņi mira no plaušu karsoņa, jo nebija penicilīna. Tās bija pārdabisks brīnums, tāpat kā katedrāles arhitektūra. Protams, ka ērģelnieks, būdams viens no tā laika inteliģentākajiem cilvēkiem, nedrīkstēja būt redzams. Šis uzskats ir iesakņojies daudzu ērģelnieku mentalitātē joprojām. Pastāv uzskats, ka ērģelnieks ir kautrīgs, pazemīgs cilvēks – starp citu, es tāds tiešām esmu (smejas). Mana pārliecība ir, ka jebkurš priekšnesums ir priekšnesums visās tā nozīmēs, arī izklaidējošā. Tas ir mūziķa kā personības izpausme, un, manuprāt, tas ir galvenais mūzikas mērķis. Man ļoti žēl, ka klasiskajā mūzikā joprojām ir tik daudz konservatīvisma, jo, būsim godīgi, tā tiecas izzust kā dzīvesveids. Kāpēc gan to nenest pie iespējami daudz cilvēkiem visos iespējamos veidos?
– Jūs mēdz dēvēt par akadēmiskās mūzikas slikto zēnu – pats tā jūtaties?
– Nē. Patiesībā es neciešu šo apzīmējumu. Tas nav kompliments. Tas kaut kādā ziņā ietver domu – slavens par katru cenu. Tomēr, ja pievērsīsit pietiekamu uzmanību tam, ko daru, tad redzēsit, ka esmu visai tradicionāls mākslinieks – improvizētājs un komponists – pēdējais, manuprāt, gan ne īpaši labs. Es pārstāvu jau minēto 19. gadsimta ērģeļspēles tradīciju, ko esmu attīstījis tālāk.
– Liepājā gaidāmā koncerta programma tomēr gana klasiska – skanēs Johans Sebastians Bahs, atsaucoties uz jūsu nesen iznākušo albumu “All You Need Is Bach” (“Viss, kas tev vajadzīgs, ir Bahs”).
– Programmā noteikti būs Bahs, tomēr spēlēšu to, ko tobrīd jutīšu. Vēlos parādīt labāko, ko spēju, un labāko, ko var sniegt manas ērģeles.
– Pieņemu, ka jūsu klausītājam nav nepieciešamā kārtā jābūt klasiskās mūzikas ekspertam.
– Tā tiešām ir. Es gan nemēdzu domāt par to, kas tieši ir mans klausītājs vai klausītāju grupa, lai gan tas mūsdienās būtu jādara jebkuram māksliniekam. Apzinos, ka ir neparasti, ka ierodas mākslinieks, kas 21. gadsimtā spēlē ērģeles, un priecājos, ja kāds vispār par to interesējas. Katrā ziņā mans sapnis ir piepildījies, un ceru, ka ar to varu priecēt arī klausītāju.
