Virtuozais ērģeļu panks. Saruna ar mūsdienu ērģeļmūzikas zvaigzni, komponistu Kameronu Kārpenteru 1
Trešdien, 26. aprīlī, Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” pirmoreiz koncertēs virtuozais ērģelnieks un komponists Kamerons Kārpenters. Nenoliedzami pievilcīgs jauns mūziķis ar ekstravaganti pancisku matu sasuku, kura attēls lāgiem rotājas spožos žurnālos. Viņš apceļo pasauli un publikā raisa sajūsmas saucienus, bet reizē liek raukt pieres tradicionālu klasiskās mūzikas vērtību cienītājiem. Viņš iznāk publikas priekšā un apsēžas… pie ērģelēm. 37 gadus vecais amerikāņu mūziķis un ērģeļu virtuozs Kamerons Kārpenters savas spožās karjeras laikā ir apvērsis priekšstatu par ērģeļmūziku, ērģelnieku un ērģelēm kā baznīcas mūzikas instrumentu. Liepājā ekstraordinārais mūziķis spēlēs viņa unikālās, gandrīz pusotru miljonu dolāru vērtās digitālās ērģeles, ko viņa tehniskais personāls, līdzīgi kā popzvaigznēm, koncertturnejās pārvadā īpašā furgonā.
– Pieņemu, ka Latvijā viesosities pirmoreiz…
K. Kārpenters: – Patiesībā nē. Biju šeit ļoti sen, 1992. gadā, Amerikas zēnu kora sastāvā. Man bija 11 gadu, un iznāca, ka Latvija kļuva par pirmo Eiropas valsti, ko, būdams amerikānis, esmu apmeklējis. Atceros mūsu apmešanos milzīgajā viesnīcā “Latvija”, atceros tās zilo marmora apšuvumu ar melniem un oranžiem rakstiem, tolaik tā vēl bija aprīkota ar padomju spiegošanas ierīcēm. Latvija man ir palikusi sevišķi spilgtā atmiņā, jo biju tur samērā ilgu laiku – turpat divas nedēļas. Visspilgtāk atceros Siguldas minerālūdens neaizmirstamo garšu! Protams, izmēģināju dažas ērģeles, lasīju dzintaru Baltijas jūras krastā. Tas bija brīnišķīgs laiks. Man patiešām patīk Latvija, un esmu patiesi priecīgs, ka varēšu atgriezties.
– Esat sniedzis simtiem koncertu lielākajās Eiropas koncertvietās. Vai ir liela atšķirība starp to, kā ērģeļmūziku klausās publika Eiropā un jūsu dzimtajā ASV?
– Atšķirība ir liela. Amerikā savos koncertos vienkārši vairāk runāju, jo varu to darīt angliski. Bet nopietni runājot, Amerikā ir daudz vājāka klasiskās mūzikas uztveres tradīcija, un varu būt vēl pļāpīgāks, nekā esmu parasti, jo katrai lietai nepieciešams plašāks izskaidrojums. Savas koncertprogrammas sliecos veidot plašākas, jo tas iedarbojas labāk. Eiropā, iespējams, vairāk spēlēju klasisko mūziku, tomēr arī šeit esmu un palieku spontāns mākslinieks. Manā uztverē vienīgā mūzikas jēga ir dzīvā performance, viss pārējais ir otršķirīgs. Patiešām svarīgs ir tikai tas, kas notiek uz skatuves. Ja tas nav dzīvi vai jēgpilni, patiesi un godīgi, tad labāk to nedarīt vispār. Cenšos vienmēr paturēt to prātā.
– Interesanti, ka Liepājā, kur notiks jūsu koncerts, Liepājas Svētās Trīsvienības katedrālē, ir pasaulē lielākās nepārbūvētās mehāniskās ērģeles. Taču klausītājus gaida pārsteigums – jūs muzicēsit uz unikāla mobilā digitālā instrumenta, ko pats esat nodēvējis par starptautiskajām turnejas ērģelēm (International Touring Organ, ITO).
– Nezināju, ka Liepājā ir tādas ērģeles! Tad 26. aprīlis būs diena, kad Liepājā būs divas pasaulē unikālas ērģeles! Tomēr, jā – ITO uzbūves tehnoloģija ļauj muzicēt uz tām visā pasaulē, ne tikai ASV, bet arī Kanādā, Eiropā, Āzijā un Austrālijā. Nenoliedzami, tas ir brīnums, ka ir piepildījies mans sapnis – spēlēt šādas ērģeles.
– Jūsu kā mūziķa mērķis ir atsvabināt ērģeles kā instrumentu no tradicionālas piesaistes baznīcai, liturģijai un, plašāk ņemot, arī reliģijai?
– Viss ir mazliet sarežģītāk, tomēr tā ir daļa no manas darbības idejas. Daudzviet pasaulē ērģeles joprojām atrodas baznīcās, un man nav pret to iebildumu. Stāsts drīzāk ir par to, kā dabūt laukā ērģeles no baznīcas un padarīt šo instrumentu par 21. gadsimta sastāvdaļu. Ērģeles vēsturiski savā ziņā vienmēr bijušas “digitālas”, proti, tās visos laikos darbinājusi bināra skaņas procesēšanas sistēma. Šajā ziņā ērģeles ir jebkura digitālas datorsistēmas priekšvēstnesis. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ digitālas ērģeles man ir ne tikai mākslinieciski tuvākās, bet iemieso arī visu ērģeļmūzikas vēsturi. Ja iedomājamies ērģeļu attīstību kā 26 gadsimtus ilgu, episku filmu, tad katrs atsevišķais instruments ir kā fiksēts, nekustīgs kadrs jeb ekrānuzņēmums. Tie iemieso dažādas evolūcijas – tostarp harmonijas, matemātikas, industriālo –, bet galu galā – informācijas tehnoloģiju evolūciju. Katras ērģeles ir nekustīgs attēls, un tikai tad, ja paraugies un skaties to kā vienu filmu, tad parādās viens mainīgs instruments. Tas ir mirklis, kad atskārt, ka priekšstats, kāds mums ir par ērģelēm kā tradicionālu instrumentu, veidots no šiem atsevišķajiem kadriem. Ērģeles kā ideja allaž bijušas pakļautas pastāvīgām izmaiņām, arvien no jauna piesaistot jaunākās tehnoloģijas. Ja cilvēki par mani saka – viņš mēģina izdabūt ērģeles no baznīcas, es atbildu – tādu vienu “ērģeļu” nemaz nav – ir tikai daudzi, dažādi instrumenti. Tās vēsturiskā griezumā, iespējams, ir visu laiku sarežģītākais instruments. Nav vienu īsto, tradicionālo, labo vai slikto ērģeļu – cik atšķirīgi ir cilvēki, tik atšķirīgas arī ērģeles. Šajā ziņā tas ir sociāls instruments.
