Virtuālās un aktuālās izrādes bērniem #paliecmājās 0
Apstākļi, kas kultūrā ieviesuši ierobežojumus, vienlaikus pavēruši negaidīti plašu digitālās informācijas lauku. Individuāli katrs internetā varam atrast teātra izrāžu ierakstus un veltīt to skatīšanai citkārt neatrodamo laiku.
Savā ziņā tie ir svētki, kad, piemēram, sekojot Jaunā teātra institūta ieteikumiem vai kroders.lv norādēm sociālajos tīklos, iespējams piekļūt ārzemju izrādēm – teātra klasikas pērlēm, par kurām profesionāļi Latvijā līdz šim ir tikai lasījuši un sapņojuši redzēt.
Arī pašmāju opernams, teātru kompāniju piedāvājums ik dienu kļūst aizvien kuplāks, mākslinieki, jo īpaši jaunie radošie profesionāļi, aizvien asprātīgāk meklē formas, kā uzrunāt mājās iesprostotos. Tomēr pieaugušajiem ir saprotams, ka izrāžu ieraksts, līdzīgi kā virtuālajā formātā apskatāma van Goga glezna vai virtuāla muzeja tūre, tikai aizvieto mākslas klātbūtni un rosina gaidīt kultūras notikumus jau pēc krīzes. Mazāk līdz šim analizēts tas, kas šobrīd notiek ar kultūras piedāvājumu bērniem.
Starp kino un radošām darbnīcām
It kā nav jāsatraucas par kultūras piedāvājumu jaunākajai paaudzei kopumā, taču jautājums, kā kvalitatīvam mākslas baudījumam iespraukties pārslogotajā ekrānā starp mācību vielu, multfilmām, “čatu” un digitālajām spēlēm, nav viegli atbildams.
Jo īpaši grūts tas ir vecākiem, kuri šobrīd tāpat jau nonākuši neapskaužamā pārslodzē.
No visu veidu kultūras piedāvājuma bērniem visaugstākās mākslinieciskās kvalitātes darbus, protams, sniedz kino un TV formāti. Veiksmīgs piemērs ir iemīļotais un uz bērnu vecumu precīzi orientētais seriāls “Tutas lietas”, kas veltīts pašiem jaunākajiem.
Par plašu klāstu skolēniem rūpējas Nacionālais kino centrs portālā filmas.lv, kur sadaļā “Kino skolās tiešsaistē” tiek rosināts izmantot Latvijas filmas vispārizglītojošo skolu mācību procesā (līdz ārkārtas situācijas beigām visā valstī pieejamas vairāk nekā 40 filmas).
Ņemot vērā pašu bērnu radošās līdzdarbošanās nozīmi, aktuāli ir rosinājumi portālā kurp.es,
ģimenes informējot par dažādām mākslas akcijām, kam bērniem jau laikus jāgatavojas, piemēram, Mākslas dienām Jūrmalā Bulduru Izstāžu namā. Tās plānotas jau maija beigās, un atliek cerēt, ka optimistiskā krīzes beigu prognoze realizēsies. Simpātiska šķiet Jaunmoku pils muzeja iniciatīva, kas reizē ar #paliecmājās saukli aicina ļauties krāsošanas priekam un lietot muzeja radītās krāsojamās lapas, ko piedāvāt arī citiem, atsūtot tās atpakaļ uz muzeja mājas lapu (saziņai e-pasts: [email protected]).
Informatīvajai kampaņai #Ēkultūra izveidots īpašs animācijas stāsts bērniem “Paliec Mājās Supervaroņi”, ko veidojis video autors Kristaps Kulpe. Tas atrodams Kultūras ministrijas mājas lapas virtuālās kultūras norises #Ēkultūra sarakstā, kas kopumā tomēr piedāvā salīdzinoši maz norišu tieši bērniem.
Viņiem domāto teātra izrāžu skaits ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms, ierakstu trūkumu gan mazina daži Rīgas teātri, piemēram, Dailes teātris ar trīs ierakstiem, no kuriem divi ir režisores Lauras Grozas-Ķiberes iestudējumi – “Vārnu ielas republika” (2011) un “Pīters Pens” (2014) –, bet izrāde “Jērādiņa” (2016) pieder teātra zelta klasikai.
Ar saukli “Kultūru karantīnā neieliksi!” skolēnu auditorijai atbilstošs ir teātra “Dirty Deal Teatro” veidotais “Izrāžu-instrukciju” cikls, ko var piedzīvot, nedodoties uz publiskām vietām.
No cikla astoņām lugām aprīļa sākumā pieejamas divas.
Radioteātra formā klausāms dramaturģes Lindas Rudenes teksts “Pieturzīme”, ko lasa aktieris Agris Krapivņickis. Bet dramaturga Jāņa Baloža instrukciju izrāde “Tuvošanās” dod lugas tekstu lomām, ko lasīt divatā klātesamībā vai virtuāli. Teksts ir gan latviešu, gan angļu valodā.
No skatāmajiem ārzemju teātru ierakstiem bērniem, kuros dominē cirka, operas un leļļu estētika, gribas izcelt Dienvidāfrikas teātra “Magnēts” (Magnet Theatre) priekšnesumu “Transformācijas”, jo tas apliecina mākslas notikuma unikālo klātbūtnes nozīmi.
Ierakstā redzamā spēle notiek nelielā telpā ar trīs aktieru bezvārda improvizāciju ar dabas materiāliem – kociņiem, akmeņiem. Aktieru sacerētie notikumi rosina iztēli un raisa neatkārtojamo sajūtu tieši šeit un tagad. Redzams, ka savstarpējā sadarbība starp skatuvi un skatītājiem piepildīta ar dzīvām emocijām, un tieši to šobrīd pietrūkst visvairāk.
Pirms un pēc
Kādas izrādes tiks rādītas pēc kultūras pārrāvuma, ir samērā prognozējama perspektīva. Pēdējās sezonas kopumā rāda, ka teātris bērniem kļuvis “pieaudzis”. Tas nekopē pieaugušo izrādes un apgāž mītu par to, ka māk-slu bērniem radīt ir otršķirīgi.
Būtiski, ka jauni dramaturgi, aktieri un režisori nopietni strādā šai laukā,
jo īpaši aktīvi ir jaunie Latvijas Kultūras akadēmijas aktieru kursa absolventi, kas daļēji iekļauti Latvijas Leļļu teātra ansamblī, bet gandrīz visi veido neatkarīgus projektus.
Viens no tiem ir radošās apvienības “Perforācija” izrāde-darbnīca pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem “Plastmasas huligāni”, kas veltīta ekoloģijas tēmai un kas ir netradicionāla pēc formas. Izrādes objektu spēles estētiku konsekventi veidojusi režisore Pamela Butāne, bet galveno varoni, plastmasas maisiņu Dusmukuli, atveido aktrise Elizabete Skrastiņa.
Viņas atveidotais tēls pārliecina ar īsti huligānisku uzvedību. Skatītājiem jābūt gataviem pieņemt spēles noteikumus, ko sacer uz vietas aktieri, ar ritma un priekšmetu palīdzību izdziedot, izdejojot un izdzīvojot gadījumus no Čiekurkalna puiku, brāļu Klāva un Intara, dzīves.
Jaunie aktieri Rihards Zelezņevs un Kārlis Tols (līdz šim vairāk zināms no Rēzeknes teātra “Joriks” izrādēm) plastmasas draudīgā uzbrukuma tēmu izvērš patiesi dramatiski plaši.
Maisiņi ir visur – plandās pa ielām, pinas koku zaros un plunčājas peļķēs.
Tie līdzinās maziem ežiem, peldas okeānos kā medūzas un slēpjas kokos kā putni. Trīs profesionālo aktieru roku un ritmu saspēle panāk intensīvu darbību, vienlaikus emocionāli veido saikni ar skatītājiem. Izrādes noslēgumam seko nopietni sagatavota radošā darbnīca, kur paši aktieri ne vien skaidro plastmasas īpašības, bet arī ar darba rīkiem demonstrē, kā to pārstrādāt dažādos noderīgos priekšmetos.
Bērnu acu priekšā top pogas, rotaļlietas. Izrāde veidota pēc Agneses Vanagas grāmatas motīviem, un tā ir vēl viena bērnu izrāžu tendence pēdējās sezonās – balstīt iestudējumu gudras un tēlainas literatūras dramatizējumā, kas trāpa bērniem skatītājiem saprotamās tēmās un formās.
No grāmatām uz skatuvi
Grāmatu un iestudējumu radošo sasaukšanos visprecīzāk rāda divi Valmieras teātra jauniestudējumi bērniem un pusaudžiem, ar atšķirīgiem piegājieniem panākot aizraujošus skatuves darbus uz lielās skatuves. Par atspērienu izrādei ņemta gan Ineses Zanderes dzeja (režisores Ineses Mičules darbs “Smieklu sasaukšanās”), gan Regīnas Ezeras stāsti “Cilvēkam vajag suni” (režisors Jānis Znotiņš).
Latvijas Leļļu teātra monoizrāde pašiem mazākajiem “Čigānmeitēns Ringla”, kurā aktrise, režisore, dramatizējuma un telpas iekārtojuma autore ir jaunā skatuves māksliniece Alīda Pērkone, veidota pēc Ērika Ādamsona dzejas stāsta.
Caur dzejas tēlu profesionālas un temperamentīgas izdzīvošanas prizmu tā pierāda radošas personības spēku mākslas pārdzīvojuma notikšanā.
Arī režisora Edgara Niklasona un horeogrāfes Alises Putniņas kopdarbs “Nila Holgersona brīnumainie piedzīvojumi”, kas uz Rīgas Krievu teātra skatuvi pārcēlies no ziemas apstākļiem nepiemērotās Andrejsalas spēles telpas, ir jaunu mākslinieku kopdarbs ar lielu sociālas atbildības devu. Sižets par noburto Nilu, kas attēlo zostēviņa Martina galvu reibinošos lidojumus, pārtapis cilvēciskas līdzcietības un savstarpējas izpalīdzības paraugstundā.
Jaunie mākslinieki Jūlija Berngardte, Aleksandrs Maļikovs, Igors Nazarenko, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Artūrs Trukšs darbojas pašaizliedzīgi gan profesionāli, gan cilvēciski, un aktieru atdeve īpaši sajūtama telpā bez scenogrāfijas un papildlīdzekļiem.
Režisora Ģirta Šoļa vārds, kas plaši izskanējis pēc viņa aiziešanas ar skaļu durvju aizciršanu no mākslinieciskā vadītāja posteņa Rīgā, tagad redzams Liepājas Leļļu teātra afišā. Viņa jaunākais iestudējums pēc Zanes Zustes populārās un starptautisku slavu guvušās grāmatas “Ucipuci meklē mājas” motīviem līdz ārkārtas stāvokļa ieviešanai bija ļoti pieprasīts, un pamatoti.
Starp citu, jācer, ka, situācijai mainoties, to būs iespējams redzēt ne tikai liepājniekiem.
Stāstu par Itālijā aizmirsto pūci Ucipuci, kas meklē ceļu uz mājām, pa ceļam satiekoties ar Zirnekli, Odu, Circeni, spēlē aktieri Pēteris Liepiņš un Ilze Jura. Rūpīgi izstrādātajā asprātīgajā skatuves mikrodramaturģijā īpaši svarīga daļa ir mūzika. Mikus Frišfelda lipīgās dziesmas veiksmīgi saplūdina darbību ar atmosfēru, atrodot katram leļļu tēlam savu ritmu un to padarot kopumā par gluži neatvairāmu.
Tiesa, tiem, kuri pazīst Šoli kā dumpīgu, skarbu bezkompromisa mākslinieku, šeit to neatrast, izrāde gluži jauki iederas ģimenes pēcpusdienas mīlīgā gaisotnē. Liepājas pilsētas Leļļu teātris pēdējās sezonās mērķtiecīgi strādā jaunu mākslinieku, skatuves paņēmienu un dramatizējumu virzienā.
Un vēl kāda pēdējā gada tendence – palielinājies privāto teātru skaits, kas iekļauj repertuārā augstvērtīgas izrādes jaunajiem skatītājiem, piemēram, teātris “Willateater” rāda azartisko un tajā pašā laikā tik audzinošo režisora Toma Treiņa izrādi “Pagalms atdzīvojas”, kas tapa pagājušā gada Valmieras Vasaras teātra festivālā (VVTF).
Augustā notiks nākamais VVTF, un tas ir spēcīgs impulss, lai mērķtiecīgi meklētu un atrastu mūsdienīgus un profesionālus ceļus jauna tipa izrāžu radīšanā bērniem.
