Virtuālā tautas skaitīšana. Bažas, ka iegūtie dati nebūs tik precīzi 1
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
2021. gadā Latvijā notiek tautas skaitīšana, kas līdz šim veikta vidēji reizi desmit gados.
Šoreiz tā ievērojami atšķirsies no iepriekšējām reizēm, jo vairs nenotiks iedzīvotāju izvaicāšana klātienē; visi dati tiks apkopoti no jau esošiem reģistriem un datubāzēm.
Šāda procedūra izmaksās krietni lētāk, taču demogrāfijas pētnieki raizējas, ka iegūtie dati nebūs tik precīzi, turklāt par dažiem jautājumiem, piemēram, ikdienā lietoto valodu, netiks vaicāts vispār.
Tautas skaitīšana Latvijā jau ir sākusies, un jūs jau esat pieskaitīti, lai gan šoreiz neviens neklauvēja pie jūsu dzīvokļa durvīm un neuzdeva virkni jautājumu.
Latvijas teritorijā kopš XIX gadsimta beigām notikušas jau vairāk nekā desmit tautas skaitīšanas, pierēķinot arī divas pēc neatkarības atjaunošanas (2000. un 2011. gadā), bet šī ir pirmā, kurā cilvēki vairs netiek aptaujāti klātienē.
Visi dati tiks savākti no dažādiem valsts reģistriem un datubāzēm, balstoties uz informāciju, kāda tā fiksēta 2021. gada 1. janvārī.
Tautas skaitīšanā paredzēts apkopot datus par Latvijas iedzīvotāju skaitu, dzimumu, vecumu, ģimenes stāvokli, nodarbinātību, profesiju, izglītību, valstisko un etnisko piederību, mājokļa apstākļiem u. c.
Vajadzīgā informācija tiks iegūta no vairāk nekā 40 dažādiem reģistriem, piemēram, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) Iedzīvotāju reģistra, Valsts ieņēmumu dienesta un citām datubāzēm.
Bažas par datu kvalitāti
Centrālā statistikas pārvalde (CSP) norāda, ka līdz ar šīs metodes ieviešanu Latvija seko attīstīto ziemeļvalstu piemēram.
Tautas skaitīšana, balstoties uz valsts reģistru datiem, jau notikusi Zviedrijā, Dānijā, Somijā, Norvēģijā, Austrijā, Slovēnijā u. c. Līdzīgu sistēmu plānots ieviest visās Eiropas Savienības dalībvalstīs, jo ES vēlas, lai nākotnē tautas skaitīšana notiktu katru gadu, nevis tikai reizi desmit gados. Tas būtu iespējams tikai ar reģistru metodes palīdzību, jo iedzīvotāju aptaujas klātienē vai internetā ir pārāk dārgs un darbietilpīgs process.
Taču zinātnieki, kas saviem pētījumiem izmanto tautas skaitīšanas datus, ir noraizējušies, ka pāreja no reālās uz virtuālo uzskaiti samazinās iegūto datu kvalitāti.
“Tā bija mūsu valdības kļūda, jo no reģistriem iegūto datu neatbilstība realitātei būs pārāk liela un tie nebūs uzticami,” spriež demogrāfijas un migrācijas pētnieks Ilmārs Mežs.
“Teorētiski varētu piekrist, ka nav vajadzības sūtīt tautas skaitītājus apsekot mājokļus, lai konstatētu, kas tur dzīvo, ja mums būtu pieejami kvalitatīvi valsts reģistru dati. Taču praksē šie dati pārāk bieži neatbilst īstenībai, daudzi cilvēki ir deklarējušies kaut kur citur, jo viņiem tā ir izdevīgāk saistībā ar nodokļiem, komunālo pakalpojumu izmaksām, bērnudārzu un skolu pakalpojumiem.”
Šim novērojumam piekrīt arī Kristīne Locika no Liepājas, kas iepriekšējās tautas skaitīšanas laikā pirms desmit gadiem veica iedzīvotāju izvaicāšanu.
“Toreiz redzēju, ka reģistru informācija bieži vien nesakrīt ar reālo situāciju. Piemēram, oficiālā statistika rāda, ka mājā ir 12 dzīvokļu un katrā deklarēts vismaz viens iemītnieks, taču patiesībā apdzīvoti ir tikai pāris dzīvokļu, jo visi pārējie aizbraukuši peļņā uz ārzemēm.
Tāpat mēs kā tautas skaitītāji apmeklējām tādus pritonus, kuru iemītnieki diez vai vispār ir kaut kur reģistrēti, jo viņi izvairās no jebkādiem kontaktiem ar valsts iestādēm un interesējas tikai par tuvākās “točkas” pakalpojumiem.
Tautas skaitīšanas mērķis ir parādīt reālo situāciju, bet tagadējā virtuālā skaitīšana drīzāk būtu jāsauc par oficiālo datu apkopošanu.”
Igaunijas piemērs
Pieredzes bagātais demogrāfijas pētnieks Pēteris Zvidriņš spriež, ka tagadējai tautas skaitīšanas metodei ir vairākas priekšrocības (mazākas izmaksas un datus būs iespējams apkopot daudz ātrāk), taču būs arī daži trūkumi.
“Viens no tautas skaitīšanas principiem ir individualitāte jeb personiskums, kad tiek noskaidrota informācija par katru indivīdu. Ja tautas skaitītājs apmeklēja cilvēkus klātienē, viņš varēja rūpīgāk izvaicāt respondentus un iegūt precīzāku informāciju par reālo stāvokli.
Piemēram, reģistrā uzrādās, ka cilvēks ir neprecējies, bet faktiski viņš jau gadu desmitiem ir ilgstošā kopdzīvē ar partneri.
Vai arī otrādi: viņš ir reģistrēts kā precējies, bet patiesībā laulība jau sen ir izjukusi. Tautas skaitīšanas mērķis ir noskaidrot faktisko stāvokli, ne tikai to, kas fiksēts dažādos reģistros,” secina profesors Zvidriņš.
CSP gan aizstāv izraudzīto metodi un uzsver, ka tā ir īpaši piemērota Covid-19 pandēmijas laikam, kad cilvēku izvaicāšana klātienē būtu nevajadzīgs risks.
“2020. gada ārkārtas situācija, kad pilnībā tika apstādināts klātienes intervētāju darbs, pierādīja, ka lēmums organizēt tautas un mājokļu skaitīšanu, izmantojot tikai administratīvos datus, bijis pareizs. Šobrīd līdzīgu risinājumu meklē arī valstis, kas bija plānojušas 2021. gada tautas skaitīšanu veikt tradicionālā veidā. Latvijai ir bijis laiks sagatavoties, izstrādāt metodoloģiju, uzlabot datu kvalitāti,” spriež CSP Sociālās statistikas departamenta direktore Baiba Zukula.
Arī mūsu kaimiņvalsts Lietuva tautas skaitīšanu šogad veiks pēc līdzīgas metodes kā Latvija. Savukārt demogrāfs Ilmārs Mežs uzskata, ka labāko risinājumu kārtējo reizi izvēlējušies mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi.
“Viņu veiktās pārbaudes atklāja, ka 20% iedzīvotāju nedzīvo tajā dzīvesvietā, kur ir deklarējušies; jauniešu vidū šis rādītājs ir līdz pat 30%. Igaunijas valdība tautas skaitīšanā nolēma izmantot kombinēto metodi, kad daļu no iedzīvotājiem tomēr pārbaudīs skaitīšanas veicēji, lai precizētu dzīvesvietu, kā arī noskaidrotu valodu prasmes jautājumus. Tas izmaksās mazliet dārgāk, bet tādējādi Igaunija iegūs daudz kvalitatīvākus un uzticamākus tautas skaitīšanas datus.”
Mirušās dvēseles
CSP pārstāve Baiba Zukula skaidro, ka viens no iemesliem, kādēļ Latvijā tika pieņemts lēmums atteikties no tautas skaitīšanas klātienē, bija iedzīvotāju nevēlēšanās piedalīties aptaujās.
“Tradicionālā pieeja sociālās statistikas datu apkopošanai par personām un mājsaimniecībām vairs nespēj dot vēlamo rezultātu. Tas liek domāt, ka valsts mērogā daudz vairāk jāstrādā, lai iedzīvotājus neapgrūtinātu ar aptaujām un nepieciešamo informāciju iegūtu jaunos, inovatīvos veidos, apvienojot informāciju no jau esošiem reģistriem,” norāda Zukula.
CSP uzsver, ka dažās jomās dati būs pat precīzāki nekā no aptaujām klātienē, piemēram, informāciju par darbinieku profesiju uzņēmumi raksturo precīzāk, nekā aptaujās atbild paši darbinieki, kas savu profesiju apraksta ar sarunvalodas terminiem.
CSP atzīst, ka tautas skaitīšanas galvenais uzdevums ir precizēt faktisko iedzīvotāju skaitu valstī, bet mūsdienās tas vairs nav vienkāršs uzdevums, jo cilvēkiem ir iespēja brīvi pārcelties uz citām valstīm, lai mācītos vai strādātu.
Piemēram, 2020. gada sākumā PMLP Iedzīvotāju reģistrā bija dati par 2,08 miljoniem iedzīvotāju, bet CSP lēsa, ka patiesais Latvijas iedzīvotāju skaits ir 1,91 miljons. Atšķirība bija par vairāk nekā 8% jeb 175 000 iedzīvotāju.
Vēl lielākas atšķirības ir datos par iedzīvotāju izvietojumu Latvijas iekšienē.
“Pētījumi rāda, ka līdz pat 20% iedzīvotāju deklarētā dzīvesvieta nesakrīt ar reālo dzīvesvietu. Tāpat reģistros uzrādās arī “mirušās dvēseles”, piemēram, ja cilvēks ir aizbraucis no Latvijas un nomiris ārzemēs, tad Iedzīvotāju reģistrā viņš joprojām var skaitīties kā dzīvs, jo bez dokumentāla pamatojuma (miršanas apliecības) viņu nevar izņemt no reģistra,” secina Latvijas reģionālās attīstības pētnieks, ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs.
Viens no argumentiem, kas pamudināja Latvijas valdību atteikties no tautas skaitīšanas klātienē, bija daudz zemākas izmaksas. CSP informē, ka tautas skaitīšana šogad izmaksās ap 2,9 miljoniem eiro, bet pirms desmit gadiem tā izmaksāja ap 10 miljoniem eiro, tātad izdevies ietaupīt vairāk nekā septiņus miljonus eiro
. Vēl viens ieguvums ir ātrāka datu apstrāde, piemēram, datus par Latvijas iedzīvotāju skaitu būs iespējams publicēt jau šā gada otrajā ceturksnī.
Noklusētā valoda
Latvijas demogrāfijas un etnisko attiecību pētnieki gan ir noraizējušies, ka jaunā tautas skaitīšanas metode nozīmēs daudz nepilnīgākus datus par vairākām kultūretniskām iezīmēm: iedzīvotāju tautību, valodas lietošanu, ticību u. c.
Statistika rāda, ka latviešu īpatsvars Latvijā pamazām pieaug, pašlaik tas sasniedzis jau 62,5% (krietni vairāk nekā padomju okupācijas perioda beigās, kad 1989. gada tautas skaitīšana atklāja, ka latviešu īpatsvars bija sarucis līdz 52%).
Šobrīd latviešu vidū ir augstāka dzimstība un arī jaukto ģimeņu bērni biežāk tiek reģistrēti kā latvieši, bet tautas skaitīšana palīdzētu noskaidrot, cik daudzi no viņiem mājās runā latviešu valodā.
Tagad tas vairs nebūs iespējams, jo tautas skaitīšanā jautājums par mājās lietoto valodu netiks uzdots, šādu informāciju nav iespējams iegūt no valsts reģistru datubāzēm.
2017. gadā veiktā iedzīvotāju aptauja rādīja, ka latviešu valodu par dzimto uzskata 60,8% mūsu valsts iedzīvotāju.
“Diemžēl tautas skaitīšanā vairs netiek uzdoti jautājumi par iedzīvotāju valodu un ticību. Dati par tautību tiks ņemti no Iedzīvotāju reģistra, bet reģistrā norādītā tautība ne vienmēr atbilst tai, ar ko identificējas attiecīgais iedzīvotājs un ko viņš pats nosauktu tautas skaitītājiem. Novirze nebūs liela, bet būtiska,” uzskata cilvēkģeogrāfs Ritvars Eglājs, kurš pētījis nacionālo attiecību jautājumus.
“Rodas iespaids, ka arī pie mums, tāpat kā daudzviet Rietumeiropā, sākuši slēpt datus par iedzīvotāju etnisko un reliģisko sastāvu. Piemēram, bez tautas skaitīšanas būs daudz grūtāk izpētīt, kādu valodu pārsvarā lieto pierobežā dzīvojošie Latvijas baltkrievi: krievu, baltkrievu, latviešu vai citu.”
CSP norāda, ka jautājumus par mājās lietoto un dzimto valodu paredzēts iekļaut dažādās iedzīvotāju aptaujās, kas varētu aptvert līdz pat 40 000 mājsaimniecību.
Ilmārs Mežs uzskata, ka ar to būs par maz. “Latviešu valodas apdraudētības situāciju pilnvērtīgi būtu iespējams izvērtēt tikai pēc tautas skaitīšanas, kas aptvertu visus valsts iedzīvotājus. Tā vietā statistiķi piedāvās tikai mazu ielāpiņu – aptauju, kurā piedalīsies varbūt tikai katrs simtais iedzīvotājs.”
Mežs atzīst, ka mainīt pašlaik notiekošās tautas skaitīšanas metodoloģiju jau ir par vēlu, bet par statistikas nozari atbildīgā Ekonomikas ministrija varētu labot pieļautās kļūdas un nākamās tautas skaitīšanas rīkot ar kombinēto metodi, līdzīgi kā to dara Igaunija: reģistru informāciju papildinot ar aptaujām klātienē, kas ļautu iegūt precīzākus datus arī par būtisko valodu jautājumu.
CSP vēsta, ka papildus reģistros balstītai tautas skaitīšanai Igaunija plāno veikt izlases veida apsekojumu, apsekojot 40 tūkstošus mājokļu. No šī apsekojuma tiks iegūta informācija par dzimto un mājās lietoto valodu.
“Līdzīga veida apsekojumu Latvija veica jau 2017. gadā, un ir plānots šos jautājumus iekļaut 2022. gada pieaugušo izglītības apsekojumā. Līdz ar to šo uzdevumu Latvija ir jau veikusi un nevar teikt, ka Igaunijas dati sniegs plašāku informāciju, ņemot vērā šā brīža situāciju un iespējas veikt intervijas (Igaunija pamatā plāno veikt klātienes intervijas, jo nav izveidots telefoninterviju centrs kā Latvijā), kā arī iedzīvotāju vēlmi atbildēt aptaujās,” uzskata Baiba Zukula.
“Attiecībā uz tautībām informācija reģistrā ir pilnīgāka, jo, atskatoties iepriekšējās tautas skaitīšanās, iedzīvotāji savu tautību tradicionālā tautas skaitīšanā ir norādījuši atkarībā no tā brīža “vēlamās” tautības. Piemēram, pagājušā gadsimta 30. gados daudzi ebreji kā savu tautību norādīja “latvietis”, lai gan iepriekš tā bija “ebrejs”.
Līdz ar to reģistru informācija sniedz kvalitatīvākus, laika gaitā salīdzināmākus datus. Jautājums par reliģiju nav ticis iekļauts jau 2000. un 2011. gada tautas skaitīšanā, un tas nav iekļauts arī 2021. gada tautas skaitīšanā.”
