Horvātijas pirmā, virtuālā prezidentūra sanitārās krīzes ēnā 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Savienības jaunākās dalībvalsts Horvātijas pirmā prezidentūra ES Padomē tuvojas noslēgumam. Ja atceramies, tās vadmotīvs bija “Spēcīga Eiropa izaicinājumu pasaulē”, ko premjerministrs Andrejs Plenkovičs pasludināja jau pērn rudenī Zagrebā Nacionālajā bibliotēkā, kurai pēc ieceres vajadzēja uzņemt prezidentvalsts rīkotos pasākumus. Toreiz, protams, neviens nespēja iedomāties, ka sanāksmes pārsvarā noritēs videokonferenču veidā.
Eiropa, kas izolējas
Arī pats gada sākums vēl nevēstīja neko pārāk sliktu. Janvāra pirmajā svētdienā Horvātijā notika valsts prezidenta vēlēšanas, kurās uzvarēja kādreizējais valdības vadītājs sociāldemokrāts Zorans Milanovičs, kas nomainīja amatā labējo Kolindu Grabaru-Kitaroviču.
Bet tas nekādi neietekmēja Horvātijas startu ES prezidentvalsts statusā, ko simboliski ievadīja savdabīga akcija – horvātu tradicionālajās kaklasaitēs rotātie pieminekļi Eiropas galvaspilsētās, tajā skaitā Rolanda statuja Rīgas Rātslaukumā.
Plenkovičs pirmajās preses konferencēs uzsvēra, ka Apvienotās Karalistes aiziešana ir īstais brīdis, lai izvērtētu kļūdas un padarītu Eiropas Savienību ļaužu uztverē pievilcīgāku un tādu, kas “rada pievienoto vērtību”, turklāt tagad “tiek diskutēts par budžetu, par paplašināšanos un par Eiropas nākotnes konferenci. Visi šie jautājumi ir savstarpēji cieši saistīti, tāpat arī migrācijas jautājums”.
Nepieciešamība pēc ES radītas “pievienotās vērtības” atspoguļojās Zagrebas izvirzīto četru galveno prioritāšu formulējumos – “Eiropa, kas attīstās”, “Eiropa, kas vieno”, “Eiropa, kas aizsargā” un “Ietekmīga Eiropa”.
Minēto tēžu apspriešanai un iedzīvināšanai praksē bija sagatavots provizorisks sanāksmju grafiks un darba kārtība, kas iekļāvās plašākā prezidentvalstu trijotnes – Rumānija, Somija un Horvātija – astoņpadsmit mēnešu programmā.
Taču Pasaules veselības organizācijas vēstījumi kļuva arvien satraucošāki. ES ārējās, tad iekšējās robežas tika cita pēc citas aizvērtas.
Tas attālināja arī Zagrebas mērķi pievienoties Šengenas zonai, kura faktiski kādu laiku nefunkcionēja. Dalībvalstis vien pakāpeniski atsāka risināt iekšējās robežkontroles jautājumus koordinētā veidā.
15. jūnijā, respektīvi, nākamajā dienā pēc Šengenas līguma 35. jubilejas, ES valstu vairākums savstarpējās robežas atkal atvēra, taču dažādas pakāpes pašizolāciju saglabā, piemēram, kontinentālā Spānija, Malta un daļēji Dānija.
Attiecībā uz ārējām robežām 17. martā tika pieņemts lēmums par “nesvarīgas” ieceļošanas pārtraukšanu, kas būtībā paliek spēkā vismaz līdz 1. jūlijam, ar dažiem izņēmumiem valstīs kā Grieķija vai Kipra, kurās tūrisma industrija ir stratēģiski svarīga un kuras jūnijā atsākušas ar zināmiem nosacījumiem pieņemt iebraucējus no trešajām valstīm.
Ap marta vidu koronavīrusa izraisītās slimības gadījumi jau bija fiksēti visur Eiropas Savienībā un dažviet stāvoklis izvērtās traģisks.
Horvātija saskaņā ar prezidentvalsts pilnvarām jau janvārī bija iedarbinājusi ES integrēto politiskās reaģēšanas mehānismu uz krīzēm (Integrated Political Crisis Response) informācijas apmaiņas režīmā, ko marta sākumā pastiprināja uz pilnīgas aktivizācijas režīmu, kas ļauj rīkot operatīvas amatpersonu un ekspertu apspriedes.
10. martā noritēja pirmais ES ārkārtas samits videokonferences formā, kas kļuva ierasta parādība. Bet ES valstu un valdību vadītāji vienojās par tagadējos apstākļos gluži steidzami risināmām prioritātēm – ierobežot vīrusa izplatīšanos, garantēt medicīniskā aprīkojuma nodrošināšanu, veicināt pētījumus ārstēšanas metožu un vakcīnu izstrādei un atbalstīt nodarbinātību, uzņēmumus un ekonomiku.
Attālinātā politika
Pandēmija pārvilka svītru daudzām iecerēm, arī Zagrebas nodomam izmantot Horvātijas debiju ES prezidentvalsts lomā, lai vairāk iepazīstinātu eiropiešus ar savu bagāto kultūras mantojumu, tūrisma objektiem un sarežģīto vēsturi.
Jo dominēja pavisam citas tēmas un pat pērn decembrī pasludinātais Zaļais kurss palika sanitārās krīzes ēnā. Viens no zīmīgākajiem piemēriem – ES kultūras ministru videokonferencē (8. aprīlī) nācās apspriest Covid-19 ietekmi uz radošo sektoru un medijiem nepieciešamo atbalstu.
Iespējams, Horvātijai pats svarīgākais virtuāli pieņemtais lēmums bija ES ārlietu ministru 24. martā beidzot dotais jāvārds iestāšanās sarunu sākšanai ar Albāniju un Ziemeļmaķedoniju, ko Eiropas Komisija bija ieteikusi jau pirms pāris gadiem, taču jautājums arvien tika atlikts.
Par pēdējo šķērsli pērn negaidīti kļuva Francijas, Nīderlandes un Dānijas celtie iebildumi, kuru dēļ komisija izstrādāja jaunas iestāšanās procedūru reglamentējošas vadlīnijas, kliedējot Elizejas pils bažas.
Taču procesu iekavē arī vīruss, kas liedza organizēt pilnvērtīgu ES un Rietumbalkānu valstu samitu, bet 6. maijā videoformātā notikušais lielākoties bija veltīts sanitārās krīzes radīto savstarpējo pārmetumu un domstarpību nogludināšanai (saistībā ar ES it kā novēloti sniegto nepietiekamo palīdzību partneriem).
Pēdējiem mēnešiem raksturīgajā ekrānā redzamu runājošo galvu režīmā 18. jūnijā noritēja arī ES Austrumu partnerības samits.
Tie savā ziņā iespaidojuši arī Briseles un Londonas sarunas. Jāatgādina nu jau vēsturiskais fakts, ka 1. februāra rītā briti pamodās ārpus Eiropas Savienības, ar kuru viņiem pārejas periodā līdz 31. decembrim būtu jāslēdz vienošanās par nākotnes attiecībām.
Vienīgā alternatīva ir tā dēvētais bezvienošanās breksits. Abām pusēm neizdevīgs. Bet diskusijas kārtējo reizi nonākušas strupceļā.
Miljardu injekcijas
Vakcīnu izstrāde vēl ir klīnisko izmēģinājumu stadijā, tikmēr Eiropas un dalībvalstu budžeta naudas injicēšana ekonomikā jau notiek milzu apmēros, nerēķinoties ar Māstrihtas kritērijiem vai citiem šādu dāsnumu iegrožojošiem tiesību aktiem.
Laikmeta raksturīga iezīme – Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Emanuels Makrons 18. maijā ierosināja ES mērogā veidot piecsimt miljardu lielu fondu cietušo nozaru un valstu atbalstam, turklāt kanclere pavēstīja, ka Berlīne neiebilst parādu kopīgošanai, kas ļoti daudzus pārsteidza, ņemot vērā Merkeles vadīto valdību līdzšinējo stingro nostāju (piemēram, agrākajā Grieķijas “glābšanas” epopejā).
Ideja ieguva konkrētākas aprises 27. maijā, kad EK nāca klajā ar priekšlikumu par pārskatītu, respektīvi, palielinātu ilgtermiņa budžetu jeb daudzgadu finanšu shēmu (2021– 2027) 1100 miljardu eiro apmērā, ko papildina 750 miljardu eiro ekonomikas stimulēšanas plāns “Nākamās paaudzes ES” jeb “Next generation EU”.
Plāna “Nākamās paaudzes ES” ietvaros maija nogalē tika prezentēta arī programma “ES Veselība” (“EU4Heath”), lai nodrošinātos pret sanitāro krīžu radītiem pārrobežu apdraudējumiem (savlaikus veidojot medicīnas preču krājumus un personāla rezervi, sniedzot ekspertīzes un tehnisko atbalstu), uzlabotu zāļu pieejamību un stiprinātu dalībvalstu veselības aizsardzības sistēmas.
Programmā paredzēts ieguldīt 9,4 miljardus eiro, kas esot 23 reizes vairāk nekā 2014.–2020. gada periodam atlicinātais ES finansējums veselības aprūpes jomai, kuras pārvaldība tomēr ir katras pašas dalībvalsts kompetencē.
Jūnija vidū tika ievadīta Eiropas Farmācijas stratēģijas apspriešana, kura ilgs trīs mēnešus – līdz 15. septembrim un kurā viens no galvenajiem jautājumiem būs ES autonomija zāļu ražošanā. Veselības komisāre Stella Kirjakidu tāpēc aicina “pacientu apvienības, nozari, publiskās iestādes, akadēmiskās aprindas un plašu sabiedrību sniegt savu ieguldījumu”.
Vienošanās attiecībā uz daudzgadu budžetu un 750 miljardu ekonomikas atveseļošanas plānu būtu jārod jūlijā, kad valstu un valdību vadītāji nolēmuši tikties klātienē. Jo kārtējais virtuālais samits 19. jūnijā gan iezīmēja kompromisa iespēju, taču nenogludinātas domstarpības arvien saglabājas.
Neviens vairs neiebilst pret to, ka EK emitē ārējā aizņēmuma obligācijas, kas garantē izdevīgas procentu likmes, bet šaubas raisa naudas sadalījums un tas, ka 500 miljardi no “nākamās paaudzes” finansējuma tiks pārvērsti pārsvarā visvairāk cietušajām valstīm piešķirtās dotācijās, kam vairākums, tajā skaitā ES prezidējošā Horvātija, piekrīt, bet ko turpina apstrīdēt Austrija, Dānija, Nīderlande un Zviedrija. Konsenss atkal būs jāpanāk, un ES vēsturē smagākās krīzes laikā tas kļūst īpaši nozīmīgs.
Jebkurā gadījumā pēdējā pusgada un arī pašreizējo norišu raksturošanai īsti piemērots liekas fon der Leienas reiz izteiktais atzinums, proti, “mēs vēl ilgi atcerēsimies šodien pieņemtos lēmumus”.
