Zanders: Kāpēc gaidāmajās vēlēšanās ir tik liela “sašķeltība”? 21
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Noslēgusies deputātu kandidātu sarakstu iesniegšana 14. Saeimas vēlēšanām. Ja paveramies uz vispārējo statistiku, pamanāmākais ir sarakstu skaits – 19. Tomēr pirms dažiem komentāriem par šo rādītāju jāpiemin vēl kāds, ko var interpretēt ļoti dažādi.
Lai gan salīdzinājumā ar iepriekšējām vēlēšanām sieviešu īpatsvars starp kandidātiem ir lielāks, tas tāpat ir gandrīz uz pusi mazāks par vīriešu. Vai nu sievietēm Latvijā ir reālistiskāks skatījums uz politiku un lielāka vēlme saudzēt savu nervu sistēmu, vai arī politikā joprojām spēcīgi ir stereotipi.
Es nedomāju, ka lielāka sieviešu dalība politikā būtu jāveicina ar, piemēram, kvotu modeli, tomēr lielāka pasaules uztveres dažādība politiskajās aprindās par sliktu nenāktu.
Tātad konkurence šajās vēlēšanās būšot lielāka: gan vērtējot pēc tā, cik personāži pretendē uz vienu vietu parlamentā, gan no sarakstu skaita viedokļa. Ņemot vērā diezgan lielā sabiedrības daļā nezūdošo skepsi par tik lielu “sašķeltību”, “nespēju apvienoties”, diezgan loģiski ir minējumi par šādas situācijas iemesliem.
Dažas versijas ir tradicionālas – “kur divi latvieši, tur trīs partijas” un saturiski līdzīgas viedas atziņas –, kas patiesībā ir blēņas kaut tā banālā iemesla dēļ, ka līdzīgas parunas ir arī citās nācijās. Centrālās vēlēšanu komisijas sekretārs Valdis Verners ir publiski minējis, ka sarakstu ievērojamais skaits varētu būt saistīts ar politiski aktīvu ļaužu vēlmi izmantot relatīvi nesenu papildinājumu normatīvajā regulējumā, kas saka: ja partija pārsniedz 2% barjeru, tā saņem valsts finansējumu.
Citiem vārdiem sakot, nav pat jākļūst par Saeimas deputātu, lai kaut kādu pastāvīgi ieplūstošu naudiņu (4,5 eiro par saņemto balsi) savu aktivitāšu apmaksāšanai saņemtu. Versija noteikti ir paturama prātā, tomēr man pašam ir cita.
Nepateikšu neko jaunu, atgādinot, ka pēdējo dažu gadu laikā vairākums no mums ne tikai daudz dzīvojas t. s. sociālajās platformās, bet arī dūšīgi komentē tur “politiku”. Vai tā būtu pandēmija un valsts lēmumi šajā kontekstā vai karš Ukrainā, vai vēl citi kairinātāji. Savukārt šādai “virtuālai politikai” ir vairākas specifiskas iezīmes.
Pirmkārt, tā viegli rada ilūziju par atbalstītāju un domubiedru loka lielumu. Citiem vārdiem sakot, ir diezgan viegli sev iestāstīt, ka sekotāju skaits un atbalstoši “klikšķi” nozīmē arī cilvēku, kuri gatavi balsot par tevi un tavām idejām, skaitu. Tālākais loģiskais solis: vēlme “pašam/pašai iet politikā”.
Man gan šķiet, ka tās ir dažādas jomas, kas var nozīmēt diezgan smagu “aplaušanos” daudziem kandidātiem. “Burbulis” tīmeklī nav balss vēlēšanu dienā. Tas, ka pie ar “politiku” saistīta ieraksta ir saņemti pārdesmit (kaut simti) grafisku atbalsta simbolu, kas, starp citu, šķietamajam fanam neprasa ne mazāko piepūli (atšķirībā no aiziešanas līdz iecirknim), nenozīmē, ka ir jāizdara dīvaina loģiska manipulācija žanrā “tātad šo ideju reālajā pasaulē atbalsta x reizes lielāks ļaužu skaits”.
Otra iezīme ir saistīta ar komunikācijas tīmeklī kategoriskumu, kas arī nav nekāds jaunums un varbūt pat problēma. Toties problēmas sākas tad, ja paaugstinātais tonis (tas tā pieklājīgi sakot…), kādā tīmeklī notiek “politikas” apspriešana, kļūst par paradumu un turpinās arī ārpus tīmekļa.
Piemēram, risinot pārrunas par spēku apvienošanu, vietām sarakstā un līdzīgiem delikātiem jautājumiem. Sociālajā platformā tu oponentu vari dažu sekunžu laikā “nobloķēt” – politikā tā nenotiek. Rezultātā lepna došanās kaujā katram ar savu karogu.
Mums Latvijā šobrīd savu problēmu pietiek, tādēļ nebrīnītos, ka Itālijas politikā notiekošā viļņošanās interesē reto. Tomēr stāsts ir par kaut ko citu. Itālijā gadiem pastāv salīdzinoši nelielas politiskas partijas un kustības – tostarp bez pārstāvniecības parlamentā.
Manuprāt, tas ir iespējams tieši tādēļ, ka šīs interešu grupas nav tikai virtuālas. Vienalga, vai runa būtu par kreisajiem vai labējiem radikāļiem, šie cilvēki piketē, iet gājienos, pat apmeklē grupas dalībnieku vairākumam interesantus koncertus vai futbola mačus, nevis tikai uzslavē viens otru tīmekļa komentāros.
Daži eksperti šādu modeli sauc par subkultūru, citi – “dzīves veidu”, bet ne jau definīcija ir no svara. Runa ir par to, ka politiska aktivitāte spēj funkcionēt – neatkarīgi no ideju trakuma – tad, ja tajā darbojas dzīvi cilvēki, nevis tīmekļa kontu lietotāji.
