Virstonis, kas ļāvis turpināšanos. Grāmatas “Sibīrijas haiku” recenzija 0
Austra Gaigala, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lietuviešu autores Jurgas Viles rakstītais un mākslinieces Linas Itagaki zīmētais grafiskais stāsts “Sibīrijas haiku” gluži pamatoti piesaistījis uzmanību gan 2017. gadā, kad pirmo reizi izdots Lietuvā, iegūstot visas valsts nozīmīgākās literārās balvas, gan līdz pat šim brīdim, kad tā autores un tulkotāja Dace Meiere kļuvušas par Jāņa Baltvilka balvas starptautiskajām laureātēm. Šajā laika posmā stāsts tulkots jau astoņās valodās.
Stāsta centrā ir lietuviešu zēna Aļģa pieredze izsūtījumā Sibīrijā un atgriešanās ceļš no tās. Ceļš šajā gadījumā uztverams kā burtiskā nozīmē, neveselajam Aļģimantam snauduļojot vilciena vagonā, kas Sibīrijas bāreņus ved atpakaļ uz dzimteni, tā krietni plašāk, izsūtījuma pieredzi caurdzīvojot un transformējot turpmāko dzīvi iespējinošās atmiņās. Grāmatu autore veltījusi savam tēvam, un tēvs arī ir tās galvenā varoņa prototips, tomēr tā nav uzskatāma par biogrāfisku tekstu, jo līdztekus tēva stāstītajai pieredzei tajā koncentrētas arī vecmāmiņas pierakstītās atmiņas, kā arī netiešās pieredzes ceļā jeb milzu grāmatu kaudzēs gūtā informācija.
Jurga Vile intervijās ir stāstījusi, ka pati par grāmatas nosaukumu bijusi absolūti pārliecināta (un galvenokārt vecmāmiņas rakstīto piezīmju dēļ, kas viņai asociējusies ar šo žanru), tomēr stāsta sagatavošanas procesā par to uzplaiksnījušas šaubas un diskusijas. Vērojot darba rezultātu, precīzāk, tā latviskojumu, autores pozīcija pārliecina.
Japāņu dzejas īsajai formai haiku ir daži stingri nosacījumi, un viens no tiem – haiku ir jāsatur jūgens jeb virstonis, proti, tas, kas netiek nosaukts vārdā, bet vibrē zem teksta virskārtas teju taustāmi sajūtams, tam jāraisa ne tik vien iejušanās, bet arī pozitīva, labvēlīga klātesme un attieksme. Un šāds virstonis grāmatai neapšaubāmi piemīt; pat ja kādā nodaļā tas šķiet pieklusināts, jau nākamajā atplaukst ar jaunu sparu, visus spēkus koncentrējot ticībā un cerībā.
Autore nav centusies tekstā par katru cenu parādīt izsūtījuma pārnacionālo aspektu un globālo traģiku, tā vietā koncentrējoties uz atsevišķām “šeit un tagad” detaļām, mirkļiem un uzplaik-snījumiem, kas aktuāli konkrētajā mirklī, un līdzīgs princips vērojams arī ilustrācijās. Tajā pašā laikā tieši detaļu sablīvējums un atsevišķi asi izgaismotie elementi sniedz priekšstatu par sāpīgo laikaposmu deportāciju skartajās valstīs vismaz nojautu un impulsu līmenī. Piemēram, uzraugu iemiesotā varas pozīcija un attieksme pret izsūtītajiem spilgti uzliesmo vienā vienīgā komandā sunim: “Muša! Grāb zivi!”, atrodot viņus sēžam pie Ziemassvētku galda.
Teksts un grafiskais vēstījums saspēlējas viļņveidīgi. No vienas puses, grafiskā stāsta žanrs ar komiksiem raksturīgo dialogu atveidi balonos un sižetiskajām sīk-ilustrāciju virknēm ir lielisks paņēmiens, kā traģiskās vēstures lappuses aplūkot un parādīt lasītājam mazāk nežēlīgi, saglabājot haiku piemītošo gaišo redzesleņķi. No otras puses, mirkļos, kad teksts ir lakonisks, pat distancēts un izvairās no negatīvā precīzas nosaukšanas vārdā, to – blīc, blāc! – paveic ilustrācija. Lasītāju tekstā un tautu kolektīvajā pieredzē ievelk arī visai blīvais intertekstualitātes slānis, kā arī jau par simboliem kļuvušas metaforas un aksiomas.
Savdabīgs ir laika lietojums stāstā. Precīzs ir tikai viens tā atskaites punkts – 1941. gada 14. jūnija rīts. Turpmāk tekstā laika ritējums ir iezīmēts, tomēr tas ir cikliskais, ne lineārais laiks; tiek atzīmēti, piemēram, Ziemassvētki, taču netiek precizēts, kuri pēc kārtas vai arī cik gadu Sibīrijā jau aizvadīts. Laika neskaitīšana īpaši uzsvērta arī stāsta sākumā, kur, Aļģim iepazīstinot lasītājus ar sevi, tiek akcentēts: “Man ir aptuveni trīspadsmit gadi, precīzi vairs neatceros.”
Dzīvošana cikliskajā laikā saskan ar haiku uzdevumu tvert dzīvi un tās parādības tādas, kādas tās ir, nevis caur citas būtības – šajā gadījumā abstraktu skaitļu – prizmu. Neskaitot laiku, tas netiek sadalīts, netiek veidoti mākslīgi tā nogriežņi, tā vienības netiek noslēgtas, laiks paliek vaļā. Atvērts. Atvērts ticībai, tas ir, vienīgajam, kas ir ļāvis turpināšanos. “Tik-tak, tik-tak. Laiks rit. Varbūt uz labu. Vot tak.”
