NEDĒĻAS KINO: Drīz būšu atpakaļ 0
Pirms diviem gadiem iekļauta Berlīnes kinofestivāla konkursa programmā, road movie “Drīz būšu atpakaļ” nenoliedzami norāda uz granddāmas Katrīnas Denēvas milzīgo lomu ne tikai franču kultūras kontekstā.
Reiz viņa bija skaistule, kura pat pārstāvēja Bretaņas novadu “Mis France” konkursā, taču nu Betija ir rūpju mākta restorāna īpašniece, kas vēl joprojām mīt mājā, kurā pati dzimusi. Viņas mātei piemīt lielisks talants nemitīgi krist uz nerviem, visas retās sarunas ar meitu jau sākas ar krietnu plūkšanos, bet vīrietis, kura mīļākā viņa bijusi daudzus gadus, beidzot pametis savu sievu, lai… aizietu pie divdesmitpiecgadīgas drostaliņas. Un, lai komplekts būtu pavisam pilns, restorāns iet uz grunti, un savu preci atsakās piedāvāt pat jūras velšu tirgotāji. Taču Betija, asarām plūstot par neizdevušos privāto dzīvi, sēžas mašīnā un Rufusa Vainraita dziesmas “This Love Affair” pavadījumā stūrē, kurp acis rāda, un ceļš viņu aizved gan salabot attiecības ar mazdēlu, gan meitu un vēl arī māti, gan dāvā dažādas iepazīšanās, vienas nakts sakaru un vīrieti, kas varētu būt īstais, ar ko sagaidīt ne aiz kalna esošās vecumdienas. Un to visu apslaka ar vīnu, smiekliem un labu virtuvi, kā arī vieglumu, par kādu francūžus var tikai apskaust.
Pērnā gada rudenī nosvinējusi jau 70 dzimšanas dienu, franču kino leģenda Katrīna Denēva ir galvenā zvaigzne Emanueles Berko ceļa filmā, kas ietver gan komēdijas, gan drāmas elementus, un aktrises vēl joprojām nenovītušā daile kontrastē ar uzēstajiem kilogramiem, taču vismaz tie Denēvu ļauj asociēt ar šerpu vecmāmiņu, kuras dzīve jau atkal apgriezusies kājām gaisā. Ģeogrāfiski iespaidīgais ceļojums (no Bretaņas caur Luāras reģionu uz Anesī) izved caur mazmazītiņiem miestiem, kas izskatās gluži kā no pastkartēm, un ļauj satikt kolorītus tipāžus (daudzus atveido neprofesionāli aktieri), bet Betijas galvā viena pēc otras rindojas dažādas domas. Un epizode, kurā galvenā varone pamostas pēc vienas nakts sakara, ko iedvesmojušas neskaitāmas kokteiļu glāzes, Denēvas izpildījumā ir vairāk nekā reālistiska, uzsverot viņas un otra vaininieka tikšanās, kā arī visas situācijas absurdumu, taču, tāpat kā visa filma, tā ir pilna viegluma un smieklu.
Filmas par varoņiem, kas jau sen pametuši skolas solu un arī pārdzīvojuši četrdesmitgadnieku krīzi, nav retums ne tikai Latvijas kinoteātros. “Kā izglābt laulību”, “Vislabākā eksotiskā viesnīca “Kliņģerīte””, “Mīlestība” – šīs ir vien dažas no līdzīgām filmām, kas pēdējos gados piedāvātas vietējā distribūcijā, taču “Drīz būšu atpakaļ” smagi zaudē vienā aspektā – reklāmas kampaņas vārgie pīkstieni likuši tai pazust aiz “Oskaram” nominēto kinolenšu pārliecinošās devas, kas jau labu laiciņu dominē kinoteātros un kādu laiciņu arī dominēs. Taču tas nekādā ziņā nav filmas mīnuss, bet izplatītāju taktika, kas līdzinās lāča pakalpojumam un ne no pašu acīgāko repertuāra jau pēc definīcijas izsvītrojusi jauki neuzbāzīgu un šarmantu lenti par sievieti, kas ir mazliet apmaldījusies savā dzīvē, taču, paļaujoties uz pieredzi, veiksmi un skaidro saprātu, meklē ceļus, kā atkal sakārtot savu dzīvi. Un, ja arī ceļā gadās kādas kļūmītes – lai! – jo, kā beidzās viena no visu laiku citētākajām amerikāņu komēdijām “Džezā tikai meitenes”: “Neviens nav ideāls.”
UZZIŅA
“Drīz būšu atpakaļ”/”Elle s’en va”/”On My Way”
Francija, 2013.
Režisore: Emanuelle Berko.
Galvenajā lomā: Katrīna Denēva.
“Splendid Palace”.
