Izsmalcināto kroņu veidotāja Brigita Stroda ir pārliecināta – kronis sākas galvā! 5
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Brigitas Strodas kroņi aizceļojuši uz visām pasaules pusēm, tie atrodami gan Islandē, gan Japānā, gan Amerikā un, protams, Austrālijā. Tie periodiski izstādīti arī dažādās Latvijas vietās, un šajā nemierīgajā rudenī neparastos mākslas darbus var apskatīt Rīgā, omulīgajā grāmatnīcā/ kafejnīcā/ kultūrvietā “Robert’s Books”.
Kā saprotu, kroņi jums top katru dienu. Kā no tiem visiem izvēlējāties samērā nelielo skaitu, kas apskatāms jaunajā izstādē?
B. Stroda: Es domāju, ka atbilde ir skaidra izstādes nosaukumā “Pasaules garākais kronis un citi stāsti”. Nebiju pati iedomājusies, ka varētu būt izstāde grāmatveikalā, bet, kad “Robert’s Books” īpašnieks mani uzaicināja, bija sajūta – protams! Jo grāmatnīca ir par stāstiem, un mani kroņi arī ir par stāstiem. Man ir stāsti gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē, un arī kroņi ir visādi. Piemēram, pašu jaunāko sauc “Noslēpumi”. Kad man ienāca prātā ideja tieši par šo kroni, es ļoti precīzi to redzēju, bet nezināju, kā tas izskatīsies.
Kad sāku taisīt kroņus, es zināju, ka veidoju mākslas žanru, par kuru neviens nav dzirdējis, bet ļoti skaidri redzēju, ko varu ar to izdarīt. Tas bija ceļš, pa kuru man bija jānoiet desmit gadus, un pa starpu bijuši visādi meklējumi, gan daudzi patīkami, skaisti, frivoli, jutekliski izgudrojumi, gan arī pasūtījuma darbi, lai uzbūvētu savu tēlu, zīmolu, tādu, kā es to vēlos. Negribu, lai mējos sajauc ar zīlīšu pinēju kronīšiem, jo es nepinu zīlīšu pinēju kronīšus. Taisu mākslas darbus, jā, darbojos neparastā žanrā, un, lai tiktu līdz šodienas atlasei, bija jānoiet zināms ceļš – kā katram māksliniekam. Šie kroņi vistuvāk atbilst manis pašas sapratnei par savu izgudroto žanru, mikroscenogrāfiju.
To, ka savus kroņus saucat par mikroscenogrāfiju, biju jau iepriekš lasījusi. Man tad vienmēr bijis jautājums: ja tā ir scenogrāfija, tad tajā kāds darbojas. Kurš tas ir – tas, kuram kroni darināt, jūs vai pats kronis?
Es veiksmīgi apeju šo jautājumu. Ja tu aizej uz kādu vietu, kur ir skatuve un notiek teātra izrāde, tad kāds tev liek priekšā stāstu. Skatuve var būt proscēnijs, tas var būt upes krasts kādā kopienas teātrī – tev ir plakne vai telpa, uz kuru ir vērsta uzmanība. Mana skatuve ir tā galva, uz kuras es prezentēju vienu stāstu. Stāsts var būt ļoti burtisks, kā redzam “Latvijas stāstu” kronī, kas tika veidots vienam īpašam gadījumam, kurā es gribēju sabāzt dažādus amizantus latviešu stāstus, līdz pat ļoti abstraktam, kāds ir tas stāsts par skaistiem tiltiem.
Tagad uzsvērāt, ka negribat, lai jūs sajauc ar zīlīšu kroņu pinējām, taču ideja par kroņiem jums nāk no bērnībā redzēta tautastērpa kroņa, un tiem pamatā ir zīlītes…
“Zīlīšu pinējas” – tas nav tautastērpa vainags. Un es arī nerunāju par Edīti Pauls-Vīgneri, kura veido zīlīšu kroņus – man ir visdziļākā cieņa pret cilvēku, kurš meistarīgi strādā savā īpašā žanrā. Viņai zīlītes ir viņas darbu arhitektūra, man – dekors.
Ar zīlīšu pinējām es aprakstu meitenītes, kuras sāka taisīt kronīšus pēc tam, kad mēs ar Ilzi Tiguli un Evitu Vildi-Onzuli publiskojām savus kroņus. Tās ir konkurentes, kuras vienkārši kopē.
Otrs – es neeju tautastērpa teritorijā, jo tas nav mans stāsts. Pašlaik krāju izejvielas, jo gribu uztaisīt radinieku vienam kronim, kas nav etnogrāfiskā tautas tērpa sastāvdaļa – līgavas kronim Liepājas muzejā, bet tas būs moderns oriģināla citāts. Trešais, runājot par zīlītēm, man ir latgalietes saikne.
Jūs esat dzimusi Austrālijā.
Jā, bet esmu tīra varakļāniete, jo abi mani vecāki ir no Varakļāniem, katrs no savas puses, viņi Latvijā viens otru nepazina, apprecējās Austrālijā. Kā latgalietei man mīļa dziesma “Zīdi, zīdi, rudzu vuorpa”, kas beidzas ar vārdiem “Pa trešom i es izguoju, golvā zeiļu vainadzeņš” – jūs redzat, pat runājot, man ir emocionāla reakcija.
Zīlītēm pašām par sevi ir ārkārtīgi svarīga nozīme, to funkcija ir noķert saules stariņu un tālab pievērst sev uzmanību – zīlītēm ir jāmirdz. Ja kaut kas spīd un mirdz, mēs uz to skatāmies. Tikai svarīgi, vai tu tās izmanto skaisti vai banāli, vai arī kičīgi.
Kad ieraudzīju jūsu kroņus, kas tapuši grupai “Tautumeitas”, pirmais, ko nodomāju: cik skaisti un viņām piederīgi…
Ir jau arī tās “Tautumeitas” personības! Viņas var aprakstīt ar diviem maniem vismīļākajiem vecvārdiem – daiļas un krietnas!
… un otrs – jābūt īpašai personībai, lai liktu galvā kroni.
Jā, bet ne tā, kā jūs to domājat. Mans mākslas žanrs ir arī sociāls projekts – ar to, ka es vadu kroņu darbnīcas. Kā jebkurai nodarbei, tai ir vairāki līmeņi. Pirmais un visredzamākais – lai uztaisītu kaut ko skaistu. Dziļākais līmenis ar kroņu darbnīcām ir, ka paskaidroju kroņu vēsturi, valkāšanas tradīcijas un no kurienes tie nākuši, lai tad, kad tu to taisi un valkā, apzinies, ko dari.
Bet tas īstais iemesls ir, ka šķiet – es kā cilvēks ar īpatnēju skatpunktu, kas nāk no tā, ka esmu iebraukusi no malas, novēroju un ievēroju, ka daudzās lietās latviešiem ir zema pašcieņa. Es nespēju šo lietu izārstēt, bet varu darīt kaut ko. Kāda Latvijas pelēkā pele, kura teic: “Ai, ko tad es”, kroni nevalkās.
Bet, ja tu esi sestdienas vakarā ballītē izgājusi ar kroni, tas nozīmē – kaut kas ar tevi jau sācis notikt. Tu zini, ka ar kroni galvā visi tevi ievēros, un tu ar to tiksi galā.
Normāli! Mani interesē tikai tas process, kas notiek ar tevi iekšēji. Ja uz tevi skatās – tas obligāti nenozīmē, ka esi fantastiska, tas vienkārši nozīmē – es esmu šajā telpā, es te piederu, es esmu kaut kas.
No tā brīža, kad pasaki – “es esmu kaut kas”, izriet – tātad man pienākas cieņa. Teiksim – es ļoti, ļoti cienu mūsu medicīnas un aprūpes sistēmu, bet man vairākkārt ir gadījies gan slimnīcā, gan poliklīnikā, ka reģistratore rupji uzbļauj, un tad es skaļi saku: “Paga, paga, lai cik jūs būtu nogurusi, kliegšana nav piemērots veids, kā izturēties pret klientu.”
“Es esmu kaut kas” – nav snobiskais vīzdegunīgais pārākums, tā ne, man vienkārši pienākas cieņa tāpēc, ka es šeit esmu, esmu cilvēks, esmu līdzvērtīga.
Neesmu labāka, bet neesmu arī zemāka, sliktāka, lai man varētu uzbļaut.
Sanāk tāda paradoksāla situācija – no vienas puses, cilvēkam, īpaši tam, kurš sevi īsti nenovērtē, vajadzētu kroni, lai saprastu, ka bez tā var iztikt…
Jā. Jo tas ir domāšanas process. Tāpēc kronis sākas galvā. Kronis nav uz galvas, bet ir galvā. Metode, ar kuru es varu likt cilvēkiem aizdomāties, ka pie tā ir vērts piestrādāt.
Šis jautājums īsti nav par kroņiem, bet varbūt daļa mūsu sabiedrības tik ļoti agresīva ir tieši tādēļ, ka jūtas kā nekas, nevis kaut kas?
Tas ir klasiskais psiholoģijas zemās pašcieņas rādītājs. Ja tev viss ir kārtībā ar pašcieņu, tev nav nepieciešams kļūt agresīvam pret citiem. Tā ir sīkvara – autobusa šoferis, sīks ierēdnis, reģistratore poliklīnikā, kam ir zema pašcieņa. Vienīgais veids, kā viņi var izpausties, ir tas, ka viņiem ir dota maza vara pār šo tasīti (Brigita Stroda paņem rokās kafijas tasīti. – L. K.-Š.), un viņi, johaidī, to izmanto. Tas ir slimīgi, tas bojā sabiedrību un veidu, kā izturamies viens pret otru. No ārpuses tie izskatās kā padomju domāšanas rēgi, kuri tā arī nepazūd.
Savās darbnīcās jūs to tiešām redzat, šo nokļūšanu stāvoklī, kad kronis nav nepieciešams?
Jā, jā. Galvenokārt – sarunās starp darbnīcu dalībniecēm. Mana kroņu darbnīca nav lekcija – ir 20 minūšu stāstījums un, izejot no tā, veidojas sarunas. Tā skaistākā lieta – neatceros, cik gadus vadu kroņa darbnīcas, tomēr visā šajā laikā bijušas tikai divas sievietes, kuras neko nespēja uztaisīt. Tas fantastiskais radošums, ko redzu, – esmu ar mieru taisīt komplicētu būšanu, darbnīcu, tikai lai iegūtu to prieku skatīties, kā šie cilvēki darbojas.
Tā ir riktīga baudas bumba. Un dažreiz tas prieka lādiņš, kas bijis istabā, tur paliek arī, kad viņas jau ir devušās prom. Tu viņas pavadi, atvadies, ienāc atpakaļ un esi vēl tajā burbulī. To var reāli sajust.
Nezinu, kādi tie ir fizikas likumi, bet, tāpat kā ir jonizēts gaiss, esmu absolūti pārliecināta – ja varētu kaut kā izmērīt gaisa lādiņu istabā, to varētu eksakti pārbaudīt. Tu vienkārši gribi pabūt tajā prieka virpulī.
Vai tad šobrīd, Covid laikā, darbnīcas notiek?
Nē, nē, tagad ne. Bija pa vidu jūlijā, kad situācija bija kaut cik OK. Protams, ka nenotiek. Es arī to nedarītu šajā laikā. Es neesmu pēc horoskopa nekas divdabīgs, bet vairākos aspektos man ir bipolāra attieksme.
Man ārkārtīgi patīk būt vienai, ļoti, ļoti, tik tālu, ka, piemēram, ja kāds paliek pie manis – kāds draugs vai ciemiņš, pēc kāda laika man ir grūti.
Un otrā ekstrēmā es mīlu vakariņas ar draugiem – tādas, kur tu kopā taisi ēst, smejies, strīdies, karsti diskutē. Es ļoti, ļoti vēlos abas šīs puses. Tāpat kā esmu ļoti vērsta uz detaļām. Man padodas detaļas, es protu tikt galā ar detaļām, un es arī redzu lielo bildi. Man nepadodas tas, kas ir pa vidu. Covid laikā, kad valsts ir izdevusi rīkojumu, ka tu drīksti ne ar vienu nesatikties, man tas ir pa prātam, jo nav nevienam jāpaskaidro, kāpēc tu divus mēnešus gribi būt viens. Visi tevi atstāj mierā, un tu vari taisīt kroņus!
